VĒSTURE: Liktenis izdeldē Talsu Eihvaldus, bet viņu pēcnācēju kļūst vairāk

Kādreiz Talsos dzīvojošo Eihvaldu pēcteči atsaukušies uz Neatkarīgās publikāciju 25. marta mācība tiem, kas stāsta anekdotes. Šai dzimtai piederīgais Ernests Eihvalds par iepriekšējās publikācijas varoņa Kārļa Štālmaņa stāstīto anekdošu klausīšanos izpelnījies bargāku sodu sev un saviem piederīgajiem, nekā tika sodīts pats Kārlis ar viņa sievu un meitu piedevām.

Latvijā Eihvaldu daudz, jo uzvārds darināts no vācu valodas vārdiem ar tādām nozīmēm, kas cilvēkos izraisa tikai pozitīvas emocijas: Eiche = ozols un Wald = mežs. Gan jau arī Talsi un to apkārtne nav palikuši pilnīgi bez Eihvaldiem, bet viņu ir mazāk, nekā varēja būt, ja neaprautos Kārļa (1877-1939) un Ievas (1881-1952) Eihvaldu pēcteču vīriešu līnija. Viņiem bijuši dēli Ernests (1901-1975) un Žanis Alberts (1911-1988) un meita Elizabete, no kuru bērniem savus bērnus un mazbērnus piedzīvojušas tikai Žaņa meitas Daina Olga (viņai 1947. gadā reģistrēti divi vārdi), Marga un Zeltīte. Neatkarīgās 2015. gada 25. marta publikācijā par valdīšanai nepatīkamu anekdošu stāstīšanu minēto Ernestu par sava vectēva brāli atpazinis Dainas dēls Aldis Denčiks (1970). Viņš paguvis sastapt un paturēt atmiņā Ernestu, kurš pēc tam, kad bija ticis projām no Sibīrijas, apmetās savās dzimtajās vietās pie sava brāļa un Alda vecātēva Talsu apkārtnē. Alda maizes darbs ir piedalīšanās Nurmuižas atjaunošanā, bet pārējo laiku aizpilda novadpētniecība un tās rezultātu eksponēšana. Aldis ir labi zināms visur, kur lasa Talsu Vēstis. Šajā avīzē jau pāris gadu desmitus krājas publikācijas saistībā ar novada vēsturi, ko veido paša Alda rakstītais un arī stāstītais.

PASTS IR NOPIETNA LIETA. Ernesta Eihvalda darba apliecība, ko viņam atņēma apcietināšanas brīdī. Tagad tā glabājas viņa izmeklēšanas un tiesas materiālos Latvijas Valsts arhīvā / Foto no Eihvaldu ģimenes arhīva

Notur Sibīrijā piecus liekus gadus

Eihvaldus un Štālmaņus ķērušo sodu atšķirība ir tāda, ka vienā un tajā pašā 1949. gada 25. marta deportācijā aizvestās Kārļa Štālmaņa sieva Hulda un meita Rasma tika atlaistas uz Latviju jau pirms 1956. gada, kad atgriezties drīkstēja lielākā daļa izsūtīto, bet Olga Eihvalde (1902-1984) un viņas māte Marija Sudrabiņa (1873-1961) tika noturētas izsūtījuma vietā līdz pat 1960. gada februārim. 1956. gads Eihvaldiem deva tikai to, ka Ernests tika atbrīvots no ieslodzījuma Noriļskā, taču piespiests braukt nevis uz rietumiem, bet vēl mazliet uz austrumiem komplektā ar lielu ceļa gabalu uz dienvidiem. Proti, uz Amūras apgabala Seriševas rajonu pie sievas un sievasmātes. Tā, lūk, notika ģimenes apvienošana PSRS valsts drošības dienestu un to darbinieku gaumē. Atbilstoši tai vienos vākos ieliktas arī Olgas, Marijas un Ernesta izsūtījuma lietas, bet šajos vākos atrodamie dokumenti nedod skaidrību, kāpēc tieši šie cilvēki turēti izsūtījumā vēl ilgi pēc 1956. gada. Lietā saglabāti vairāki Olgas un Ernesta iesniegumi, lūgumi un sūdzības gan Latvijas PSR, gan PSRS iestādēm, bet nav šo iestāžu atbilžu, kas pamatotu konkrēto cilvēku palikšanu Sibīrijā. Ir sarakste starp Amūras apgabala un Seriševas rajona iekšlietu iestādēm par to, ka Eihvaldiem kārtējo reizi jāpaziņo par viņu atstāšanu izsūtījumā. Šajā sarakstē ļoti lakoniski pieminēta kāda PSRS Iekšlietu ministrijas instrukcija laist atpakaļ uz izcelsmes vietām darba nespējīgos cilvēkus, bet Eihvaldiem - vismaz vienam no viņiem - šādas izziņas trūcis. Viņu atlaišana uz Latviju pamatota ar PSRS Augstākās padomes Prezidija 1960. gada 7. janvāra dekrētu, bet izskatās, ka ap to pašu laiku viņi sadabūjuši arī vajadzīgās izziņas par darba nespēju.

VISS IZSKATĀS BRĪNIŠĶĪGI pagājušā gadsimta 20. gadu vidus fotogrāfijā, kad Ernests un Olga, un kur nu vēl viņu dēls Imants pēc atgriešanās no Sibīrijas nespēja iedomāties, kas viņiem vēl būs jāpiedzīvo un jāpārdzīvo / Foto no Eihvaldu ģimenes arhīva

Sludina vienu, bet dara citu

Gadījums ar Eihvaldiem apbēdina, jo jāatvadās no 2015. gada 25. marta publikācijā paustajām cerībām, ka kopš 1954. gada tiks ievērots PSRS Augstākās tiesas spriedums par Štālmanēm kā «ļoti bargu un autoritatīvu juridisko instanču atzinums ievērot mērenību anekdošu stāstītāju sodīšanā. Varbūt šis precedents vēl noderēs cilvēkiem, kurus kādā no nākamajiem Latvijas vēstures pavērsieniem tieši anekdotes būs nostādījušas tiesas priekšā.» PSRS Augstākā tiesa apmierināja pēc Latvijas PSR Iekšlietu ministrijas ierosinājuma sagatavotu PSRS Ģenerālprokuratūras protestu pret Štālmaņu izsūtīšanu. Ja ļoti piņķerīgo juristu valodu pārtulko ikdienas valodā, tad izrādās, ka 1949. gada marta izsūtīšana pēc savas idejas notikusi tikai un vienīgi tādēļ, lai glābtu cilvēku dzīvības ar viņu nošķiršanas paņēmienu. Tas nozīmēja nodrošināt cilvēkus pret atriebību, ko varētu gaidīt, no vienas puses, no bruņotās cīņās nogalinātu vai noķertu un sodītu personu tuviniekiem, bet tikpat labi arī no otras puses, t.i., pret šo personu tuviniekiem, jo upuri taču bija abās (dažkārt vairāk nekā tikai divās) pusēs. Nebūtu nekas neiespējams - un gan jau arī kaut kur bija, ka vai nu par bandītiem no viena skatpunkta un partizāniem - no pretēja skatpunkta saukto cilvēku tuvinieki atriebjas vietējiem padomju varas aktīvistiem jeb tautas nodevējiem, vai arī nogalināto, sakropļoto vai vāciešiem nosūdzēto padomju aktīvistu piederīgie uz savu roku atriebjas bandītu radiniekiem, kuri paši sodus pēc padomju likumiem nebija nopelnījuši. Anekdošu stāstītāju radiniekiem vajadzēja atrasties ārpus šādām asinsatriebības ķēdēm. Padomju vara izrādīja gatavību atzīt viņu izsūtīšanu par kļūdu un to labot ar viņu atgriešanos dzimtenē.

Iespēja attaisnot izsūtīšanu ar labiem nodomiem un norādēm uz līdzību ar tagadējos Latvijas Republikas likumos atrodamiem pantiem neatceļ šausmas, bez kurām ideja nebija realizējama.

Pirmkārt, nācās bāzt lopu vagonos mātes ar zīdaiņiem pie krūtīm.

Otrkārt, nebija iespējams ņemt vērā izsūtīšanas radītos kvantitatīvos un kvalitatīvos zaudējumus latviešu tautai, jebkurai citai tautai un galu galā pat propagandas un arī plānošanas dokumentos mītošajai padomju tautai, līdz tā pavisam iznīka pagājušā gadsimta 80. un 90. gadu mijā.

BRĪDIS PIRMS KATASTROFAS. Olga Eihvalde pagājušā gadsimta 30. gadu nogalē. Vēl nav sācies karš, vēl viņas vīra brālim Žanim nav piedzimusi meita, kurai Olga būs krustmāte / Foto no Eihvaldu ģimenes arhīva

Treškārt, izsūtāmo cilvēku likteņu lemšana reāli tika atdota drošības iestāžu leitnantiem atbilstoši viņu priekšstatiem par taisnīgumu vai par iespējām nopelnīt augstāku dienesta pakāpi neatkarīgi no tā, kas rakstīts likumdošanas aktos, ieskaitot PSRS Augstākās tiesas spriedumu par Štālmanēm. Tas ceļoja pa drošības iestāžu instancēm savā lietā bez kādas saistības ar to, kas notika ar citiem cilvēkiem, pret kuriem vērstās represijas bija aizsācis tas pats tiesas spriedums, pēc kura notiesāts Kārlis Štālmanis.

Sodu gradācija pļāpātājiem

Viens spriedums noteica dažādus sodus trijiem cilvēkiem par pretvalstiskas grupas izveidošanu Rīgas pasta nodaļā. Tās darbošanās bijusi sēdēšana krogā Marijas un Dzirnavu ielas stūrī (pagājušā gadsimta 40. gadu vidū daudzām Rīgas ielām bija tādi nosaukumi kā tagad, nevis kā pierasts no nesenāka padomju varas laika) un runāšana par slikto dzīvi padomju jeb krievu okupētajā Latvijā. Turpat K. Štālmanis stāstījis tādas anekdotes, par kurām anekdošu lietas izmeklētāji nav uzdrošinājušies lietas materiālos iekļaut neko vairāk, kā viena liecinieka vārdus, ka «burtiski citēt šīs anekdotes man nebūtu ērti, jo tās ir necenzētas». Noprotams, ka tajās izmantoti ne tikai - varbūt pat vispār ne lamuvārdi, bet Padomju Savienības diktatora Staļina un viņa rokaspuišu uzvārdi. Par to piespriesti 10 gadi ieslodzījumā anekdošu vīriņam K. Štālmanim un 25 gadi ieslodzījumā - viņa klausītājiem E. Eihvaldam un J. Bergam. Šādam sodam tobrīd bija nāves soda vērtība, jo pats nāvessods skaitījās atcelts. PSRS Ģenerālprokuratūras un Augstākās tiesas argumentācija laist mājās Štālmenes juridiskā valodā balstījās uz norādi par šīs ģimenes locekļa Kārļa notiesāšanu ar salīdzinoši vieglu sodu, tāpēc Eihvaldu atstāšana Sibīrijā pirmajā brīdī šķiet atbilstoša Augstākās tiesas praksei. Īstenībā tā tomēr nebija, jo 1956. gada februārī notikušajā viņa lietas pārskatīšanā norādīts, ka «notiesātā Eihvalda noziedzīgā darbība lietas materiālos ir pierādīta un tiesa to kvalificējusi ir pareizi, bet soda mērs nav izvēlēts atbilstoši nodarījumam» un tāpēc «sodu samazināt līdz faktiski izciestajam», t.i., līdz mazliet mazākam, nekā tika piespriests K. Štālmanim. Līdz ar to uz E. Eihvaldu un viņa tuviniecēm neapšaubāmi attiecās visi Ģenerālprokuratūras un Augstākās tiesas apsvērumi par Štālmanēm, bet tam nebija nekādas nozīmes, ja daži Amūras apgabala Iekšlietu pārvaldes leitnanti un apakšpulkveži par to neko nezināja un negribēja zināt.

Neaprunāsim lieki 1947. gadā pasludinātā tiesas sprieduma autorus, ka viņi būtu piesprieduši smagāku sodu anekdošu klausītājiem nekā stāstītājam. Sodi E. Eihvaldam un J. Bergam bija smagāki tāpēc, ka viņiem anekdošu klausīšanās tika summēta ar rīcību 1941. gada jūnija pēdējās dienās, kad padomju režīma Rīgā vairs nebija un vācu okupantu vēl nebija. Šo varas vakuumu tad centās aizpildīt latviešu aktīvisti, no tiem lielā mērā komunistu nerepresētie aizsargu organizācijas biedri, kāds bija arī E. Eihvalds. Viņi izgāja patrulēt ielās un sapņoja, ka šāda varas izrādīšana būs aizmetnis Latvijas valsts atjaunošanai. E. Eihvalds šajā ziņā izcēlies ar to, ka darbojies ne tikai uz ielas, bet arī kādā pamestā padomju valsts iekšlietu iestādē, kur savācis un atdevis savam tiešajam priekšniekam pastā J. Bergam šajā iestādē izmētātos papīrus, no kuriem it kā varēts uzzināt par cilvēkiem, kas sadarbojušies ar komunistu represīvajām iestādēm. Atradās liecinieks, kurš 1947. gada izmeklēšanā un tiesā apgalvoja, ka J. Bergs kārtojis šādu cilvēku padzīšanu no darba pastā. Tomēr jau 1956. gadā tika atzīts, ka nav pierādījumu par E. Eihvalda savākto papīru izmantošanu vācu okupācijas laika represijās pret padomju aktīvistiem. J. Bergs pa to laiku bija ieslodzījumā nomiris. E. Eihvaldu varēja pārkvalificēt par tādu pašu dumju pļāpu kā K. Štālmani.

Liktenis prot jokot

Ir bijuši momenti, kad pļāpība draudēja novest līdz pašām traģiskākajām sekām. Vislielākajā mērā tas attiecas uz jau minēto starpvaru periodu, kad cita veida tiesas vai to imitācijas aizstāja linča tiesas. No tādas nācies mukt Žanim kopā ar savu sievu Emmu (1918-2002), jo Žanis paguvis pagājušā gadsimta 30. gadu sākumā atzīmēties kā arodbiedrību aktīvists, kam 1940. gadā palūguši pasēdēt padomju okupantu rīkoto pseidovēlēšanu komisijā un pēc tam viņu iecēluši par dzelzceļnieku brigadieri. Žanis un Emma pāris nedēļas slēpušies Rīgā pie Ernesta, ar kuru liktenis izspēlējis tādu joku, ka viņš taču uzdevies par tādu pašu pretpadomju aktīvistu, no kādiem glābis brāli. Pēc tam Žanis atgriezies savās mājās, kur viņa nepatikšanas beigušās ar iekaustīšanu. Tālāk viņš mobilizēts darbam Vācijā. Pēc Hitlera režīma sagrāves izrādījies Rietumu okupācijas zonā, ceļš no kurienes uz mājām vedis caur padomju filtrācijas nometni un iesaukumu armijā. Līdz mājām Žanis nonācis 1946. gada beigās, kur viņam iespējami drīz piedzimusi meita, kuras otrais vārds Olga ir nepārprotams veltījums brāļa sievai.

Daudz iegūst un daudz zaudē

Pret Ernestu liktenis uzturējies skarbāk nekā pret Žani. Ne tikai jau iezīmētais Ernesta ceļš uz Sibīriju un atpakaļ bija daudz garāks un mokošāks nekā Žaņa gadījumā uz Vāciju. Ernests savas dzīves laikā paguvis veikt divus daudzgadu reisus uz Tālajiem Austrumiem un atpakaļ. Pirmais brauciens viņam bijis pat ļoti veiksmīgs, jo no tā viņš atgriezies ar sievu un dēlu. Ernesta un Olgas dēls Imants dzimis 1923. gadā, vācu laikā iesaukts leģionā un kritis 1944. gadā.

Kad Ernestu 1947. gadā tiesāja, pilnīgas skaidrības par dēla likteni vēl nebija un visas ziņas par viņu no tiesātājiem slēptas. Ernesta nonākšana 1. pasaules kara bēgļu straumē un satikšanās ar tās pašas straumes nesto Olgu lietā figurē. Ernestam nācās taisnoties, kāpēc gan viņš jeb viņi ar Olgu izlēmuši šķērsot puspasaules jeb gandrīz visu Eirāzijas kontinentu no Vladivostokas līdz Rīgai. Nopietnāk sakot, kā viņam izskaidrot došanos no darbaļaužu laimes zemes uz buržuāzisko Latviju un kā - dienestu Kolčaka armijā? Uz otro jautājumu atbilde tāda, ka viņš taču pārmaiņus dienējis sarkanajā, baltajā un tad atkal sarkanajā un vēl kaut kādā armijā - tām visām vienādi vajadzēja veiklus un ieroču lietošanu apguvušus puišus, kuri kalpoja pie tiem, kuri varējuši viņus attiecīgajā brīdī pabarot. Kādu laiku šāds barotājs bijis Sibīrijā sakomplektētais latviešu Imantas pulks, no kura Ernests izsprucis 1920. gadā, kad liela daļa pulka ar trijiem kuģiem pārvesta uz Latviju. Izskaidrojams tas ar mīlestību pret Olgu daudz vairāk nekā ar mīlestību pret padomju varu vai Padomju Krievijas un Japānas bufervalsti Tālo Austrumu Republiku (1920-1922), kas piesaistījusi Ernestu ar karakalpa pienākumiem. Pēc šīs valstiņas iekļaušanas Padomju Savienībā Ernests un Olga devušies Latvijas virzienā, kur nonākuši 1924. gada 25. oktobrī. Šajā vietā ļoti svarīgs ir A. Denčika skaidrojums, ka un kāpēc apzināti nepatiesu liecību dod E. Eihvalda tiesas materiāli, kuros par atgriešanās brīdi uzrādīts 1923. gada 25. oktobris. Ar tādu mahināciju noslēpta Imantas pulkam par godu nosauktā dēla piedzimšana un novērsti jautājumi, kur tad tas dēls palicis.

Cilvēki spēj izdzīvot

Likteņa dīvaino iegribu dēļ Eihvaldiem vismaz divu pārskatāmo paaudžu laikā iznācis šķirties uz ilgiem un briesmu pilniem gadiem, lai tad atkal satiktos par spīti tam, ka lielākas varbūtības bija aiziet bojā gan šur, gan tur. 1. pasaules kara laikā uz Krieviju aizrauti Ernests un viņa tēvs Kārlis, kuri tur malušies katrs pilnīgi par sevi ilgus gadus, līdz spējuši atgriezties. Nebūt ne par vīra un dēla sagaidīšanu, bet par ēdiena gādāšanu sev un saviem diviem mazajiem bērniem Elizabetei un Žanim Albertam pa to laiku nācies domāt Ievai Eihvaldei, dzimušai Freimanei. Pēc nepilnu pārdesmit gadu atelpas uz rietumiem aizsūtīts Žanis, uz austrumiem - Imants, kurš neatgriezās, un tad atkal uz austrumiem Ernests, viņam nopakaļ Olga Eihvalde un Marija Sudrabiņa.

Viņu dzīvesstāsti uzmundrina kā piemēri, ka cilvēki īstenībā spēj izturēt vairāk, nekā pieņemts uzskatīt mierīgos laikos.