Demogrāfs Pēteris Zvidriņš: 2037. gadā Latvijā vajadzētu sākties iedzīvotāju pieaugumam
 
©Dmitrijs SUĻŽICS, F64 Photo Agency

Nupat Latvija skaļi izskanēja pasaulē pēc žurnāla Politico publikācijas, kurā apgalvots, ka Latvija ir «izzūdoša» valsts un tās iedzīvotāju samazinājums kopš 2000. gada ir lielākais pasaulē. Šī publikācija nav radusies tukšā vietā, jo arī mūsu pašmāju demogrāfijas mīļotāji jau sen rībina trauksmes bungas un sacenšas ar pēc iespējas drausmīgākiem Latvijas nākotnes scenārijiem.

Lai noskaidrotu, cik šīs bažas pamatotas un kad Latvija «izzudīs», uz sarunu aicināju ilggadēju demogrāfu, LU profesoru, Ministru kabineta Demogrāfijas padomes locekli Pēteri Zvidriņu.

- Cik pamatoti ir šie apgalvojumi, ka Latvija izzūd un 2050. gadā Latvijā būs vairs tikai pusotra miljona iedzīvotāju, bet vēl pēc piecdesmit gadiem tikai miljons?

- Tie pārmērīgi pesimistiskie skaitļi rodas no vienkāršas ekstrapolācijas. Ja pēdējā laikā iedzīvotāju skaits sarūk par aptuveni 1% gadā, tas ir, ap 19 000 - 20 000, tad viegli izrēķināt, kad iedzīvotāju nebūs vispār. Taču tas nav zinātnisks piegājiens, jo, prognozējot gaidāmo mūža ilgumu (pieņemot, ka tas nesamazināsies un drīzāk pieaugs), jau tagad dzimst cilvēki, kuri dzīvos šā gadsimta beigās. Jau šobrīd mēs varam diezgan precīzi izrēķināt cilvēku skaitu, kāds Latvijā dzīvos 2050. gadā, jo liela viņu daļa jau ir piedzimuši. Balstoties uz zinātnisku procesu analīzi, ieskaitot dzimstības intensitātes maiņu, mirstības intensitāti, migrāciju, mēs varam samērā droši prognozēt gaidāmo iedzīvotāju skaitu līdz 2080. gadam. Tāpēc es neesmu tik liels pesimists. Mums gadā dzimst ap 20 000 jaunu pilsoņu. Šis skaitlis mums ir minimāls, jo astoņdesmito gadu beigās tas bija ap 40 000. Līdz ar to dzimstības rādītāji varētu paaugstināties. Arī Eurostat dati nav tik pesimistiski, lai arī ES statistikas biroja prognozes par Latviju ir mums visnelabvēlīgākās. Piemēram, ANO Demogrāfiskais departaments ir optimistiskāks un baltiešus tik ļoti negremdē.

- Vai varat minēt kādus konkrētus skaitļus?

- Mēs gatavojām materiālu enciklopēdijai, un aprēķini liecina, ka 2080. gadā Latvijas iedzīvotāju skaits varētu būt samazinājies līdz 1,3-1,4 miljoniem. Tas ir tas mazākais skaitlis. Ja runājam par reālistiskām prognozēm, tad pieņemu, ka jau pēc 15-20 gadiem iedzīvotāju skaits varētu stabilizēties. Ir aplēses, kuras rāda, ka 2037. gadā vajadzētu sākties iedzīvotāju pieaugumam. Nevis mīnusi vai nulles, bet pieaugums, jo mirstības dinamika ir diezgan labvēlīga. Es domāju šeit mirstības intensitāti, nevis mirušo skaitu. Labs indikators ir gaidāmais vidējais mūža ilgums, ko nodzīvos jaundzimušie. Nav tādu ekspertu, kas prognozētu šī gaidāmā mūža ilguma samazinājumu. Jau tagad tas ir rekordaugsts. Uzreiz pēc neatkarības atjaunošanas tas (īpaši vīriešiem) bija ļoti zems. Deviņdesmito gadu vidū mūža ilgums vīriešiem bija 61 gads, kas ir jaunattīstības valstu vidējs rādītājs. Arī dzimstības līmenis paaugstinās. Pagaidām labvēlīgākais ir bijis 2016. gads, kad dzimstības summārais koeficients bija 1,74.

- Precizēsim terminus. Kas ir šis koeficients, jo agrāk (un arī vēl tagad dažkārt) bieži lietoja citu indikatoru - dzimušo skaitu uz 1000 iedzīvotājiem?

- Vispārējais dzimstības koeficients uz 1000 iedzīvotājiem var mainīties arī mainīgās iedzīvotāju vecuma struktūras dēļ. Tas attiecas arī uz mirstības koeficientu, un, piemēram, Uzbekistānā tas ir būtiski zemāks nekā Latvijā, bet tas nenozīmē, ka Latvijā ir sliktāka veselības aprūpe, zīdaiņu mirstība utt. Tas tikai parāda mūsu nelabvēlīgo vecuma struktūru. Tas pats attiecināms uz dzimstību, un, lai izslēgtu vecuma struktūras ietekmi, tiek lietots summārais dzimstības koeficients, kas ir vidējais bērnu skaits, kuri varētu piedzimt vienai sievietei viņas dzīves laikā, ja dzimstība katrā vecuma grupā saglabātos aprēķina gada līmenī. Tas ir intensitātes rādītājs, kurš daudz precīzāk raksturo reālo dzimstības līmeni.

- 2016. gadā šis koeficients bija 1,74. Kādam tam jābūt, lai notiktu sekmīga paaudžu nomaiņa un tauta skaitliski pieaugtu?

- Lai paaudze sekmīgi nomainītos, sieviešu skaitam reproduktīvajā vecumā pēc vienas paaudzes, tas ir, pēc 30 gadiem, jābūt ne mazākam kā tagad. Zēni dzimst biežāk - uz 100 meitenēm 106 zēni. Ne visi jaundzimušie nodzīvos līdz reproduktivitātes gadiem. Šajā grupā mirstība nav īpaši augsta, bet 5-7% ir, kuri jāatņem. Līdz ar to 2,1-2,2 bērniem ir jādzimst, lai nodrošinātu pilnīgu paaudžu nomaiņu. Eiropā tikai Īrija un Francija ir tuvu tam - ap 1,9-2,0, bet visur citur zemāk, taču daudzās valstīs ir pozitīvs migrācijas neto un iedzīvotāju sastāvs atjauninās.

- Kādas ir demogrāfu prognozes attiecībā uz bērnu prestiža izmaiņām, jo dzimstību lielā mērā ietekmē bērnu prestižs sabiedrībā?

- Bērnu skaits [ģimenē] pasaulē ir nokrities ļoti zemu. Ekonomiski attīstītās valstīs tas ir no 1,2 līdz 2,0. Arī Ķīnā šobrīd - 1,6. Demogrāfi veic arī aptaujas, kāds ir vēlamais bērnu skaits. Tas ir augstāks. Latvijā vēlamais bērnu skaits ir robežās starp 2,1 un 2,4. Šeit gan svarīgi, kā uzdod jautājumu, jo viena atbilde ir, ja jautā, cik bērnus jūs gribētu esošajā ekonomiskajā situācijā, un cita, ja būtu radīti ideāli apstākļi. Līdz ar to respondenti, zinot mūsu demogrāfiskās problēmas, uzdod augstāku vēlamo bērnu skaitu nekā var atļauties realitātē. Savukārt Indijā šobrīd dzimstība strauji krīt un arī vēlamais bērnu skaits samazinās.

- Jūs minējāt, ka pēc 20 gadiem demogrāfiskā situācija varētu stabilizēties un pat sākties pieaugums. Uz kāda pamata?

- Dzimstība ir ievērojami palielinājusies, salīdzinot ar to, kāda tā bija pirms 20 gadiem. Padomju perioda beigās dzimstības koeficients bija 2,15. Sākot ar 1990. gadu, dzimstība katru gadu krita. 1998. gadā dzimstības summārais koeficients sasniedza zemāko līmeni - 1,1. Tad valstī sāka īstenot aktīvāku demogrāfisko politiku un arī kopējais ekonomiskais stāvoklis uzlabojās, kas atspoguļojās arī dzimstības pieaugumā. Šie pasākumi sekmēja dzimstības pieaugumu 2016. gadā līdz 1,74 pēc pirmo neatkarības gadu ilgstošā iekritiena. Pēdējos gados dzimstība ir gājusi uz augšu, un jautājums ir - vai šī tendence turpināsies? Diemžēl 2017. gadā šis pieaugums vairs nav vērojams un 2017. gadā dzimstība bija mazāka nekā 2016. gadā. Datus par decembri mēs uzzināsim šajās dienās, bet pagājušā gada 11 mēnešos piedzima par 1100 bērniem mazāk nekā 2016. gada 11 mēnešos. Uz 20 000 dzimušajiem vairāk nekā tūkstotis mazāk ir diezgan daudz. Tas ir liels kritums, un, visticamāk, šī tendence turpināsies, jo tie bērni, kas dzims, jau ir ieņemti. Tie pasākumi, kurus īsteno Labklājības ministrija, var nest rezultātus tikai gada otrajā pusē. Pēc manām aplēsēm, aizvadītajā gadā dzimstības koeficients nokrita līdz 1,67-1,68 un šogad tas būs līdzīgs. Tā tomēr ir liela starpība no vēlamā 2,15. Tas nozīmē, ka dzimstības intensitāte ir par zemu, lai varētu runāt par iedzīvotāju skaita stabilizāciju. Kas attiecas uz mirstību, tad te ir vērojams progress un mirstība ir ar tendenci samazināties. Kas attiecas uz mirušo skaitu, tad tas pagājušajā gadā faktiski nav mainījies, salīdzinot ar iepriekšējo gadu. Kas attiecas uz migrāciju, tad tur aizvadītais gads ir vēl sliktāks nekā iepriekšējais. Gaidāms, ka CSP dati par 2017. gadu būs apmēram mīnus 15 000 cilvēku. Tas ir vairāk nekā iepriekšējos divus gadus. Vienu brīdi jau šķita, ka tas emigrācijas vilnis ir noplacis, bet tagad atkal redzam pieaugumu. Līdz ar to aizvadītais gads no demogrāfijas viedokļa ir noslēdzies nelabvēlīgi.

- Man tomēr nav skaidrs. Mums jau 70 gadus ir dzimstības koeficients zem 2,1. Kas ļauj domāt, ka pēc 20 gadiem dzimušo un mirušo skaits līdzsvarosies?

- Neatkarības periodu mēs iesākām ar diezgan lielu dzimušo bērnu skaitu - 38 000 - 40 000. Tad sekoja liels kritums, bet tam sekoja daudzskaitliskāka paaudze. Ir pamats uzskatīt, ka šis vilnis atgriezīsies ar jaundzimušo nelielu pieaugumu, kas, saglabājoties mirstības intensitātes samazinājumam, būs izšķirošais, lai iedzīvotāju skaits stabilizētos.

- Demogrāfiskais jautājums nemitīgi tiek uzturēts darba kārtībā, un dažādās vietās (Labklājības ministrijā, Saeimā, Ministru kabineta Demogrāfijas lietu padomē un citur) tiek diskutēts par dažādiem dzimstību stimulējošiem atbalsta mehānismiem. Kāds, jūsuprāt, būtu optimālais šīs problēmas risinājums?

- Padomju perioda beigās un neatkarības laiku sākumā mums bija plašs nodrošinājums ar bērnu aprūpes iestādēm, ieskaitot pašiem mazākajiem (tā saucamās siles). Tas posms bija dzimstībai labvēlīgs, bet nemākulīgas politikas dēļ nonāca pie tā, ka daudzus bērnudārzus slēdza. Bija doma, ka ar bērnu audzināšanu un aprūpēšanu tiks galā pašas ģimenes, bet izrādījās, ka tieši bērnudārzu trūkums bija noteicošais, kā rezultātā strauji samazinājās dzimstība. Tagad situācija uzlabojas un šis faktors izzūd. Tajā pašā laikā ir būtiski pieaugušas cilvēku prasības pret dzīvi un dzīves apstākļiem. Diemžēl darba alga ir nepietiekama mūsu iedzīvotāju prasību līmenim. Gribu uzsvērt, mūsu izglītības līmenim. Pēc izglītības līmeņa esam starp valstīm, kur tas ir visaugstākais, bet ienākumu līmenis ir tam neatbilstošs.

- Ko valsts var darīt, lai cilvēki biežāk izlemtu par bērna laišanu pasaulē?

- Es jau ar šo ievadu uzsāku atbildēt. Nav tā, ka dzimstība ir atkarīga tikai no absolūtā labklājības līmeņa. Tā ir relatīva lieta. Nav cita ceļa kā pieprasījumu pēc bērniem nodrošināt ar materiāliem nosacījumiem. Tajā skaitā atvieglojumi dzīvokļu iegādei un tamlīdzīgi. Mūsu problēma ir divu lielumu relatīvais salīdzinājums. Ja mūsu izglītības līmenis nebūtu tik augsts, tad cilvēku prasību līmenis būtu strukturāli citāds. Vajadzību hierarhijā sievietēm ar augstu izglītības līmeni, ar grādiem vēl viens bērns ir problēma, jo tas ietekmē materiālos apstākļus. Tie pasākumi, kuri tagad tiek piedāvāti, manuprāt, vairāk ir vērsti uz nevienlīdzības samazināšanu, nevis dzimstības stimulēšanu, jo lielākais atbalsta apjoms paredzēts daudzbērnu ģimenēm, kurās ir trīs un vairāk bērnu. Šīs ģimenes vairumā gadījumu ietilpst maznodrošināto kategorijā, bet galveno pienesumu dzimstības pieaugumā dod otrais bērns. Tāpēc, ja domājam tieši par dzimstību veicinošiem pasākumiem, tad jādomā par tādiem, kas sekmētu demogrāfisko procesu intensitātes izmaiņas. Lai dzimstība pieaugtu no 1,6 uz, teiksim, 1,9. Daudzbērnu ģimenes, tas ir, ar trim un vairāk bērniem, veido nelielu procentu, un pat ja mēs divkāršotu šīs piemaksas, kuras jau tagad, sākot ar šo gadu, ir samērā augstas, tad tas dzimstības līmeni būtiski nepalielinātu.

- Tātad jūs sliecaties uz ideju, ka vairāk jāstimulē…

- …otrais bērns. Otrais bērns mums dzimst 40% gadījumu no visām dzemdībām, un tāpēc uzskatu, ka dzimstības veicināšanas jomā ir jākoncentrējas uz diezgan daudzskaitlīgo otrā bērna stimulāciju. Šī trīs un vairāk bērnu grupa diez vai būtiski var palielināties, taču var būtiski palielināties tā sieviešu grupa, kurai ir divi bērni.

- Kādas, jūsuprāt, būtu efektīvākās metodes dzimstības līmeņa stimulēšanai?

- Galvenais ir veidot pēc iespējas plašāku vidusslāni. Latvijā ienākumu struktūra līdzinās Latīņamerikas modelim. Tagad grib pieņemt lēmumu palielināt algas valsts pārvaldē strādājošiem augstākā līmeņa vadītājiem. Manuprāt, tas nav pareizi. Būtu jāpiedāvā tāds darba algas reformas modelis, kas būtu aprobēts no partijām, speciālistiem, un būtu vienprātība, ka uz tādu iesim. Kurš nosprieda, ka valsts pārvaldē algas jāpalielina par 30% un vairāk procentiem? Lai uzlabotu gan dzimstību, gan dzīvotspēju, ienākumu līmenim ir jābūt izlīdzinātākam. Jāvirzās uz Skandināvijas modeli, kur nav pārāk liela iedzīvotāju noslāņošanās pēc turības līmeņa. Mūsu rīcībā esošā nauda jāpārdala par labu vidējiem slāņiem, jo tieši tie inženieri un skolotāji nosaka iedzīvotāju kvalitāti. Ja mēs Džini koeficientu (ienākumu nevienlīdzības indeksu) nesamazināsim un paliksim Latīņamerikas modelī, tad demogrāfiskās problēmas mums risināt būs grūti. Atbildot uz jūsu jautājumu, ja man iedotu tos miljonus, kas paredzēti demogrāfiskās problēmas risināšanai, tad es uzaicinātu desmit ekspertus un mēs izstrādātu ilgtermiņa kompleksu programmu. Uzsveru - kompleksu programmu, nevis atsevišķus pasākumus. Šajā programmā būtu ietverts - iedzīvotāju kvalitāte, ieskaitot jaundzimušo veselības jautājumus, priekšlaicīga mirstība, bērnu aprūpe, izglītības sistēma, interešu centri, sports un tā tālāk. Demogrāfisko lietu padome premjera vadībā strādā neatbilstoši smagajai depopulācijas situācijai. Šajā padomē ir seši vai septiņi ministri, esmu tās loceklis, bet pēdējā gada laikā esam tikušies tikai divas reizes. Kaut arī nolikumā rakstīts, ka tam jānotiek reizi ceturksnī. Par zinātnieku izstrādātu ilgtermiņa kompleksu programmu netiek runāts.

- Vairums demogrāfu, runājot par Latvijas iedzīvotāju skaitu pēc divdesmit, piecdesmit un vairāk gadiem, pieņem, ka nenotiks būtiska imigrācija no trešajām valstīm, kā tas notiek citās attīstītajās valstīs, kurās iedzīvotāju skaits palielinās galvenokārt tieši šī iemesla dēļ. Cik reāli ir Latvijai iekapsulēties un globalizācijas apstākļos noturēties pret šādu imigrāciju?

- Visu izšķirs labklājības līmenis. Tie imigranti, kuri pie mums nokļūst, šeit nepaliek, jo citur ES labklājības līmenis ir augstāks. Pie mums algas ceļ lielā mērā, lai mazinātu emigrāciju. Lai cilvēki nebrauc prom. Daudz ko izšķirs tas, kāda ekonomiskā situācija būs mūsu kaimiņiem. Jo labklājīgāka valsts, jo tā ir pievilcīgāka imigrācijai un no tās mazāk brauc prom. Protams, šos procesus ietekmēs arī politiski lēmumi. Migrācijas jautājumiem jābūt iekļautiem jau pieminētajā kompleksajā programmā, tajā skaitā iekšējai migrācijai un reģionālajai politikai. Latvijā par šiem jautājumiem sabiedrība un politiķi nav īpaši gatavi runāt. Diemžēl mums ir daudz sagatavotu vadības speciālistu, bet valsts vadības kvalitāte ir zema.