VAKARA ZIŅAS: Roberts Gobziņš par spīti invaliditātei priecājas par dzīvi

Dziedātājs, dīdžejs un dziesmu tekstu autors Roberts Gobziņš ar savām vecākajām meitām Annu Mariju un Marutu sniedza īpaši emocionālu koncertu labdarības fonda «Līdzskaņa» gada izskaņas labdarības sarīkojumā «Liec mūziķa sirdij dziedāt!». Koncertā iegūtie līdzekļi palīdzēs Aleksandram Šlujevam, Robertam Gobziņam, Rolandam Ūdrim-Balodim, Valteram Frīdenbergam un citiem tautā iemīļotiem māksliniekiem atveseļoties.

Roberta Gobziņa meitas pēc koncertēšanas atklāja, par ko vēlas kļūt, kad izaugs lielas. Maruta skaidri zina, ka vēlas būt princese, bet vidējā meita Anna Marija, nedaudz kautrējoties, čukstus atbildēja, ka vēlas būt karaliene. Roberts Gobziņš šā gada 27. jūlijā kļuva par trešās meitiņas Jūlijas tēti.

Par spīti invaliditātei priecājas par dzīvi

Nav noslēpums, ka Roberts Gobziņš beidzamā laikā nevar lepoties ar ideālu veselību. Arī mūziķa darbs Latvijā nav tas atalgotākais, tādēļ skaidrojām, kā viņš tiek galā ar triju meitu audzināšanu un ģimenes uzturēšanu. «Būt trīs bērnu tētim ir tāpat kā divu, vienīgi tagad ir drusku vairāk dzīvesprieka. Šobrīd ir gluži kā Antona Čehova darbā «Trīs māsas».

Visas rūpes saistībā ar jaunās dzīvībiņas piepulcēšanos mūsu ģimenei palīdz atrisināt pieredze. Ņemot vērā globālo situāciju, ir labi, ka pasaulē ir par vienu latvieti vairāk. Saviem vecākiem es biju vienīgais bērns, tomēr to, vai man būs viens vai pieci bērni, nekad nebiju plānojis. Tik bērniņu, cik lemts piedzimt mīlestībā, tik arī mums ir. Ja runājam par finansiālo pusi, tik grūti jau pie mums nav kā, piemēram, citur uz pasaules.

Mums ir paveicies, ka neesam piedzimuši Āfrikā, kur bērni labi ja kādu mazumiņu apēd pusdienās. Valsts un pašvaldība tomēr te kaut kā rūpējas par cilvēkiem. Un ja pats vēl kaut ko strādā, tad izdzīvot var. Nevar atļauties visu, ko gribas, bet tā sauktās dabiskās patērēšanas vajadzības ir apmierinātas. Pārmērīgās gan ne. Cik pats vari, tik dari. Kad nevari izdarīt vairs neko, tad gan ir sliktāk. Tik daudz, cik mana invaliditāte atļauj strādāt, tik arī daru. Kaut kā mēģinām visu sakārtot un paši kaut ko darīt. Ja netiekam galā, tad pasaucam kādu palīgā, un tad viss notiek. Vienmēr būs arī kāds, kas saprot, iedziļinās un palīdz. Sliktāk ir tad, kad sola un neizpilda. Tas ir arī visļaunākais mūsu sabiedrībā, ka sola daudz, bet neizpilda.»

Pilnu rakstu lasiet žurnālā "Vakara ziņas", www.vz.lv