Borisa Mafcira dokumentālā filma Atmiņu lādes ir sestā no kopumā astoņām, kas veido kino antoloģiju Holokausts PSRS teritorijā. Atmiņu lādes ir Latvijas stāsts. «Man svarīgi, kādas ir atmiņas šodien,» B. Mafcirs saka sarunā ar Neatkarīgo. Un kādas tās ir? Holokausts kļūst par Latvijas vēstures daļu, viņš atbild. Kamēr tās būs tikai ebreju atmiņas, bet ne Latvijas vēstures daļa, tikmēr atmiņas būs atsvešinātas.
B. Mafcirs ir dzimis padomju Latvijā, bērnību un pirmos jaunības gadus pavadījis Rīgā. Kādā no intervijām viņš atzīstas, ka ne pārāk mīlējis vietu, kurā dzimis, ne pārāk mīlējis savu bērnību un situāciju, kādā tolaik atradies. Aizbraucis uz Izraēlu, viņš sācis dzīvi no nulles un trīs dienas pēc aizbraukšanas no savas atmiņas izsvītrojis latviešu valodu. Neatkarīgajai viņš saka - VDK pagrabos ar viņu vienā kamerā iesēdināja kādu latvieti, kurš divus mēnešus diendienā stāstījis par to, kā šāvis ebrejus. Taču Latvijā sākusies B. Mafcira interese par holokaustu - kādā 1964. gada svētdienā viņš kopā ar draugu pabijis vietā, kur 1941. gada novembrī un decembrī nogalināja vairākus simtus tūkstošu ebreju. Tā bija Rumbula. Tur 30. novembrī un 8. decembrī nonāvēja cilvēkus un apraka masu kapos. B. Mafcirs kategoriski noraida pat pieļāvumu, ka Atmiņu lādes būtu arī viņa stāsts. «Tas nav mans stāsts. Es uzzinu, nevis pats izpētu. Es savācu stāstus un tos nododu citiem. Tajos nav emociju, ir tikai tas, ko cilvēki redzēja. Pat ne tas, ko viņi atceras. Visu manu filmu jēga - dokumentālisms: kā tas bija, kur tas bija, kad tas notika. Es filmēju kādreizējo notikumu vietās, attiecīgajos gadalaikos. Savas emocijas negribu pievienot, vēl jo vairāk - personīgās. Ļauju skatītājam pašam izjust, kā viss notika. Bet sevi no šī stāsta es izdzēšu. Arī no stāsta par Latviju. Jā, esmu dzimis Latvijā. Bet filmā
Atmiņu lādes tikai beigās uzzināt, ka arī mans atmiņu stāsts ir sācies Rumbulā,» viņš uzsver. B. Mafcirs pret savu filmu varoņiem izjūt bezgalīgu pateicību - par to, ka viņi uzticējās, runāja.
Viens no stāstiem, formāli - bezkaislīgiem, taču dziļi emocionāliem, ir saistīts ar Latvijas Universitātes Jūdaikas studiju centra memoriālo pētījumu Ebreji Latvijā 1941-1945. Vārdi un likteņi. Otrā pasaules kara sākumā Latvijā dzīvoja aptuveni 90 000 ebreju. Viņi bija integrēti Latvijas sabiedrībā. Pirmajos kara gados iznīcināja ap 70 000 ebreju. Padomju laikā par holokaustu nerunāja. Arī pirmajos neatkarīgās Latvijas gados nogalināto ebreju vārdi bija tikpat kā nezināmi. Tie 25 procenti zināmo upuru vārdu un uzvārdu bija ļoti maza daļa no holokausta stāsta. Un to, ko nezinām, nevaram pieminēt un atcerēties. Projekta ietvaros nonāvētajiem Latvijas ebrejiem atdeva identitāti - vārdus, uzvārdus un likteņus. Par to ir viņa dokumentālo filmu cikls - par simtiem tūkstošu cilvēku likteni, nevis viena cilvēka drāmu. Par slepkavībām, nevis par izglābšanos. B. Mafcirs ebreju glābēja Žaņa Lipkes un viņa ģimenes rīcību nodēvē par unikālu varonību. Bet vienlaikus uzsver, ka viņa stāsts ir par slepkavībām un viņa mērķis ir saglabāt nonāvēto cilvēku piemiņu.
