Legionellu pārbaudītāji dzīvokļus nav apsēduši

© F64

Imantas iedzīvotāja Svetlana, pa telefonu saklausījusi aicinājumu dzīvoklī veikt ūdens pārbaudi, jo Rīgas ūdensvadā esot savairojušās legionellas, jūtas apjukusi – vai tas nozīmē, ka durvis pārbaudītājiem jāatver obligāti, un kā pārliecināties, ka zvanītāji un potenciālie ūdens kvalitātes pārbaudītāji nav viltvārži?

Slimību profilakses un kontroles centrā (SPKC) atbild, ka centra speciālisti pa dzīvokļiem nestaigā un ūdeni nepārbauda, arī profilaktiski ne. Ja iedzīvotājiem tiek piedāvāts veikt dzeramā ūdens pārbaudi, tad ir nekautrējoties jāizprašņā, kas to piedāvā, kāpēc un kurš šādu pārbaudi ir noteicis vai pasūtinājis. Iespējams, ka rīdziniekus apsēduši kārtējie ūdens filtru vai citu ierīču tirgotāji, nevis apsaimniekošanas uzņēmums vai kāda valsts iestāde, kas vismaz teorētiski varētu pārbaudīt dzeramā ūdens kvalitāti.

SPKC speciālisti rīkojas tad, kad jau ir saņemta informācija par saslimšanu ar tā dēvēto leģionāru slimību. Pēc tam tiek aptaujāts slimnieks, kur viņš potenciāli varēja inficēties. Visbiežāk tas notiek daudzdzīvokļu namu dzīvokļos, tad nu turp arī dodas SPKC darbinieki un noņem ūdens paraugus - gan konkrētajā dzīvoklī, gan no ēkas siltummezgla. Taču pa citiem dzīvokļiem viņi nestaigā. Ja ūdens paraugos konstatētas legionellas baktērijas, tad SPKC informē ēkas apsaimniekotāju un Veselības inspekciju.

Dzīvokļu īpašnieki var vienoties par to, ka visā ēkā veicama legionellu baktēriju pārbaude, bet tas ir maksas pakalpojums un pat profilaktiski to nav nepieciešamība veikt, piemēram, ik mēnesi. Dzīvokļu īpašnieki var pieņemt lēmumu arī par to, ka jāveic dezinfekcija visā mājā, bet arī tas maksā naudu.

Lai izvairītos no inficēšanās ar legionellām dzīvesvietā, karstā un aukstā ūdens sistēmās nepieciešams nodrošināt apstākļus, kas kavētu šo baktēriju savairošanos. Aukstā ūdens temperatūrai jābūt zem 20 °C, bet karstā - virs 50 °C (aptuveni vienas minūtes laikā ūdeni notecinot, būtu jātek šādam ūdenim). Svarīgi regulāri veikt dušu galviņu tīrīšanu no organiskā un neorganiskā aplikuma, kā arī dezinficēt, izmantojot hloru saturošus dezinfekcijas līdzekļus vai ar augstu temperatūru, ieliekot verdošā ūdenī. Vismaz reizi nedēļā dažas minūtes jātecina ūdens krānos un dušās, kas tiek reti izmantoti. Tas jādara arī ikreiz pirms ūdens lietošanas pēc ilgstošas prombūtnes, un tad jāpiesargās, lai neieelpotu sīkos ūdens pilienus.



Latvijā

Latvijas Nacionālais dabas muzejs ir bagātību krātuve – daudznozaru dabaszinātņu muzejs, kurā glabājas ģeoloģiskie, entomoloģiskie, paleontoloģiskie, zooloģiskie, botāniskie, mikoloģiskie un antropoloģiskie priekšmeti. Krājums sistemātiski tiek papildināts, ievācot priekšmetus dabā, iepērkot, saņemot dāvinājumus. Muzeja krājumā ir daudzas Latvijā un pasaulē izzūdošas un jau izmirušas sugas, tāpēc kolekciju vērtība ar katru gadu pieaug. Arvien aktuālāks kļūst jautājums par šo vērtību ilglaicīgu saglabāšanu un kā tās nosargāt globālo krīžu, tostarp kara, gadījumā. Par muzeja vērtībām un muzeoloģiskajiem smalkumiem intervijā “nra.lv” stāsta muzeja direktore Skaidrīte Ruskule.

Svarīgākais