Legionellu papīri līdz rudenim klīst pa ministrijām

Tā dēvētā Rakstnieku māja Rīgā, Vesetas ielā 8, bija viena no tām, kurā konstatēja legionellas baktērijas. Tagad mājā maina stāvvadus, izmantojot dzīvokļu īpašnieku uzkrājumus.

Trešā daļa darbu paveikti, telefonsarunā ar Neatkarīgo saka dzīvokļu īpašnieku biedrības Rakstnieku māja valdes priekšsēdētājs Arvīds Krievs. Tomēr viņš vēlas no atbildīgajām institūcijām saņemt skaidru un gaišu atbildi par legionellu minimālo daudzumu ūdensvadā, citādi dezinfekcija un citi profilakses pasākumi ir dārgi un nav zināms, vai maz būtu jāveic, vai arī, lai būtu skaidrs, cik aktīvi vajadzētu rīkoties.

Vēlas legionellu minimumu

Neatkarīgā atrada, ka Veselības inspekcijas ieteikumos stacionārajām ārstniecības iestādēm legionelozes ierobežošanai mikrobioloģisko testēšanu veic saskaņā ar ISO 11731:2004 un atklāšanas minimālais limits ≤100baktēriju kolonijas / l paraugā (lai ko tas nezinātājam nozīmētu). Bet taisnība ir A. Krievam, ka ieteikumi pastāv medicīnas iestādēm, bet gribētos tādus saņemt arī dzīvokļu īpašniekiem un to pārstāvjiem. Veselības un Ekonomikas ministrijas sola atbildi rudenī. Līdzšinējie piedāvājumi tiešām izrādījušies par dārgu.

Zinātniskais institūts Bior šogad nāca klajā ar paziņojumu, ka legionellas konstatētas apmēram pusē dzīvojamo māju Rīgā.

Karsē un noņem analīzes

Arī A. Krievs saka - Bior veiktajos mērījumos konstatēts, ka legionellas Vesetas ielā 8 ir, bet minimālā daudzumā. Lai būtu droši, mājā ūdens tiek uzkarsēts līdz 65 grādu temperatūrai vienu līdz divas dienas mēnesī, regulāri veiktas analīzes. Tas maksā naudu. Savukārt pārējais ir dzīvokļu īpašnieku vai īrnieku atbildība - cik ilgi notecināt ūdeni, cik bieži dezinficēt dušas uzgali, kad nomainīt ūdens vadus u. tml. Cilvēkam pašam jārūpējas par sanitāro tīrību, jādezinficē dušas klausules, nezin’, vai valdība var likt to darīt, noteic A. Krievs.

Cilvēka veselības un dzīvības vērtība

Mediji jau informēja, ka Vesetas ielā 8 dzīvojošais dzejnieces Māras Zālītes vīrs Jānis Ķuzulis smagi saslima ar tā dēvēto leģionāru slimību. M. Zālīte stāstījusi, ka nama pārvaldniece un dzīvokļu īpašnieku biedrības vadība sākotnēji neielaida mājā epidemiologus.

Pēc tam, kad epidemiologi namā ielaisti, atklājusies patiesā aina. Slimību profilakses un kontroles centra Infekcijas slimību riska analīzes un profilakses departaments norādīja, ka visa māja bijusi piesārņota ar bīstamajām baktērijām, raksta kasjauns.lv. Neatkarīgā sarunājās arī ar mājas pārvaldnieci Ludmilu Svešņikovu, kas pēc dažām dienām ar īsziņas palīdzību informēja, ka neļauj publicēt telefonsarunā teikto bez viņas piekrišanas.

Kādreizējā Rīgas domniece un inženierzinātņu doktore Maija Rubīna arī dzīvo Rakstnieku mājā un stāsta, ka sasirgusi ar legionelozi vieglā formā, kas viņas gadījumā gan izvērties par slimošanu vairāku mēnešu garumā ar regulāru mediķu apmeklējumu joprojām. Viņa pētījusi informāciju par legionelozi un norāda, ka Zviedrijā un Dānijā arī šī sērga bijusi izplatīta, taču tur valdības tikušas galā. «Kas ir lētāk? Novērst cēloņus vai radīt invalīdu plejādi, kas pēc tam gāžas virsū mūsu veselības aprūpes sistēmai ar tās niecīgo budžetu? Tas nav par dārgu, ja runa par cilvēku veselību,» uzsver M. Rubīna.

Viņa uz savas ādas pārliecinājusies, ka ārsti nebūt neatpazīst leģionāru slimības pazīmes.

Ierosinājumi būs

M. Rubīna ilgus gadus vadījusi Rīgas Enerģētikas aģentūru un norāda vēl uz kādu faktoru. Vienkāršoti sakot, energoefektivitātes rādītājiem pilsētā jābūt efektīviem, bet, ja paaugstina ūdens temperatūru, tad energoefektivitātes vairs nav. Tas legionellu ierobežošanā nav labākais variants. Ja ūdensapgādes tīklā regulāri paaugstinās temperatūru līdz 65 grādiem, iedzīvotāji kļūs neapmierināti - viņiem būs jāmaksā vairāk. Turklāt nepieciešama apkopes personāla apmācība. M. Rubīna uzskata, ka ir nepareizi, ka nav paredzēta atbildība par legionellas baktērijas izplatīšanos un ilgstošu invāzijas saglabāšanos pilsētas siltuma un ūdens apgādes sistēmā, un par šiem un citiem ierosinājumiem viņa tuvākajā laikā informēšot Rīgas domi. Ja jau Zviedrijai un Dānijai izdevās iegrožot leģionāru slimību, kālab lai Rīgai neizdotos?