Cenu rādītājus ceļ dažādi iemesli
Mājokļu cenu celšanos nu jau gandrīz visa 2016. gada garumā var izskaidrot divējādi: vai nu Rīgas blokmāju vērtība aug, vai arī eiro vērtība dilst.
Cilvēkiem nākas samierināties ar neziņu par to, kas sabruks pirmais: viņi paši vai pagājušā gadsimta 60.-80. gados celtās blokmājas ar ķieģeļu sienu iestarpinājumiem, vai Rīgas pilsētas budžets, vai tagadējā kārtība vēl daudz plašākā mērogā. Cilvēkiem atliek vien iekārtoties ērtāk, vēl nezināmu laiku gaidot šos neaptveramos un nenovēršamos notikumus. Pats trafaretākais savu ērtību palielināšanas veids Latvijas iedzīvotājiem ir pārcelšanās uz Rīgu. Šāda ļaužu kustība notika jau tad, kad Latvijas vēl nebija. Būtībā nekas nav mainījies kopš ļoti seniem laikiem arī konkurencē par aizgājējiem no laukiem. Nav tādas zonas ap Rīgu, no kurienes lauciniekiem būtu obligāti jānonāk Rīgā, nevis jebkurā citā vietā pasaulē. Tas nozīmē, ka Rīgai jāspēj piedāvāt pietiekamas ērtības par tādu cenu, kas samaksājama ar Rīgā nopelnāmu naudu.
Rīgas standartapbūves mājokļu cenu celšanās pēdējo jau apmēram triju gadu laikā no sākuma kā vidējā tendence cenu svārstībām un šogad tikai uz augšu bez minipavērsieniem uz leju it kā apliecina, ka Rīga ļoti labi tiek galā ar cilvēku un viņu naudas piesaistīšanu. Jautājums - tomēr no kurienes nauda tiem cilvēkiem, kuri izvēlas dzīvot Rīgā? Principiālā atbilde ir ļoti vienkārša, ka naudu Latvijai nodrukā Eiropas Centrālā banka. Kā zināms, tā jau gadiem katru mēnesi nodrukā liekus 80 miljardus (desmitreiz vairāk nekā gada laikā apgrozās Latvijas valsts budžetā) un izdomā visu kaut ko, lai šī nauda nonāktu apgrozībā. Bet - kā šie nodomi tiek izpildīti tieši Latvijā un tieši Rīgā?
Ir tomēr iespējams periods, kurā pilnīgi godīgi sastādītas atskaites par mājokļu cenu celšanos apliecina nevis naudas ieplūšanu, bet neieplūšanu Latvijā. Tur jau tā lieta, ka atskaites tiek sniegtas par reāli notikušajiem darījumiem, kuru daudzums samazinās uz lētāko darījumu rēķina. Citiem vārdiem sakot, darījumu vidējo cenu uz augšu ceļ nevis tas, ka vēl vairāk pieaug gan cenas dārgākajos darījumos, gan šo darījumu īpatsvars, bet tas, ka pazūd lētie darījumi, kas velk uz leju vidējo cenu. Šo izmaiņu jēgu varbūt visuzskatāmāk parādīt ar pieļāvumu, ka Bolderāja no Rīgas pilsētas teritorijas tiek padarīta par juridiski patstāvīgu pilsētu vai novadu, kā tas ne pārāk sen atbilda īstenībai. Tajā brīdī Rīgas standartapbūves cenu indeksiem būtu jāuzšaujas uz augšu, pat ja cenas Pļavniekos un Zolitūdē stāvētu uz vietas vai nedaudz pazeminātos; un pilnīgi lieki būtu jautājumi, vai tiešām un kādā veidā rīdzinieki kļūst caurmērā bagātāki.
Ja Rīgas sadalīšana notiks, tad tā tikai legalizēs rīdzinieku materiālās labklājības noslāņošanās teritoriālo izpausmi. Šobrīd vēl nav darba kārtībā visas Rīgas sadalīšana, bet mākleriem jābūt modriem un jāizslēdz no cenu rādītāju aprēķināšanas zemākās cenas atsevišķas blokmājas, ja mājas tiek atdalītas no pilsētas satiksmes (kāds kaut ko privatizē un aizbūvē priekšā), tiek pilnībā nolaistas un kļūst par klaidoņu pulcēšanās vietām. Tik tiešām nevarētu pārmest, ka mākleri to dara tāpēc, lai tiktu propagandētas augstākas Rīgas mājokļu cenas, no kādām viņiem tiek lielāka atlīdzība par darījumu nokārtošanu.