Latvijas Bankas (LB) prezidents Ilmārs Rimšēvičs no skarba nodokļu celšanas kritiķa pārtapis par vēl skarbāku viņa paša izdomātā nodokļa ieviesēju.
Pirms gada ap šādu laiku I. Rimšēvičs pret nodokļu celšanu bija divkārt skarbāks nekā parasti, jo iepriekšējā Latvijas valdība 2016. gada budžeta likumu paketē pieteica tā dēvēto solidaritātes nodokli - maksājumu valstij tikai no visaugstāk atalgotajiem un tikai par to summu, kam iepriekš bija piešķirta sociālo iemaksu atlaide. Latvijas Bankas prezidents ar gada atalgojumu nedaudz zem 140 tūkstošiem eiro nonāca nodokļa potenciālo maksātāju skaitā un uz to reaģēja atbilstoši. Aģentūras LETA arhīvs liecina, ka 2015. gada 28. oktobrī viņš solidaritātes nodokli «nodēvēja par jocīgu un nevajadzīgu veidojumu». Runa gan neesot par tieši viņa ienākumu samazināšanos, bet par to, ka «valdība gadu no gada meklē iespējas palielināt ieņēmumus uz nodokļu pieauguma rēķina, kas padara valsts ekonomiku nekonkurētspējīgāku». Pieņemsim, ka tobrīd viņš tiešām domāja ne tik daudz par sevi, cik par Latvijas ekonomiku atbilstoši tiem ekonomikas mācību grāmatas postulātiem, pie kuriem vienmēr turējies. Nebija taču ne miņas no solidaritātes nodokļa 2014. gada 6. jūnijā, par kuru LETA liecina: «Ilmārs Rimšēvičs šodien preses konferencē (..) argumentēja, kāpēc ir pret nodokļu paaugstināšanu.»
Preses konference piektdien, 2016. gada 9. septembrī, atbilda tagadējai tradīcijai, ka LB prezidents un Eiropas Centrālās bankas padomes loceklis I. Rimšēvičs uzstājas Latvijā nākamajā dienā pēc tam, kad piedalījies ECB padomes sēdē. Arī tur notikušais pelna uzmanību, tomēr par savu galveno 9. septembra tēmu I. Rimšēvičs padarīja priekšlikumu ieviest Latvijā jaunu nodokli - vismaz 25 eiro no katra Latvijas iedzīvotāja mēnesī, lai finansētu medicīnu, kuras «vājais sniegums būtiski kavē Latvijas tautsaimniecības attīstību». Šis citāts nav no I. Rimšēviča teiktā, bet no LB piektdien izplatītās lielformāta brošūras uz 20 lappusēm, kuras apjoms vēlreiz apliecināja I. Rimšēvica nodomu nopietnību.
Latvijas valsts nespēja savākt naudu medicīnas uzturēšanai iedzīvotājus apmierinošā līmenī ir neapstrīdams fakts, bet vai tiešām valsts var dabūt neierobežoti daudz naudas, ja jaunu nodokli nesauks par nodokli, bet par apdrošināšanas iemaksu? Tad taču jebkādu naudu ceļu uzturēšanai var savākt, nosakot augstu cenu par visu Latvijas ceļu un celiņu lietošanu; aizsardzības budžetu NATO apsolītā lielumā vajag aizvietot ar Latvijas iedzīvotājiem uzliktām klaušām rakt prettanku grāvjus ap Latviju vai jebkur pasaulē, kur vien NATO noteiks. Vai tiešām visas problēmas atrisinās jauno nodokļu nosaukšana jebkā, bet tikai ne par nodokļiem? Vai «solidaritātes nodoklis» pirms gada I. Rimšēvičam nepatika tikai tāpēc, ka valdība to nosauca par nodokli, nevis par dāvinājumu? Vai lietas būtība tomēr nav naudas summās, kādas iespējams vai nav iespējams iekasēt? Cik, lūdzu, I. Rimšēvičs šogad jau ir nomaksājis solidaritātes nodoklī pats un cik - kā vadītājs iestādē, kur nodoklim atbilstošas algas bija daudziem? Vai šādas algas viņam un citiem ir saglabātas vai samazinātas un aizvietotas ar tādiem ieņēmumu avotiem, kādi I. Rimšēviča ienākumu deklarācijas publiskojamajā daļā parādās ar segvārdu «Sandris Grasis» un vēl citi, kuri nezin kāpēc gadu no gada piemet I. Rimšēvičam desmitiem tūkstošu eiro pie viņa 140 tūkstošu aldziņas? Vai solidaritātes nodokļa ievākumu no LB, ja valsts to vispār saņems, nefinansēs pati valsts ar LB dividenžu izmaksu samazinājumu? Vai I. Rimšēvičs atsauc savus apgalvojumus, ka nodokļu celšana «padara valsts ekonomiku nekonkurētspējīgāku»?
I. Rimšēvičs 9. septembrī bija gatavs runāt par jebko, bet tikai ne par nodokļu celšanas ietekmi uz valsts ekonomiku un uz nodokļu maksātājiem, starp kuriem vajadzētu būt arī viņam pašam.