Valsts kultūras pieminekļu aizsardzības inspekcija: Valsts kontrole strādā birokrātiski

Valsts kultūras pieminekļu aizsardzības inspekcijas vadītājs Juris Dambis nav baidījies sociālajos tīklos paust viedokli, asi kritizējot Valsts Kontroles darbu.

Jau vairāk kā gadu esmu ciešā kontaktā ar Valsts kontroli, kas izpaudās desmit kontrolieru veiktā likumības pārbaudē iestādei, kuru es vadu. Kādreiz plašsaziņas līdzekļos izdzirdot par kādas iestādes kritiku, nodomāju, ka “tie tur” kaut ko sastrādājuši. Šobrīd katram ir tiesības domāt, ka kaut kas nelāgs sastrādāts Valsts kultūras pieminekļu aizsardzības inspekcijā. Varbūt, ka tomēr labi šādu situāciju izbaudīt uz savas ādas. Tāpēc atļaujos apgrūtināt tos, kuriem šī tēma interesē, ar nelielu ekskursiju.

Vispirms, uzzinot par revīzijas uzsākšanu un iepazīstoties ar revidentu komandu, mani pārsteidza, ka neviens nav speciālists jomā, kas tiek kontrolēta un ka Valsts kontrole arī no malas nevienu speciālistu negrasās piesaistīt. Tad sapratu, ka pašiem būs jānodarbojas ar izglītošanas darbu, bet arī šeit kļūdījos, jo speciālisti neesot vajadzīgi, svarīgi pārvaldīt kontroles darbu.

Pats pārbaudes laiks bija vairāk pacietības pārbaudījums. Dokumentu apjoms, ko vajadzēja sagatavot, bija prātam neaptverams. Patiesībā iestādes darbs tika paralizēts, jo prioritāte bija Valsts kontrole. Aprakstītajā gadījumā inspekciju viena gada laikā papildus kontrolēja arī Valsts darba inspekcija, Būvniecības valsts kontroles birojs un Arhīvu inspekcija. Tātad, inspekcijas vēsturē laiks ierakstīts kā pārspīlētu kontroļu periods. Inspekcijas darbiniekiem uzdotie jautājumi tomēr jau pašā sākumā liecināja par kontrolieru nespēju iedziļināties kultūras pieminekļu aizsardzības darba specifikā. Tas arī dominē revīzijas gala secinājumos.

Vispirms jau pati kontrolēšanas sistēma ir vērsta uz problēmu un negāciju izcelšanu. Kontroli neinteresē panākumi, veiksme un pozitīvs darba rezultāts. Analīzei tika atlasīti tikai šķietamie problēmjautajumi, ar lielu kavēšanos sagatavots revīzijas ziņojums, spītīgi neloģiskos secinājumus nepieļaujot koriģēt. Pēc tam jau viss risinās tikai caur plašsaziņas līdzekļiem.

Kā pirmais no pārmetumiem izskanēja - “Valsts kultūras pieminekļu aizsardzības inspekcija apņēmusies reizi divos gados apsekot katru kultūras pieminekli, TOMĒR TAS NETIEK DARĪTS”.

Nezinātājs no ziņas varētu saprast, ka inspekcija pieminekļus nav apsekojusi vispār. Patiesībā kultūras pieminekļi tiek apsekoti intensīvi, bet nepietiekamā finansējuma dēļ vēlamajā termiņā nav bijusi iespēja apsekot pilnīgi visus 8865 kultūras pieminekļus (2015.gada laikā bija iespējams apsekot 3286 kultūras pieminekļus). Ar apsekošanu jāsaprot nevis vienkārša objekta apskate, bet gan iepriekšēja īpašnieka informēšana, objekta apskate dabā, foto fiksēšana un apskates akta sagatavošana. Ne likums, ne arī Ministru kabineta noteikumi nenosaka apsekošanas biežumu, tātad kur atrodams pārkāpums? Vai inspekcija ir vainīga, ka kopš 2009.gada (ekonomiskās krīzes laikā) tās darbinieku skaits tika samazinats par 30 amata vietām un finansējums par 56%?

Konstatējums, “27% no glābšanas programmai piešķirtā finansējuma INSPEKCIJA IZLIETOJUSI SAVAS DARBĪBAS NODROŠINĀŠANAI nevis kultūras pieminekļu neatliekamai glābšanai un izpētei”, it kā norāda uz finanšu pārkāpumiem.

Patiesībā programmā, kopš tās izveidošanas vairāk kā divdesmit gadu garumā ir paredzētas, visas, pat Kultūras ministra apstiprinātas, pozīcijas kultūras vērtību apzināšanai, izpētei, apzināšanas darba tehniskajam nodrošinājumam, vērtību popularizācijai un citiem mērķiem. Inspekcija finansējumu ir lietojusi atbilstoši apstiprinātai programmai. Tas ir tikai loģiski, ka vispirms finansējama vērtību apzināšana un izpratnes veidošana, un tikai pēc tam praktiskā vērtību saglabāšana. Taču kontroles ieskatā tā laikam nav pareizi!

Frāze, “IEVĒROJAMAS SUMMAS no fonda inspekcija ik gadu atvēlējusi Vecrīgas nama “Trīs brāļi” uzturēšanai, kurā pašai inspekcijai atrodas darba telpas”, atkal rada aizdomas par līdzekļu ne visai godprātīgu izlietojumu.

Gandrīz katrs Rīgas iedzīvotājs pazīst ēku kompleksu “Trīs brāļi” kā unikālu kultūras pieminekli, kas atvērts brīvam publikas apmeklējumam. Patiesībā nevis viena nama, bet piecu ēku vienīgais uzturēšanas un atjaunošanas finansējums paredzēts minētajā glābšanas programmā un “ievērojamā summa” katru gadu uz visām piecām ēkām kopā ir robežās no 25000 lidz 40000 EUR, ko jebkurš speciālists saprot kā smieklīgi mazu un nepietiekošu. Minēto ēku fragmentāro atjaunošanas darbu izmaksas, salīdzinot ar Valsts nekustāmo īpašumu organizētām līdzīgu darbu izmaksām, ir bijušas daudz zemākas. Absurda izcelšanai jāpiebilst, ka Būvniecības valsts kontroles dienests vienlaicīgi pārbaudot minēto ēku tehnisko stāvokli savukārt norāda uz plaisām, kas nekavējoties jānovērš, pretējā gadījumā ēku ekspluatācija var tikt liegta. Šādā iespējamā situācijā inspekcija būtu jāpārceļ uz citām telpām, bet tad jau bez garantijas atgriezties, kopš 1956.gada pieminekļu aizsardzībai izraudzītajā, mājvietā. Tātad no vienas puses “ievērojamas summas”, bet no otras puses par maz finansējuma ēku uzturēšanai. Žēl, ka kontrolieri, gadu atrodoties minētajās ēkās, nepamanīja to unikalitāti, saglabātības stāvokli, veikto darbu kvalitāti un līdzekļu izlietojuma nepieciešamību.

Norāde, “vairāku gadu garumā NAV TIKUŠAS IZMANTOTAS TIESĪBAS deleģēt pašvaldībām vairākas funkcijas attiecībā uz vietējās nozīmes kultūras pieminekļiem”, atkal atspoguļo iespējamu neizdarību.

Patiesībā normatīvā akta regulējuma maiņu pats ierosināju, funkciju deleģējums, iespējams, ja pašvaldībā izveidots pieminekļu aizsardzības dienests un pašvaldība funkcijas vēlas uzņemties. Pagaidām neviena pašvaldība, izņemot Cēsis, šādam risinājumam nav gatava, un normatīvais akts nedot tiesības uzspiest pretēji pašvaldības gribai. Diemžēl praksē vērojams pat pretējs process, jo piemēram, Rīgas dome šādu dienestu, kurš pastāvējis kopš 1968.gada, nesen ir likvidējusi. Atkal uzdodams jautājums - kur pārkāpums?

Frāze - “lai arī inspekcija izstrādājusi stingru regulējumu kultūras pieminekļu saglabāšanas jomā, VK revīzijā konstatēja atkāpes no tā inspekcijas rīcībā BEZ SKAIDRA UN SAPROTAMA PAMATOJUMA”, norāda it kā uz konsekvences trūkumu.

Patiesībā kultūras pieminekļi nav vienādi, līdz ar to vispārējā regulējuma lietošanā nepieciešamas profesionālas zināšanas un pieredze, kur katram solim nav jāuzraksta birokrātisks pamatojums. Diemžēl no kontroles puses nebija neviena arhitekta, mākslas vēsturnieka vai arheologa, kas profesionālo terminoloģiju un praksi varētu izprast, savukārt, inspekcijas kā profesionālas institūcijas, iekšējos normatīvos aktus gatavot nespeciālistiem būtu pat muļķīgi. Domāju, ka valsts pārvaldē vairāk jāmācās no veiksmīgiem uzņēmējiem. Biznesā neviens netērēs enerģiju un līdzekļus pārspīlētai birokrātijai un burtiski nesekos vispārīgai kārtībai, ja konkrētajā situācijā loģiska ir nedaudz atšķirīga rīcība.

Ieteikums VEIKT VISU KULTŪRAS PIEMINEKĻU SARAKSTA PĀRSKATĪŠANU ir diezgan interesants. Katrā ziņā daudzi pieminekļu nīdēji, kuri vēlas atbrīvot zemi no kultūras pieminekļa, varētu būt Valsts kontrolei pateicīgi. Valsts kontroles ieteikuma būtība ir atvērt vērtību lādi, kura bijusi rūpīgi sargāta no politiskas un biznesa iejaukšanās. Tātad lēnu, izsvērtu un uzmanīgu izmaiņu vietā tiks likta kampaņveidīga sarakstu pārskatīšana. Šāds uzdevums prasa ievērojamus resursus, ja tādi nebūs, tad ieteikums ir ļoti riskants. Savukārt, ja atradīsies līdzekļi, tad prioritārā secībā ir virkne arī citas neatliekamas vajadzības.

Visbeidzot, norāde - “ Valsts nav spējusi kopš 2000.gada īstenot stabilu kultūras pieminekļu aizsardzību. Kultūras pieminekļu kritiskais stāvoklis ILGSTOŠI NAV RISINĀTS”, dod vispārīgu negatīvu novērtejumu. Patiesībā pašas Valsts kontroles konstsatētie fakti liecina par pretējo, kas uzskatāmi redzams grafiskajā attēlojumā. (Skatīt grafiku.)

Nezinu, vai šāda faktu sagrozīšana un interpretācija notiek apzināti, vai tas vienkārši ir profesionalitātes trūkums. Ja Valsts kontroles sniegtā informācija publiskajā telpā netiek atspoguļota korekti, tad pašai kontrolei vajadzētu parūpēties, lai pārpratumi nerodas.

Kad kontrolieriem uzdevu jautājumu, kāpēc neapskatījāt nevienu no daudzu sarežģītu un apjomīgu vērtīgāko kultūras pieminekļu saglabāšanas un atjaunošanas procesiem, tad saņēmu atbildi, ka tas tā tiešām bija, bet Valsts kontrole strādā pēc savas noteiktas sistēmas un sistēma tādus nenorādīja. Man rodas jautājums - tad kas tā par sistēmu?

Ļoti žēl, ka Valsts kontrole revīzijas laikā neapskatīja objektus un darbu procesu, kur inspekcijai jāiegulda lielākais darba apjoms. Revīzijā palika nepamanīts, ka Latvijas baznīcas ir atguvušas savu sākotnējo funkciju, lielākā daļa pamesto baznīcu ir atjaunotas, uzlikti jauni jumti, atjaunotas iekārtas, interjeri, sakopta apkārtne; atjaunotas muižas un pilis; unikālas dzīvojamās un sabiedriskās ēkas. Latvijas ainava ir būtiski pārvērtusies, liecinot par piederību rietumu kultūrai. Tas nav noticis pats no sevis, ne no kā neietekmēts. Inspekcijas kolektīvs nekad nevarēja iedomāties, ka analizē to var nepamanīt, vai tas kļuvis mazsvarīgs. Kultūrvēsturiskai videi novērstie draudi ir kļuvuši kā nebijuši, pārliecināšanas darbs pat, varbūt, nevajadzīgs.

Diemžēl Valsts kontrole nepamanīja nozares darbā pašu svarīgāko, analizēja galvenokārt nebūtiskas detaļas, procedūras, termiņus un mazāk svarīgu objektu birokrātiskās darbības. Publiskajā telpā atspoguļotie fakti ir izrauti no konteksta un konkrētās situācijas skaidrojuma. NEVARU PIEKRIST VALSTS KONTROLES SECINĀJUMIEM! Nevaru piekrist arī Valsts kontroles uzskatam, ka viņu konstatētie fakti un ierosinājumi nav apšaubāmi.

Ja uzdodu jautājumu - vai pēc revīzijas uzskatu, ka būtu bijis saprātīgāk pēdējo gadu darbā pievērst lielāku uzmanību tieši revīzijā konstatētajām “nepilnībām”, tad pārliecinoša atbilde būtu - nē! Veltot lielāku uzmanību Valsts kontroles norādītajam, nebūtu paveikts kultūras mantojuma nozarei daudz nozīmīgāks darbs. Finansējums un strādājošo skaits diemžēl ir bijis nepietiekošs, bet speciālistu fiziskā kapacitāte ir ierobežota saprāta rāmjos. Kultūras mantojuma nozare tomēr ir cieši saistīta ar radošumu, vēsturi un zinātni. Pateicoties radošumam, kultūras mantojuma nozare nekad netiks ielikta nemainīgos, strikti noteiktos, procedūru un noteikumu rāmjos. Tā vienkarši būtu nozares nokaušana, kā rezultātā zaudētu mantojuma fenomenu. Mantojuma vērtība ir dažādībā, tas attiecas arī uz saglabāšanu, dzīves diktētām pārmaiņām, izmantošanu, atjaunošanu un atklāšanu sabiedrībai.

Valsts kontroles teiktais “Simptomātiski - mums pārmet vispārēju nezināšanu, neprasmi, vāju kompetenci, bet ne konstatētos faktus un ieteikumus”, manuprāt, tomēr neatbilst realitātei. Es saskāros ar faktu izraušanu no konteksta, nespēju uztvert kopējo situāciju un ar virkni profesionāli nepamatotiem, pat nelietderīgiem ieteikumiem.

Kontrole valstī ir nepieciešama, bet tā nedrīkst novest pie parspīlētas birokrātijas, pie bailēm, visu darīt tikai atbilstoši uzrakstītai un stingri detalizētai kārtībai, vai beigās labāk mazāk darīt, jo tā var būt drošāk. Izskatās, ka mēs ejam uz sistēmu, kur viens strādā, divi skatās un vēl divi skatās vai tie divi pareizi skatās!