Rīgas dzīvnieku patversmes "Dzīvnieku Draugs" darbiniece dalījusies ar nepatīkamu stāstu par skarbo realitāti, kas sagaidāma, kad kaķēni paliek bez mammām vai arī tiek atņemti.
"Vai stāstam būs laimīgas beigas? Nē, diemžēl nebūs. Viens mazulis jau aizsaulē, otrs, visticamāk, drīz pievienosies, jo nav mūsu spēkos to novērst. Trešais - jā, pagaidām vēl malacis, dūšīgi ēd, ir cerības - mazas, bet ir.
Kā tā, prasīsiet jūs, kas ziedoja un domāja labas domas (PALDIES par to!). Viss taču bija labi! Bet, ziniet, šiem mazulīšiem viss notiek tik ļoti ātri: viņi izdzīvo ātri - ar katru stundu kļūst skaistāki, stiprāki, ēdelīgāki. Un viņi mirst ātri - izdziest acu priekšā kā mazas svecītes...
Gribat zināt, kā tas notiek? Droši vien negribat, bet es vienalga pateikšu. Vispirms viņi atsakās ēst - mākslīgais piens viņiem negaršo, atšķaidīts konservs ne tik. Viņi atsakās zīst, atsakās lakt, to, kas ar šļirci vai pirkstu ielikts mutē, izspļauj. Viņi tikai skatās uz tevi milzīgām, asarainām acīm un izmisīgi kliedz, melnām, baltnagainām ķepiņām iekrampējušies tavās rokās.
Viņi neguļ. Mazam kaķu bērnam ir jāguļ un jāēd: tikai tā viņš var izaugt liels. Bet viņi neguļ, jo puncīši sāp - tie nespēj pārstrādāt pat to mazumiņu barības, ko tev izdevies viņiem iemānīt - jo tas nav mammas piens, tas ir kaut kas, ar ko mēs, cilvēki, savā iedomātajā gudrībā ceram aizvietot dabas smalko darinājumu. Un tad vēl ir tārpi, kas šajā brīdī svin savu uzvaru - tiem mākslīgais piens un konservs iet pie sirds, un vēl jau var piekost klāt arī kādu nieku no paša kaķēna...
Tad pienāk brīdis, kad viņi vairs nekliedz, tikai klusi sēž, kamoliņā savilkušies. Bet tu vēl (atkal un atkal un atkal) tici, ka varbūt šoreiz izdosies. Tu lej pieniņu mazajā mutītē, bet tas iztek atpakaļ, tu masē puncīti, bet no tā izšļācas smirdīga putra, tu sildi, mīļo, glāsti. Un tu čuksti piedošanas lūguma vārdus - jo tu nevarēji izdarīt vairāk...
Cilvēki, nu kāpēc jūs atņemiet bērniem mammas?" raksta Laura Karnīte.