Bērnu neirologs 14 gadus vecai pacientei jautājis, kādas viņai atzīmes skolā, saucis par «divnieku karalieni» un aizrādījis, ka viņai, dzīvojot Latvijā, jāmāk valsts valoda. Tā stāsta meitenes māte Diāna Skaburska-Zakroja. Viņa apgalvo, ka ārsts atteicies ar meitu runāt krieviski, tas ir, valodā, kas ir meitenes dzimtā. Bērnu slimnīcas bērnu neiroloģijas virsārsts, neirologs Guntis Rozentāls atklāj, ka saruna noritējusi latviski, jo, saprotot, ka paciente nerunās latviešu valodā, viņš pārgājis uz krievu.
Vai šis stāsts ir par latviešu valodu, ārstu un pacientu komunikāciju vai par provokāciju, lai saasinātu Latvijas iedzīvotāju attiecības? Māte plāno vērsties Veselības inspekcijā un tiesā, lai panāktu, ka «šāds ārsts vairs nestrādās». Savukārt G. Rozentāls jautā: pret ko viņam vērsties, redzot visus šos apmelojumus medijos, kurus neviens nepārbauda un kurus nemaz nevar pārbaudīt, jo viņš kā ārsts neko konkrētu par sarunu ar pacienti atklāt nevar, ievērojot konfidencialitāti.
Kāpēc tu nerunā latviski?
Par Diānas meitas Alisas piedzīvoto Bērnu slimnīcā sabiedrība uzzināja pagājušajā nedēļā, kad Diāna 17. aprīļa vakarā tīmekļa vietnē facebook.com ievietoja emocionālu vēstījumu. Tajā viņa apgalvo, ka Bērnu slimnīcas neirologs, pie kura meitene bija pieņemšanā, pazemojis meiteni. «Tu lieliski zini, kur tu dzīvo, tu dzīvo Latvijā, un tu zini, kāda te ir valsts valoda, un ja tev kaut kas nepatīk, brauc uz Krieviju,» – tā māte atreferē ārsta teikto meitenei. Pēc mātes stāstītā, meitene pajautājusi ārstam, vai viņš nevar pāriet uz krievu valodu, lai neveidotos juceklis medicīniskajos terminos, bet viņš turpinājis viņu iztaujāt par to, kurā skolā meitene mācās, kādas ir atzīmes, kāda ir atzīme latviešu valodā. Kad meita pateikusi, ka sešnieks, ārsts esot nosaucis meiteni par «divnieku karalieni». Diānas meitai ir 14 gadu, viņai ir invaliditāte sklerodermijas dēļ. Mātes ieraksts izsaucis komentāru vētru – lielākā daļa cilvēku kritizē ārstu, komentāros atrodami pat naidīgi komentāri un tādi, kuri aicina uz vardarbību, turklāt ne tikai pret konkrēto ārstu, bet arī latviešiem. Taču cietēja no komentāriem ir arī Diānas ģimene, jo arī pret viņu vērsti naidīgi un apvainojoši vārdi.
Izskaidrot publiski liedz konfidencialitāte
Diānas meitu ārstējošais ārsts G. Rozentāls sniedzis paskaidrojumus slimnīcas vadībai. Saruna ar pacienti ir notikusi, un ārsts prasījis par latviešu valodu, taču visu turpmāko konsultācijas laiku runājis ar viņu krievu valodā. Slimnīca pārliecinājusies par to, ka šajā situācijā nav vienas patiesības, jo konkrēti noskaidrot, kāda vārdu apmaiņa noritējusi starp meiteni un ārstu, nav iespējams. Bērnu neirologs G. Rozentāls atzīst: kā ārsts ar lielu darba pieredzi Bērnu slimnīcā viņš ar šādu situāciju saskaras pirmoreiz. «Un es apzinos, ka visi ārsti šādās situācijās ir neaizsargāti. Mums ir ārstu ētikas un konfidencialitātes normas, un ja es tās pilnībā ievēroju, es jums nevaru teikt: jā, šāds pacients uz konsultāciju ir bijis, esmu konsultējis, nevaru teikt, kādas sūdzības bija, praktiski neko nevaru pateikt par šo situāciju, turpretim māte mūs var apvainot, kā vien labpatīk. Tas ļoti patīk medijiem, it īpaši citu valstu medijiem. No tā, kas praktiski nav pārbaudīts, no situācijas, kur vecāki nav bijuši klāt, nezinot, kāds vispār ir pacienta psihoemociālais veselības stāvoklis un kāds bija konkrētajā situācijā, tas ir šokējoši, gļēvi un pazemojoši,» saka ārsts. Viņu pirmdien izsaukusi valdes priekšsēdētāja un lūgusi sniegt paskaidrojumus. «Man pat nācās ilgi domāt, kura paciente tā ir, jo ikdienā ir ļoti daudz pacientu – 20–30 pieņemšanā un slimnīcā. Ilgi bija jādomā, kur un kā tas ir bijis, līdz es paņēmu konkrētā pacienta lietu un atmiņā varēju notikušo atsaukt. Bet varu tikai pateikt, ka likums man neļauj neko par šo pacientu pateikt,» uzsver G. Rozentāls.
Neatteicos runāt krieviski
«Vispārīgi runājot, kā neirologs es varu teikt, ka mūsu uzdevums ir izprast bērna kognitīvās spējas – kādā valodā tu runā, kāda ir valodas attīstība, kādas sekmes tev ir skolā, tādā veidā mēs izprotam intelektu, sociālās spējas, attiecības ar draugiem, ģimeni. Neatkarīgi no tautības es jebkuram pacientam vienmēr uzdodu jautājumus latviešu valodā. Ja cilvēks nerunā vai… atsakās runāt, runāju pats, ja šo valodu māku,» saka ārsts. Konkrētajā situācijā viņš arī uzsācis sarunu latviešu valodā, kad paaicināts pie meitenes, kura atradās slimnīcā. Diemžēl klāt nav bijis mātes, kura šādā situācijā bērnu varētu atbalstīt. Viņam kā ārstam būtu bijis svarīgi parunāt ar māti, arī lai dotu pilnvērtīgu veselības novērtējumu, jo ir lietas, ko pat 14 gadus vecs bērns atbildēt nevar, bet kuras ir ļoti svarīgas. G. Rozentāls apgalvo, ka viņš ārstē pacientus neatkarīgi no tā, kāda ir viņa tautība. Ja pacientam ir problēmas komunicēt latviešu valodā, ārsti runā krievu valodā, un tā noticis arī šoreiz. «Ar vecākiem neesmu ticies, esmu piedāvājis tikšanos, es būtu gatavs tikties ar vecākiem un pārrunāt situāciju, bet viņi atteicās,» stāsta neirologs. «No ārstēšanas viedokļa es izdarīju pilnīgi visu, un, ja vecāki uzskata, ka jāvēršas tiesā, labi, lai to dara. Neko nevienam sliktu neesmu nodarījis. Manā praksē ir tikpat daudz krieviski runājošu pacientu, cik latviešu. Vislabāk ir tad, ja konsultācijās bērns ir kopā ar vecākiem, tad nebūtu neskaidrību.» Dakteris gan esot novērojis, ka bērni nereti labprāt runātu latviski, bet visbiežāk vecākiem ir nostāja: runā krieviski. «Jā, varbūt man ir bijušas sarunas ar vecākiem par šo tēmu,» atzīst ārsts. Ņemot vērā, cik liela interese par šo ir Krievijas medijiem, ārsts nenoliedz uzskatu, ka, iespējams, šāda situācija tiek izcelta gaismā, lai radītu provokācijas.
Tās ir pilnīgas muļķības
Versiju par provokāciju Diāna Skaburska-Zakroja sauc par pilnīgām muļķībām: «Es facebook lapā atklāju savu sāpi, un tikai pēc tam man sāka zvanīt žurnālisti. Ja es gatavotu kādu provokāciju, es uzreiz dotos pie medijiem. Tas bija mans dvēseles kliedziens, un domāju, ka arī citām mammām jāzina, kādi cilvēki strādā Bērnu slimnīcā.» Sieviete ir apņēmības pilna vērsties dažādās institūcijās ar sūdzību. Viņa atzīst, ka atvainošanos no slimnīcas saņēmusi, taču uz mierizlīgumu iet nav gatava.
«Mans mērķis nebija aizskart Latviju vai latviešu valodu, taču ja ārsts dala pacientus pēc tautības, kādu atvainošanos no viņa es varētu pieņemt? Man to nevajag,» stingri nosaka Diāna Skaburska-Zakroja. Viņa pastāsta, ka meitai bijušas veselības problēmas un, ņemot vērā viņas saslimšanu, vecāki uztraukušies, vai nav slimības saasinājums. Pie Bērnu slimnīcas ārstiem – dermatologa, reimatologa – meitene konsultējas bieži. «Diemžēl man nesanāca būt slimnīcā tajā brīdī, kad meitu apskatīja neirologs. Mēs ar vīru abi strādājam, un vakarā braucu meitai pakaļ. Es pieļauju, ka varbūt bērns sarunā kaut ko pārprata, taču vēlreiz visu pārrunājām, un, tiesa, es arī apskatījos informāciju, kas par ārstu pieejama internetā,» saka pacientes mamma. Tā viņai radusies pārliecība par meitas teikto. «Ja bija vai ir nevēlēšanās ar pacientu runāt krieviski, var pieaicināt tulku vai vecākus,» saka sieviete.
Patiešām internetā, kur vecāki ieraksta sūdzības vai taujā pēc labākajiem ārstiem, atrodama dažāda informācija par neirologu G. Rozentālu, tomēr tā ir gan pozitīva, gan kritiska. Turklāt ir māmiņas, rakstošas krievu valodā, kuras pat konkrēto neirologu ieteikušas.
No 14 var
Sarežģītā situācijā atrodas pati Bērnu slimnīca. Pacientes ģimenei vadība ir atvainojusies. Taču kā pateikt, kuram taisnība? Ārstu aizstāv Latvijas Ārstu biedrība, savukārt savu vārdu varētu teikt arī Veselības inspekcija, ja vecāki iesniegs sūdzību.
Daudziem šajā situācijā radās jautājums, vai bērni vieni paši var iet pie ārsta, jo, iespējams, konflikta nebūtu, ja kopā ar meiteni būtu ģimene. Pacienti, kas sasnieguši 14 gadu vecumu, drīkst paši pieņemt lēmumus par savu ārstniecību slimnīcā, kā arī nākt uz ambulatorajām konsultācijām patstāvīgi, tomēr slimnīcas nostāja ir skaidra: vecākiem iespēju robežās vajadzētu piedalīties bērnu ārstēšanas procesā un būt klāt konsultācijās, jo ne vienmēr bērns pats spēj pietiekami labi pastāstīt par savām veselības problēmām un uzklausīt tālākās terapijas ieteikumus – noteikumus skaidro Bērnu slimnīcas speciāliste Dace Preisa. Lai gan Latvijas valsts valoda ir latviešu, ikviens ārsts Bērnu slimnīcā ar pacientiem iespēju robežās komunicē tā, lai pacients iespējami labi varētu pastāstīt par savām sūdzībām. «Ja neviens no pacienta ģimenes locekļiem nerunā valsts valodā un paredzams, ka komunikācija varētu būt sarežģīta, būtu labāk, ja pacients par to laikus aizdomātos un ierastos ar uzticības personu vai tulku, kas sarunu var novadīt, vai arī brīdinātu slimnīcu par nepieciešamību konsultācijai novirzīt speciālistu, kuram ir attiecīgās valodas zināšanas,» saka D. Preisa.
VIEDOKĻI
Guntis Rozentāls, neirologs:
– Informācija ir sagrozīta, jo es neatteicos runāt krieviski. Ar meitenes vecākiem neesmu ticies, bet būtu gatavs tikties un pārrunāt situāciju, bet viņi atteicās. No ārstēšanas viedokļa es izdarīju pilnīgi visu, un, ja vecāki uzskata, ka jāvēršas tiesā, labi, lai to dara. Neko nevienam sliktu neesmu nodarījis.
Diāna Skaburska-Zakroja, pacientes mamma:
– Mans mērķis nebija aizskart Latviju vai latviešu valodu, taču ja ārsts dala pacientus pēc tautības, kādu atvainošanos no viņa es varētu pieņemt? Man to nevajag. Es pieļauju, ka varbūt bērns sarunā kaut ko pārprata, taču vēlreiz visu pārrunājām, un, tiesa, es arī apskatījos informāciju, kas par ārstu pieejama internetā. Tad man radās pārliecība, ka šādas situācijas ir sistēma.