Noteikumi par suņu čipēšanu, kuru ieviešana jau tāpat ir juceklīga un nesamērīgi dārga, var kļūt arī diskriminējoša, jo saskaņā ar Zemkopības ministrijas ieceri lauku viensētu suņiem čipu tomēr nevajadzēs, kaut gan tieši klaiņojošie laucinieki nodrošina bagātīgāko klientūru dzīvnieku patversmēm.
Skandāls izvēršas pamatīgs, jo nikni ir gan apmānītie saimnieki laukos, kas jau laikus čipējuši savus suņus, rēķinoties, ka no 1. jūlija mikroshēma sunim ir obligāta, gan pilsētnieki, kuru dzīve uz akmeņiem ir daudz dārgāka. Veterinārārsti jau gada garumā būs mānījuši savus klientus. Bet visdusmīgākās ir dzīvnieku aizsardzības organizācijas un patversmes. Tieši tās bija suņu čipēšanas idejas iniciatores un lobētājas – lai varētu atrast noklīdušu suni, nekrietnu saimnieku vai uzbrucēju. Ar 2011. gadā pieņemto Ministru kabineta noteikumu Mājas (istabas) dzīvnieku reģistrācijas kārtība izpildījumu un ieviešanu ir gājis kā pa celmiem. To vairākkārt atlika, pagarināja pārejas periodu. Pilnīgi absurdā kārtā nodalīja čipēšanu no ierakstīšanas vienotajā Lauksaimniecības datu centra datubāzē. Tāpēc tagad Latvijā ir vesels bars suņu, kam čips ir, bet jēgas no tā nekādas, jo nolasīt iespējams vien čipa numuru, bet ne ziņas par viņa saimnieku un dzīvesvietu. Turklāt ierakstīšana reģistrā nebūt nenozīmē, ka dati ir korekti. Piemēram, pēc reģistrācijas pārbaudot ierakstu par Neatkarīgās redakcijas suni Lariju, atklājās, ka ne suņa vārds pareizs, ne īpašnieka adrese. Kāda tad jēga no tādas reģistrācijas?
Dubultpotes ES pasei
Vēl viens absurds ir čipa implantēšanas saistīšana ar Eiropas Savienības dzīvnieka pases obligātu izsniegšanu pat tiem suņiem, kas ceļot negrasās. Lai pase būtu derīga, tajā jābūt atzīmei par trakumsērgas vakcināciju, bet pārlīmēt to no vecās vakcinācijas apliecības uz Eiropas pasi nepieļauj attiecīga Eiropas Komisijas regula. Tas ir dokuments, nevis veikala uzlīmīšu grāmatiņa. Finālā sanāk, ka dzīvnieks jāpotē pa otram lāgam tikai tāpēc, ka Zemkopības ministrija nespēj salāgot Latvijas normatīvos aktus ar Eiropas Komisijas prasībām. Latvijas Veterinārārstu biedrības pārstāve veterinārārste Lita Konopore skaidro, ka bez mikročipa ES pasi izsniegt nedrīkst, bet tukšai ES pasei nav jēgas: «Loģiski, ka dzīvnieka īpašnieks vēlas, lai izsniegtajā ES pasē būtu atzīme par veikto trakumsērgas vakcināciju. Tas nozīmē, ka dzīvnieks ir jāpakļauj vakcinācijai, lai arī iepriekš jau veiktā vakcinācija viņam nodrošina imunitāti, iespējams, pat līdz trim gadiem. Tā veidojas tā sauktā pārvakcinēšana, kas var radīt visai būtiskus veselības apdraudējumus dzīvniekam.» Šī norma patiešām jāgroza. Tikmēr ministrijas sasteigtā iecere čipēšanu neattiecināt uz lauku viensētām veterinārārstu skatījumā ir bezatbildīga un negodīga.
Kurš nabags nabagāks
Ministrija noteikumu grozījumu anotācijā savu rīcību pamato šādi: «Tuvojoties noteiktajam reģistrācijas termiņam, tiek saņemta informācija par to, ka daudziem suņu īpašniekiem lauku teritorijās (viensētās) nav iespējams izpildīt noteikumu Nr. 491 prasības, jo finanšu līdzekļu trūkuma dēļ nevar apmaksāt mikroshēmas ievadīšanu un segt reģistrācijas maksu. Ņemot vērā, ka suņu blīvums lielāks ir tādās apdzīvotās vietās kā pilsētas un ciemi, kur arī ir būtiskāk nodrošināt suņu reģistrācijas procesu, ir iespējams pieļaut, ka fizisko personu viensētās turēti suņi nav obligāti jāapzīmē un jāreģistrē.» Pirmā iebilde, ka nav korekti salīdzināt pilsētu un lauku trūkumcietējus. Otrā, ka ar šādu atkāpi Vislatvijas suņu iezīmēšanas process kļūst bezjēdzīgs. Negatīvā atzinumā par MK noteikumu grozījumiem iebildes apkopojis nodibinājums Dzīvnieku drauga fonds. Pēdējos trīs gados patversmēs Latvijā ir uzņemti 13 222 suņi, kuru uzturēšanas izmaksas ir segtas no pašvaldību un nevalstisko organizāciju budžetiem, lielākā daļa dzīvnieku tiek noķerti lauku teritorijās, bet atvesti uz patversmēm pilsētās. Līdzekļus no bezatbildīgajiem īpašniekiem atgūt nav iespējams bez dzīvnieku vienotas identifikācijas un reģistrācijas. Ir grūti pierādīt pārkāpumus.
Aizmugurē ietekmīgi lobiji
Organizācija norāda arī uz faktiem, ka jau 26 406 suņi valstī ir čipēti un reģistrēti. Bet dzīvošana viensētā automātiski nenozīmē trūkumcietēju statusu. Par pilsētnieku un suņus jau reģistrējušo īpašnieku diskriminācijas risku savā atzinumā, iespējams, runās arī Tieslietu ministrija. Pašlaik grozījumi izsludināti valsts sekretāru sanāksmē un tiek gaidīti ministriju un citu iesaistīto institūciju atzinumi. Dzīvnieku organizācijas tikmēr arī cenšas panākt, lai Zemkopības ministrija sasauc Dzīvnieku aizsardzības un labturības konsultatīvās padomes ārkārtas sēdi. Tajā jārunā par divām aktualitātēm: neatrisināto Dogo barības skandālu un jāglābj čipēšanas ideja.
Dzīvnieku drauga fonda vadītāja Solvita Vība atzinumā norāda, ka ministrija, ja tā patiešām satraucas par mazturīgajiem, varētu ieviest valsts nodevas atlaides noteiktām personu grupām, «nevis atbrīvot no pienākuma reģistrēt dzīvniekus visus, pat tos, kuri pārticīgi dzīvo viensētās ārpus Rīgas. Šāda slepena, steidzama rīcība liek domāt par ļoti ietekmīgiem lobijiem, kas nerēķinās ne ar kādiem argumentiem un neievēro elementāru demokrātisku procesu tiesību aktu pieņemšanā».