Mārtiņš Bojārs: Mārupes pamats ir latviska ģimene

Ja mēs skatāmies uz Latvijas vecumu kontekstā ar citām Eiropas valstīm, tad nepilni 100 gadi, kuriem pa vidu vēl bija 50 okupācijas gadu, liek secināt vienu – mēs esam ļoti jauna valsts. Ne vienā, ne otrā neatkarības periodā nav paguvusi izaugt paaudze ar jaunu domāšanu.

Intervija ar Mārupes novada domes priekšsēdētāju Mārtiņu Bojāru.

– Ja atskatāties 25 gadus un mazliet ilgākā pagātnē: kādi bija šie gadi, kad neatkarības atjaunošana Latvijā vēl bija tikai ideja, un tūlīt pēc valstiskās neatkarības atjaunošanas?

– Sākot jau no Helsinku kustības pirmsākumiem 1986. gadā, tie bija trauksmaini, ilgi gaidīti un beidzot piedzīvoti gadi. Mēs dzīvojām laikmetā, kad neviens no kustības dalībniekiem nezināja, kas viņu gaida nākamajā dienā. Jebkurā brīdī varēja notikt aresti. Toreiz Mārupē trīsdesmitgadnieku paaudze, to skaitā arī es, veidojām Tautas frontes kopu, braucām uz Rīgu, piedalījāmies pasākumos – mēs jutām, ka neatkarības ugunskurs tiek kurināts un dzirksteles kļūst arvien lielākas. Mums bija ļoti svarīgi būt iekšā šajos procesos. Toreiz mēs ne no kā nebaidījāmies – nedomājām, kas ar mums var notikt. Viss bija tik pašsaprotami. Tikai tagad mēs saprotam, ka riski katram personīgi bija ļoti lieli.

– Vai tobrīd bija pārliecība, ka izdosies radikāli mainīt valsts iekārtu, vai arī tā bija tikai protesta izpausme?

– Sākotnēji tas bija protests pastāvošajai iekārtai, jo lielā Padomju Savienības mašinērija ar visām represīvajām struktūrām mūsos bija iedzinusi tādu varas sindromu, kas šķita mūžīgs un nemainīgs. Tas, ka mūsu akcijām, sapulcēm un gājieniem nesekoja represijas, deva dubultu spēku, un pakāpeniski radās pārliecība, ka viss ir iespējams. Acīmredzot Latvijas toreizējie kompartijas līderi bija citādāk domājoši un nesūtīja pret tautu armiju un neveica represijas ar čekas metodēm. Tā laika notikumu sakarā noteikti jāpiemin mārupietis Anatolijs Gorbunovs, kurš bija viens no mums.

Atceros, ka pirmajās Augstākās padomes vēlēšanās 1988. gadā Mārupes Tautas frontes atbalstītāji balsoja par Anatolija Gorbunova kandidatūru, kam pretī stājās armijas pulkvedis. Lai par kandidātu taptu Anatolijs Gorbunovs, mēs burtiski staigājām pa mājām un vācām parakstus.

– Kur jūs tolaik strādājāt, un kāds bija kopējais noskaņojums kolektīvā?

– Mārupē es ierados 1981. gadā un sāku strādāt kolhozā Mārupe. Kolhozs tolaik bija vadošais uzņēmums, kas noteica ciema dzīvi, tajā strādāja trīsarpus tūkstoši cilvēku. Kolektīvā bija daudz jaunu cilvēku, kuri atbalstīja gaisā virmojošās idejas. Kolhozā tika izveidotas pirmās Tautas frontes atbalsta kopas, to darbībā mēģinājām iesaistīt arī blakus esošā uzņēmuma Olaines kūdra cilvēkus.

Mēs gājām uz izglītības iestādēm – aicinājām līdzdarboties gan skolotājus, gan skolēnus, gan viņu vecākus.

– Mēs tagad ar skaistām atmiņām pieminam neatkarības sākuma gadus. Tagad dziesmas Latvijai dziedam tikai retumis un dzirksteles vairs sirdī nelēkā, pieminot Latvijas vārdu. Kur mēs to esam pazaudējuši?

– Mēs esam ļoti vīlušies tajā, kas notika vēlāk un šodien. Toreiz mēs visa ļaunuma sakni saskatījām Padomju Savienībā – mums bija ārējais ienaidnieks. Neviens toreiz nedomāja, ka cilvēki dzīvos tik lielā nabadzībā un pesimismā.

Bijām priecīgi, ka visas barjeras ir nojauktas, paši varam ievēlēt savus deputātus un paši visu nosakām. Tomēr izrādījās, ka esam ievēlējuši deputātus, kuri vēlāk savas personīgās intereses pacēla augstāk par valsts interesēm. Arī šodien redzu, kā daži politiķi pēc ievēlēšanas ir mainījušies – ja pirms tam bijis saprotošs, pretimnākošs, progresīvi domājošs cilvēks, tad pēc tam kļūst augstprātīgs, nepieejams un meklē iespējas savas labklājības, nevis valsts interešu aizstāvībai. Ne visi iztur pārbaudi ar varu.

– Kam būtu jānotiek, lai kaut kas reāli mainītos?

– Ir jāizaug vēl vienai jaunai paaudzei! Tagadējie jaunieši, kas dzimuši deviņdesmitajos gados, lielākoties ir audzināti kā patērētāju sabiedrība, un tas ir likumsakarīgi. Vecāki, dzīvojot ilgstošā apspiestībā, bet tad atgūstot brīvību, saviem bērniem radīja apstākļus un priekšstatu, ka viņiem tagad visi ceļi vaļā: ka viņi var mācīties, var ceļot, var veidot paši savu dzīvi un darīt visu to, ko mēs nevarējām atļauties. Ir izaugusi prasītāju paaudze, ar ko mēs atkal esam neapmierināti, jo viņi saskata tikai tiesības, bet neko nezina par pienākumiem pret darbu, pret valsti un vienam pret otru. Ir zudusi apziņa, ka viss ir jārada pašam.

– Vai nevajadzētu vairāk uzmanības pievērst arī sabiedrības ideoloģiskajai un patriotiskajai audzināšanai? Reti kuru mūsdienu jaunieti interesē, kas ir mūsu himna un kāpēc mums ir tieši tāds karogs. Par to runā vien vēstures stundās.

– Es pilnīgi piekrītu, ka pārāk maz resursu tiek tērēts patriotiskajai audzināšanai. Atmodas laikā mums bija liela interese par valsts simboliem un vēsturiskajiem notikumiem, kas atsaucās uz valsts veidošanu, izpratni par valstiskumu kopumā, taču drīz vien šīs lietas tika pastumtas malā un uzskatīts, ka tas nav vajadzīgs. Vesela paaudze ir izaugusi, par to dzirdot tikai pa ausu galam – tiek audzināti pasaules cilvēki, kuriem nav svarīgas saknes un dzimtā zeme.

Kaut vai runājot par Zemessardzes kustību, kas ir viens no patriotiskākajiem formējumiem – tolaik tas bija reāls un respektēts spēks. Iespējams, ka kādai cilvēku grupai Zemessardzes aktivitātes traucēja darboties, un tā tika ielikta ciešos rāmjos.

Es atceros, cik liela uzmanība padomju laikos tika pievērsta patriotiskajai audzināšanai. Ja tagad mēs kaut trešo daļu no tā veltītu latviskai audzināšanai, mūsu sabiedrība un dzīve būtu pavisam savādāka.

Esmu novērojis, ka lauku teritorijās cilvēki ir patriotiskāk noskaņoti un saglabājuši mīlestību uz tēvu zemi, tajā pašā laikā lielajās pilsētās izpratne par nacionālo identitāti, savas valsts patriotismu ir daudz zemākā līmenī. Te spēkā ir citas vērtības – materiālisms.

Ar prieku varu atzīmēt, ka pēdējos gados situācija Mārupē kļūst labāka. Mums ir daudz jaunu ģimeņu ar diviem un trim bērniem, kas liecina ne tikai par pieaugošo labklājību, bet arī par latviskām ģimenes tradīcijām, kurās vairāki bērni ir sena un stabila tradīcija. Neko nevar uzspiest ar varu – visam jānāk no sirds. Taču arī valsts var piedalīties ar savu artavu, veidojot vidi un apstākļus, kuros uzplaukt latvietībai.

– Kāda tad ir latviešu tauta kopumā? Vai Mārupe ir īpaša vieta, kur izaugt latvietim?

– Esam maza valstiņa ar nepilniem diviem miljoniem iedzīvotāju un nelielu teritoriju, tomēr esam iekarojuši savu vietu plašajā pasaulē gan ar sportistiem, gan zinātniekiem, gan kultūras pārstāvjiem, jo mums ir milzīgs intelektuālais potenciāls, kas kā adatas nāk ārā no kamola. Mūsu jaunieši daudz mācās, un reti kurā ģimenē bērnu izglītībai netiek pievērsta uzmanība. Mums piemīt izdzīvošanas spējas, vēlme iegūt izglītību un sevi pilnveidot, kas padara mūs ievērojamus uz starptautiskās skatuves.

Runājot par Mārupi, mēs tiešām varam būt lepni. Kā jau es teicu, pēdējos gados mūsu novadā ienāk arvien vairāk latvisku ģimeņu, kuras šeit audzina bērnus. Mārupes novada iedzīvotāju skaits ir pieaudzis no 9,5 tūkstošiem līdz 19 tūkstošiem iedzīvotāju.

Ģimene ir valsts un arī Mārupes pamats, un mēs priecājamies, ka ir izdevies radīt vidi, kas veicina izpratni par ģimeniskumu un dod iespēju šeit augt un attīstīties. Manuprāt, valsts līmenī ir jārada iespēja, lai māmiņas ar bērniem varētu pavadīt kopā vismaz pirmos trīs dzīves gadus, jo neviens labāk par māti savu bērnu neizaudzinās. Diemžēl tagad daudzas ģimenes ir spiestas atstāt savus bērnus silītēs vai pie auklēm un iet strādāt, jo citādi vienkārši nevar izdzīvot. Tas ir viens no primārajiem jautājumiem, par ko vajadzētu domāt arī valdībai un deputātiem.

– Kā Mārupe atzīmēs valsts 97. jubileju?

– Mārupes novada 90 gadu jubilejas ietvaros – mārupiete Ilze Būmane un autoru kolektīvs ar pašvaldības atbalstu ir izdevuši grāmatu Mārupes novads Māras zīmē. Tajā interesantā un saistošā veidā caur cilvēku likteņstāstiem stāstīts par novadu no tā pirmsākumiem līdz mūsdienām.

Tā ir jau trešā grāmata par Mārupi un tās cilvēkiem. Savukārt Dzintra Klinstone, izmantojot K. Jēkabsona romānu Heinrihs Rautenfelds un vēstures materiālus, uzrakstījusi stāstu Pirms 100 gadiem Bieriņmuižā, ko iestudējusi vietējā teātra trupa. Uzskatu, ka vēsture ir jādokumentē, jo tam, kas šodien paslīd garām, var būt liela nozīme nākotnē. Arī Mārupes vidusskola šogad ir īpaši pacentusies un patriotisma noskaņās iestudējusi rokoperu Lāčplēsis.

Domājot par Latviju uz simtgades sliekšņa, es ļoti gribētu, lai Latvijā dominē latviešu valoda, lai atgriežas mūsu tautieši, kuri faktiski ir ekonomiskie bēgļi. Svarīgi ir radīt vidi, lai latviešiem nebūtu vēlmes un vajadzības aizbraukt.