Marģers Vestermanis: "Ulmanim nebija bēgļu krīzes"
Marģers Vestermanis ir muzeja Ebreji Latvijā izveidotājs, 1998. gadā viņš tika iecelts par Latvijas vēsturnieku komisijas locekli. 18. septembrī viņš nosvinēja savu 90 gadu jubileju. Marģers Vestermanis ir pieredzējis un pārdzīvojis to, ko reti kurš, un reti kurš, kas ko tādu ir pieredzējis, vairs ir starp dzīvajiem – baisākās lappuses viņa dzīvē saistās ar karu un holokaustu. Par mūsdienu notikumu paralēlēm ar agrāko laiku notikumiem, par bēgļu krīzi Eiropā šī Neatkarīgās intervija ar Marģeru Vestermani.
Marģeram Vestermanim bija 16 gadu, kad viņš kopā ar ģimeni tika ieslodzīts ebreju geto Rīgā. Lielākā daļa viņa radinieku gāja bojā, viņš pats pabija vairākās koncentrācijas un darba nometnēs. Viņam izdevās izbēgt, slēpties mežā un karot pret nacistiem kā partizānam. Pēc kara viņš mācījās vēsturi, strādāja arhīvā, pētīja Latvijas ebreju vēsturi. Lielāko daļu sava laika viņš ir veltījis nacistu noziegumu izpētei, upuru un ebreju glābēju piemiņas iemūžināšanai. Par sava mūža paradoksāliem pavērsieniem viņš savulaik sacījis: «Man tajā pašā vietā, kur bija dzeltenā zvaigzne, ir piesprausts Lielā Tēvijas Kara otrās šķiras ordenis, arī Vācijas Nopelnu krusts un Latvijas Republikas Triju Zvaigžņu ordenis.»
Pirmais, kas pamanāms uz viņa darba galda – sabiedriskā darbinieka, skolotāja Andra Tomašūna grāmata par holokaustu Jelgavā. Tāpat visos grāmatu skapjos redzams, ka ilgus gadus krāti dokumenti un grāmatas par vēsturi. Lielākā daļa grāmatu ir par holokaustu.
– Kāpēc jums skapjos šādas grāmatas?
– Nevaru pateikt, ka būtu izbēdzis no savas ēnas. Varētu jau domāt tā: «Ko tas holokausts? Tas taču bija tik sen. Ir taču tik daudz aktuālu lietu.» Man ir bijusi ļoti gara dzīve, tikai pāris gadus bija tā dramatiskā epizode, taču es joprojām esmu tur iekšā.
Aizmirst to nevar neviens, bet ir cilvēki, kas spēj iekapsulēties «ziloņkaula tornī». Mans tuvs nometnes draugs, vēlāk profesors Joels Veinbergs, kurš ilgu laiku strādāja Daugavpils Pedagoģiskajā institūtā, pēc kara ir daudz rakstījis par seno Austrumu kultūru, par Veco derību, par Talmudu. Viņš mēdza teikt: «Ko tu visu laiku runā par to holokaustu? Tā manā dzīvē ir tikai epizode.» Viņš studēja antīko vēsturi, uzrakstīja doktora disertāciju par Romas impērijas likumu īpatnībām, vēlāk specializējās Toras tekstu analīzē. Tās ir tēmas, kas ļoti tālas no holokausta. Būtībā viņš tādā veidā mēģināja pārvarēt savu pagātni, aiziet no šiem smagajiem pārbaudījumiem.
1943. gada vasarā, pārvarot briesmīga bada sajūtu, piecos no rīta gājām Skrundas kūdras purvā uz darbu. Bijām ar slapjām drēbēm vēl no iepriekšējās dienas. Un viņš man stāsta par franču glezniecību, par agrīno rokoko stila aizsācēju Žanu Antuānu Vato. Virs purva tolaik cēlās migla. «Lūk, šādu miglu, velkot tādas mazas svītriņas, tik lieliski prata attēlot tikai Vato!» jūsmoja Joels. Citi tajā laikā, ja vispār spēja ko parunāt, sapņoja tikai par to, vai kādreiz būs brokastis. Bet viņš par rokoko glezniecību...
1944. gada jūlijā no Dundagas nometnes mūs dzina projām pa meža ceļu uz Liepāju. Krievi tolaik jau bija Jelgavā. Pavisam tuvu jau bija dzirdama lielgabalu duna. Mēs jau vairs nebijām nekādi staigātāji. Man kājas bija sapampušas tā, ka nevarēju tās izvilkt no koka tupelēm. Es nolēmu, ka jābēg, jo citas iespējas var vairs nebūt. Kādā brīdī, kad uzreiz vairāki ieslodzītie vienlaikus metās bēgt, es arī lēcu pāri grāvim un biju mežā iekšā. Grāvis bija diezgan plats – kā jau Ulmaņa laikā rakts un kopts. Es biju cilvēciņš, kam palikuši tikai kauli un āda, tomēr atradu spēku skriet, un izdevās izbēgt. Man tolaik bija gandrīz 19 gadu.
Bet sākums bija tāds, ka 1941. gadā atnāca vācieši, viņi mūs sadzina Rīgas geto. Jau pēc mēneša savāca sievietes, bērnus, vecākus cilvēkus un pateica, ka nevarot viņus turēt pilsētas centrā, bet ir sagatavota nometne, kurp visi tiks pārvietoti. Lai sataisa sev līdzi kādu nastiņu. 20 kilogramus mantu būs atļauts ņemt līdzi. Neviens nevarēja iedomāties, ka Rumbulā viņiem jau izraktas milzīgas kapu bedres.
– Pašlaik Eiropā un Latvijā aktuālākā ir bēgļu problēma. Sabiedrība ir šokā, politiķi nesaprot, ko darīt. Kā bēgļus uzņemt, kā integrēt?
– Sengrieķu filozofs Aristotelis grūtsirdīgi sacīja, ka nav nekā jauna virs zemes. Tas pats ir ar bēgļu problēmu. Tā taču ir ļoti veca problēma.
Tik lielas problēmas ir tāpēc, ka politiķi neņem vērā vēstures mācības, nelasa grāmatas.
1915. gadā bija jau noticis genocīds, kur turki iznīcināja pusotru miljonu armēņu. Tam netika pievērsta uzmanība, tas netika nosodīts, un tas deva iedvesmu Ādolfam Hitleram, jo viņš redzēja, ka masu slepkavošana paliek bez soda. Arī pēc I pasaules kara bija milzīga bēgļu problēma. Un tika meklēti risinājumi. Bija norvēģu polārpētnieka Fritjofa Nansena vārdā nosauktais fonds. Tiem bēgļiem, kas bija pārbaudīti, tika izsniegtas tā saucamās Nansena pases. Neviens jau tās negribēja ņemt, bet kaut ko tās deva – ar tām cilvēks varēja pierādīt, ka viņš ir pārbaudīts.
Ir bijuši visādi bēgļu problēmas risināšanas veidi – gan veiksmīgi, gan ne visai. Bet mūsdienu politiķu tendence ir vispār neņemt vēstures pieredzi vērā un atkārtot tieši sliktākos gājienus.
Es kā politiski domājoša būtne tapu jau ļoti agri. Mūsu ģimene bija ļoti sabiedriski aktīva, izglītota. Līdz Hitleram es gāju vācu skolās, un vēl uz mājām nāca privātskolotājs, rabīns, kas mācīja Toru un Talmudu. Pēc tam, kad 1933. gadā pie teikšanas Vācijā nāca Ādolfs Hitlers, Latvijā beidzās ebreju bērnu kopā mācīšanās ar vācu bērniem. Bet dibinājās ebreju skolas, kas turpināja bērnus mācīt vācu valodā. Taču prezidents Kārlis Ulmanis teica, kā tā nav labi un tā nevar. Tad visi bez kādām īpašām traģēdijām pārgāja uz latviešu valodu.
Redziet, mēdz būt visādas attieksmes pret vajātajiem, pret citādajiem, pret svešajiem, pret ebrejiem. Vācijā bija tikai mazliet vairāk nekā pusmiljons ebreju pie 80 miljoniem kopējā iedzīvotāju skaita. Sākumā nebija runas, ka visi tiks nogalināti, bet ka visus izdzīs ārā.
Bet tad nāca kristāla nakts 1938. gada 9. un 10. novembrī, kad ebrejus piekāva, nodedzināja sinagogas, viņu veikalus izdemolēja un izlaupīja. Vairāk nekā 10 000 vīriešu apcietināja un aizdzina uz koncentrācijas nometnēm. Šajā laikā vēl nebija tā, ka ebrejs nevarēja pamest Vāciju, taču nevarēja dabūt vīzu izbraukšanai – nekur nelaida iekšā. Citas valstis aizbildinājās, ka ebreju dzīvība taču nav tieši apdraudēta.
Ļoti liela daļa Vācijas zinātnieku, mākslinieku bija bez āriskās izcelsmes. Piemēram, relativitātes teorijas pamatlicējs Alberts Einšteins. Viņam palaimējās, ka viņš bija izbraucis uz ārzemēm komandējumā. Droši vien nacisti viņu nebūtu izlaiduši no nagiem. Bet ļoti daudziem tā nepaveicās.
Pēc tam sākās Vācijas ekspansija – Austrijas pievienošana, Čehoslovākijas Sudetijas okupācija. Austrijā zem Hitlera varas vienā mirklī nokļuva vēl 200 000 ebreju. Apetīte rodas ēdot, un Hitlers paņēma ne tikai Sudetiju, bet arī visu Čehoslovākiju, 1939. gadā arī Klaipēdu pavisam tuvu jau pie Latvijas robežas. Bet lielās, demokrātiskās valstis tikai noskatījās un turpināja neielaist pie sevis ebrejus. 1938. gada jūlijā Francijā bija notikusi Eviānas konference, kurā piedalījās 32 valstu delegāti, lai risinātu bēgļu problēmas, taču tur netika izlemts nekas, lai ebreji tiktu glābti. 1938. un 1939. gada mijā tikai viena valsts Eiropā atļāva pie sevis ieceļot Vācijas un Austrijas ebrejiem – apmēram 2000 cilvēkiem.
– Kura bija šī valsts?
– Šī valsts bija Latvija, kas Eviānas konferencē nebija piedalījusies. Pēc tam gan spēji atnāca padomju vara, lielāko daļu no bēgļiem nekur neizlaida ārā, un viņi gāja bojā.
Šis ebrejiem ieceļot atļāvējs bija prezidents Kārlis Ulmanis. Ja tolaik būtu vēl Latvijā Saeima un parlamentārā demokrātija, kas zina, vai politiķi būtu ielaiduši iekšā šos 2000. Jo redzam, cik grūti pašlaik iet pat ar nieka 250 vai 776 bēgļu uzņemšanu.
Nebija tā, ka tiktu ievesti milzīgi pūļi ļaužu. Tas notika pakāpeniski, pateicoties ebreju kopienas pārstāvja Mordehaja Dubina aktivitātei. Nevar teikt, ka Dubins bija Ulmaņa draugs, bet viņš bija viens no Ulmaņa padomniekiem finanšu lietās. Viņam bija plaši sakari ortodoksālo ebreju vidū, viņš vairākkārt izkārtoja Latvijai kredītus. Ulmanis satraucās, vai ebreju uzņemšanas procesā nepazudīs kāda nauda, bet Dubins teica: «Neuztraucieties, prezident, neviens Latvijas valsts santīms netiks izlietots ebreju uzņemšanai. Mēs paši visu nokārtosim – paši viņus barosim, izvietosim, apmācīsim.» Pie Liepājas tika izveidota mācību ferma, kur jaunie Vācijas ebreji apguva zemkopību. Tas tolaik Latvijas sabiedrībā nekādu satraukumu neizraisīja, jo ebreji nekur nekādu palīdzību nelūdza, bet organiski iekļāvās dzīvē. Piemēram, Leo Blehs bija iecelts Latvijas Nacionālajā operā par virsdiriģentu. Pirms tam viņš bija Berlīnes Valsts operas muzikālais vadītājs, visā pasaulē slavens diriģents. Berlīnes opera ir pati augstākā klase, daudzi būtu gribējuši Blehu dabūt pie sevis, bet izdevās tas Ulmanim. Daudzas izrādes, kā, piemēram, Trubadūrs, Aīda šobaltdien tiek uzvestas tādā iestudējumā, kādā to veica Blehs.
Mans vecākais brālis Ārons Bleha laikā bija koncertmeistars operā, bija ļoti apdāvināts, bet vācu laikā viņu aizturēja uz ielas, aizveda uz Biķernieku mežu un nošāva.
Hitlerieši bija pateikuši, ka šajā karā ebreji tiks iznīcināti. Tas arī tika darīts – bija masu kapi, koncentrācijas nometnes, gāzes kameras un krematorijās. Visus 11 miljonus Eiropas ebreju vācieši nepaguva iznīcināt, bet sešus miljonus paguva. Visi lielvalstu vadītāji taču zināja, kas notiek, bet noskatījās un plātīja rokas.
Bija latviešu rakstnieks Gunārs Cīrulis, īstā vārdā Gabriels Civjans. Viņš 1941. gadā bija ebreju jaunietis, kurš nokļuva Rīgas geto. Viņa radiniekus apšāva, bet viņam izdevās izbēgt. Viņam caur draugiem uztaisīja viltotus dokumentus uz Gunāra Cīruļa vārda, bet viņu atkal aizturēja Daugavpilī, jo viņš nevarēja uzrādīt dokumentus, ka strādā. Tad viņu aizsūtīja strādāt uz kara slimnīcu Polijā, no kuras viņš gluži neticamā kārtā nokļuva Šveicē. Tur viņš tikās ar ASV un Lielbritānijas diplomātiem, stāstīja viņiem par ebreju iznīcināšanu vācu okupētajā Latvijā. Viņš informēja, ka 1942. gadā puse no pieaugušajiem vīriešiem jau ir noslepkavota, ka provinces ebreji ir iznīcināti pilnībā, ka Rīgā uztaisīts geto un jau pēc pusotra mēneša nogalināti 25 000 ebreju. Bet viņam teica: «Ko jūs te melojat? Tas nevar būt. Jūs droši vien esat krievu spiegs.» Tomēr vēlāk, kad pienāca jau ziņas no Polijas un citām valstīm, tas, ko bija vēstījis Cīrulis, apstiprinājās.
Nāca atskārsme, ka tas tiešām notiek. Bet ko tagad darīt? Vēl pagāja desmit mēneši, kad 1943. gada aprīlī Bermudu salās sanāca oficiāli nodibināta bēgļu komiteja, kur piedalījās angļu un amerikāņu pilnvarotas personas. Visi runāja un runāja, un atkal noplātīja rokas – ko mēs varam darīt – un aizbrauca mājās.
Eiropas ebreji, kas jau bija teikuši savu izcilo vārdu zinātnē, literatūrā, mākslā, bija nolemti iznīcināšanai.
Droši vien mūsdienās ne visi tie bēgļi, kas laužas iekšā Eiropā, paši ir izcili humānisti, intelektuāļi vai patiešām apdraudēti. Taču viena daļa ir patiešām neapskaužamā stāvoklī – katrā ziņā sīrieši bēg no kara.
Es tagad salīdzinu ar sevi. Mēs sēžam nometnē un izmisumā domājam: «Vai tiešām nevienam nav nekādas daļas, ka mūs šauj nost gaišā dienas laikā? Tas taču notiek Eiropā! Vai tiešām tā pasaule ir sajukusi prātā? Kā var notikt tāda cietsirdība?» Droši vien līdzīgas izjūtas ir arī tiem, kas pašlaik nesaprot, kurp doties, kas ar viņiem notiks.
Ir jāpalīdz cilvēkiem, kas nonākuši bēdīgā stāvoklī.
Tas ir labi, ka Eiropa ir kļuvusi humāna. Šodien Eiropas Savienība ir ielaidusi iekšā simtus tūkstošu bēgļu, un miljoni vēl tikai gatavojas nākt. Un Vakareiropa ir gatava ņemt viņus visus – visu nekontrolējamo plūsmu.
Taču tolaik, kad bija jāpalīdz ebrejiem, par kuriem nevarēja būt aizdomu, ka viņi būtu nacisti vai noziedznieki, pasaule nereaģēja.
Nav saprotams, vai tas, kas notiek tagad, ir jauna kļūda? Vai arī tā ir pagātnes grēku izpirkšana?
– Vai jūs varat piekrist tam, ka Latvijā pēc neatkarības atjaunošanas ir daudz darīts, lai atjaunotu kādreizējo latviešu un ebreju saprašanos un sadarbību?
– Ir darīts daudz. Ir izdoti Vēsturnieku komisijas septiņi sējumi par holokaustu, kopā ar eksprezidenti Vairu VīķiFreibergu atklājām Pateicības monumentu ebreju glābējiem Rīgā, Gogoļa ielā 25. Muzejs Ebreji Latvijā ir guvis lielu sabiedrības atbalstu.
Ir palicis viens neatrisināts jautājums.
Sabiedrībā ir bijušas asas diskusijas par tā saucamo ebreju īpašumu restitūciju. Viena daļa uzskata, ka nekādi īpašumi nav jāatdod, jo denacionalizācija jau ir notikusi. Ko vajag darīt ar šiem īpašumiem? Skaidrs, ka Latvijas valsts vairs nepastāvēja tad, kad ebrejiem tika atņemti īpašumi – ebreju iznīcināšana un aplaupīšana notika padomju, vācu un atkal padomju okupācijas laikā. Taču vajag atlīdzināt šos īpašumus ebrejiem tādā veidā, ka kopienai tiek atdotas kulta celtnes un sabiedriskās ēkas. Turklāt šie īpašumi galvenokārt ir ļoti sliktā stāvoklī, ebrejiem pašiem nāksies tos savest kārtībā. Šie īpašumi bija celti par Latvijas ebreju ziedojumiem, un, protams, nav nedz morāli, nedz taisnīgi, nedz tiesiski svešu mantu paturēt. Zināms, ka Saeima apspriež dažu īpašumu atdošanu ebreju kopienai. Bet tas ir tikai pirmais solis. Šeit nav vietas politiskām spēlītēm, kopienai ir precizēts saraksts ar īpašumiem, plānots izveidot fondu, kurš kontrolēs, lai īpašumi tiek izmantoti ebreju kopienas vajadzībām.