Rieksta-Riekstiņa: Interneta dēļ pedofiliem noziegumus izdarīt vieglāk

Diemžēl beidzamajā gadā par seksuālo vardarbību pret bērniem esam spiesti runāt arvien vairāk. Cik lieli patiesībā varētu būt pedofilijas apmēri, kā to mazināt un atpazīt, kā palīdzēt bērniem? Kā pārtraukt vardarbības ķēdīti, un kādi instrumenti ir valsts atbildīgo iestāžu rokās, Neatkarīgās intervija ar iestādes, kurai jānodrošina kontrole pār bērnu tiesību aizsardzību, Valsts Bērnu tiesību aizsardzības inspekcijas vadītāju Lailu Riekstu-Riekstiņu.

Neatkarīgā: – No seksuālās vardarbības Iršos cietusī nepilnu gadu vecā meitenīte salāpīta, no slimnīcas izrakstīta. Kas paliks zemapziņā, un kā tas var ietekmēt viņas turpmāko dzīvi?

Laila RiekstaRiekstiņa: – Protams, šāda trauma ietekmē bērna turpmāko dzīvi, un sekas var parādīties nevis tūlīt, bet, piemēram, pusaudža vecumā vai vēlāk. Jo bērns ir mazāks, jo vairāk atkarīgs no pieaugušajiem, mazāk iespējas meklēt palīdzību vai pretoties, tāpēc tie, kas izmanto tik mazus bērnus, ir sevišķi ļaunprātīgi. Lai arī agrīnās bērnības atmiņas izdziest vai tiek apzināti bloķētas, tā ir ļoti smaga trauma, bērns var vēlāk nesaprast, kas ar viņu notiek, un nesaistīt to ar pārdzīvoto vardarbību, arī apkārtējiem ir ļoti grūti saprast iemeslus. Nereti bērns tiek šķirts no ģimenes citu iemeslu dēļ – fiziskas vardarbības, pamešanas novārtā, un tikai tad, kad bērns ir nonācis drošā vidē, pēc kāda laika viņš sāk stāstīt, kas noticis. Bet citkārt vardarbību nemaz nevar konstatēt, jo bērns pats neatceras un notikums nav nonācis policijas redzeslokā, tāpēc arī problēmu gadījumā būs grūti palīdzēt.

– Kāpēc par seksuālo vardarbību pret bērniem dzirdam arvien biežāk, vai tiešām tās latentuma dēļ pedofilijas apmēri ir baisi lieli? Pēc kā varētu spriest par to, kas ir zem aisberga redzamās daļas?

– Par to ir grūti runāt no statistikas viedokļa, jo nav tādu pētījumu. Bet jāpiekrīt, ka tiek atklāta tikai mazākā daļa dzimumnoziegumu, jo daudzi par to nevēlas runāt, nemeklē palīdzību, kaunas, neredz jēgu... Šodien interneta vide šos noziegumus ļauj izdarīt vieglāk, piedāvājumus nosūtīt var vairāk bērniem, agrāk bija jāmeklē personiskie kontakti. Līdz ar to, visticamāk, arī upuru skaits palielinās. Arī mums uz uzticības tālruni arvien vairāk zvana saistībā ar interneta vides drošību. Daļa bērnu seksuāla rakstura piedāvājumus internetā nemaz neuztver kā vardarbību, neziņo policijai, ja kāds bērnam prasa atsūtīt savu kailfoto. Jo vairāk par to runā un izglīto, jo vairāk arī to atpazītu kā draudu.

– Ir veiktas pietiekami daudz izglītojošas aktivitātes? Arī pēdējais policijas noķertais pedofils sāka ar aicinājuma nosūtīšu internetā un beidzas ar šantāžu, pornogrāfiju un seksuālu izmantošanu.

– Ir bijuši vairāki izglītojoši pasākumi pedagogiem, ir sagatavoti informatīvi materiāli, diezgan daudz aktivitātes bērniem, ir interneta vietne «drošs internets», bet, lai meklētu padomu, vispirms ir jānovērtē bīstamība. Bērni to bieži vien nenovērtē, tostarp riskus, ko rada sociālie tīkli. Bet visgrūtāk aizsniedzamie un vismazāk informētie ir vecāki. Tiem, kas meklē informāciju, to atrast nav problēmu, tāpēc jādomā, kā mudināt viņus to meklēt. Tas reizē ir jautājums par to, cik daudz vecāku vispār interesējas par to, ko dara viņu bērni. Ir labas programmas arī bērniem, piemēram, Džimbas skolai, kas māca bērnu atpazīt sliktos pieskārienus un ko darīt, ja kāds to mēģina.

– It kā notiek sabiedrības progress, labklājības kāpums, cilvēktiesības tiek slīpētas līdz niansēm, vienlaikus – šāda degradācija! Kas liek kļūt par varmākām?

– Pētījumi rāda, ka noziegumi pret bērniem notiek gan attīstītās, gan mazattīstītās valstīs neatkarīgi no labklājības līmeņa. Daudzi psihologi to saista ar varmāku pašu bērnībā pārdzīvotu vardarbību. Iespējams, plašāka izplatība šodien saistāma ar interneta vidi, vērtībām, apkārtējās vides seksualizāciju.

Jāsekmē bērnu prasmes pateikt nē un nekļūt par upuriem, no otras puses, jārunā arī par sodiem, kas jau ir kļuvuši bargāki un kļūs vēl bargāki, jo daļa cilvēku ir tik degradēti, ka viņus no sliktas rīcības varētu atturēt tikai ļoti bargs sods. Bet, tā kā viņiem nebūs mūža ieslodzījuma, ir svarīgi strādāt, lai, iznākot no ieslodzījuma, viņi neturpina darīt to pašu.

– Kā to panākt? Kā raugāties uz arvien skaļākām prasībām par pedofilu kastrāciju?

– Svarīgi, lai probācijas darbs ar noziedzniekiem notiktu nevis tikai pēc viņu iznākšanas no cietuma, bet jau soda izciešanas laikā. Latvijai te vēl daudz darāmā. Būtisks solis uz priekšu ir grozījumi, ko Tieslietu ministrija iesniegs Saeimai, kur paredzēta obligāta uzraudzība un tās pastiprināšana visiem pedofiliem, arī termiņš būs nevis trīs gadi, bet vajadzības gadījumā ilgāk. Tiek ieviestas arī elektroniskās aproces, kas ļauj kontrolēt atbrīvoto pārvietošanos. Turpmāk arī vienmēr būs jāsniedz speciālistu novērtējums par noziedznieka iespējamu labošanos, lai tiesnesis ar to rēķinās, jau izvēloties sodu un nosakot probācijas ilgumu, lai garantētu sabiedrībai, ka viņš vairāk to nedarīs.

Par ķīmisko kastrāciju speciālistu viedokļi ir dažādi, citu valstu pieredze rāda, ka tā ir ļoti dārga un ne sevišķi efektīva.

– Pēc Liepājas tiesas un citiem līdzīgiem spriedumiem, kas par netiklām darbībām paredzēja tikai piespiedu darbu, sabiedrība prasa izteikti bargākus sodus. Vai ar šiem grozījumiem un citām aktivitātēm valsts izdarījusi pietiekami, lai nomierinātu sabiedrību un apmierinātu tās pieprasījumu? Ko jūs darīsiet?

– Sabiedrības protests bija likumsakarīgs. Jau tad, kad tika gatavoti grozījumi Krimināllikumā, kas stājās spēkā pērn, saskārāmies ar juristu neizpratni par to, cik šie noziegumi ir smagi un ko tie nodara bērnam, bet līdz šim netiklās darbības netika uzskatītas par smagiem noziegumiem un sankcijas bija mazākas. Paudām, ka naudas sods un piespiedu darbi nav adekvāts sods, ka jābūt brīvības atņemšanai un obligātai probācijas uzraudzībai.

– Kas jūsos neieklausījās?

– Daļa juristu neizprot, ko šādi noziegumi nozīmē bērnam, bet tagadējais sabiedrības sašutums un rosinātās diskusijas ir panākušas izpratnes palielināšanos. Bērnu tiesību aizsardzības likums nosaka, ka bērnu lietas ir jāizskata īpaši apmācītiem speciālistiem, visiem tiesnešiem jāiziet apmācība līdz 2017. gadam. Liepājas gadījumā tiesnese nebija izgājusi šo apmācību. Arī prokurori pērn saņēma šādu apmācību, un ceram, ka nākamgad finansējums tai būs daudz lielāks un tas palīdzēs juristiem labāk saprast cietušo bērnu. Daudz kas atkarīgs ne tikai no tiesneša, bet arī no policista, kas vada izmeklēšanu, vai bērns būs gatavs runāt par notikušo. Lietu vadot neprasmīgi, tā daudzkārt līdz tiesai nemaz nenonāk. Diemžēl policistu vidē ir ļoti liela kadru mainība, apmācītie aiziet, jaunie atkal jāmāca. Policija domā par to, lai dzimumnoziegumus, kuros cietuši bērni, izmeklētu speciāli apmācīti darbinieki.

Būtiski, ka turpmāk visi dzimumnoziegumi pret bērniem tiks uzskatīti par smagiem. Tas, ka netiklās darbības netika uzskatītas par smagiem noziegumiem, vienlaikus parādīja arī sabiedrības attieksmi, ka tās nav tik briesmīgas. Tagad sasniegts kritiskais punkts sabiedrības izpratnē, ka arī tās darbības, kas neietver dzimumaktu, jāvērtē kā smags noziegums pret bērnu.

– Cik bāriņtiesas, sociālie darbinieki ir spējīgi identificēt riskus un novērst vardarbību pret bērniem?

– Bāriņtiesu darbiniekiem ir jāapgūst īpaša apmācības programma, kurā liela daļa uzmanības veltīta vardarbībai, likums prasa arī sociālajiem darbiniekiem, kas strādā ar ģimenēm ar bērniem, iziet īpašu apmācību. Bet praksē reizēm ir grūti novilkt to robežu, cik tālu mēģināt palīdzēt vecākiem un atstāt bērnu ģimenē un kad bērns vairs tur nevar palikt. Seksuāla vardarbība bieži nav tā, par kuru informāciju saņem atbildīgie dienesti, ne vienmēr tā ir atpazīstama uzreiz. Bet ir jāskatās, kas kopumā notiek ģimenē, jo seksuāla vardarbība reti kad ir viena, biežāk tā kombinējas ar citiem vardarbības veidiem. Jo izglītotāki speciālisti, jo vairāk šādi gadījumi tiek atpazīti.

– Cik pietiekams vispār ir šo speciālistu skaits?

– Tas ir ļoti atšķirīgi dažādās pašvaldībās. Ne visās pašvaldībās sociālie darbinieki ir specializējušies darbam ar bērniem, viņiem ir vienlaikus jānodarbojas ar daudz dažādām lietām.

– Vai Kokneses/Iršu gadījumā tika izdarīts viss iespējamais? Tagad bāriņtiesa mātei nolēmusi uz laiku pārtraukt aizgādības tiesības.

– Labklājības ministrija vērtē sociālā dienesta darbu, bet bāriņtiesas iejaukšanās sākas ar brīdi, kad sociālā dienesta uzskatā riski ir pārāk augsti, ar viņu palīdzību nepietiek un ir jāiesaistās bāriņtiesai. Mēs vērtēsim, ko ir izdarījusi bāriņtiesa. Ja lielā pilsētā bāriņtiesai bieži nav zināms tas, ko dara sociālais dienests, tad mazā pašvaldībā, kaut arī formāli varbūt dienests nav griezies bāriņtiesā, sadarbība ir ļoti cieša, un, ja arī bāriņtiesa oficiāli informāciju nebija saņēmusi, nevar teikt, ka tā neko nezināja. Vai tā bija arī šajā gadījumā, nevaru vēl teikt, jāvērtē, kāpēc sociālais dienests neiesaistīja bāriņtiesu.

– VBTAI secinājusi, ka bāriņtiesas ne vienmēr pilnvērtīgi un kvalitatīvi darbojas bērna labākajās interesēs, konstatētie trūkumi netiek novērsti gadiem. Kādi ir pārkāpumi, kas visnegatīvāk ietekmē bērnus?

– Daļa neizdarību skar bērnus, kuri jau šķirti no ģimenes, un bāriņtiesa meklē viņiem piemērotāko aprūpes veidu. Ne visas bāriņtiesas savlaikus, pietiekami bieži pārbauda, kā par bērnu rūpējas aizbildnis vai bērnunamā. Dažas to gadiem ilgi nav darījušas vispār vai arī pārbaudes veiktas formāli, neuzklausot paša bērna viedokli. Nevar saprast, kā klājas bērnam aizbildņa ģimenē, runājot tikai ar aizbildni! Rezultātā trīs gadu garumā aizbildnis stāsta, ka viss ir lieliski, bet bērnam klājas ļoti slikti un viņam jau pašam jāmeklē palīdzība.

Bāriņtiesu darbinieki ir grūtā situācijā, jo uz tiem, kas godprātīgi izdara savu darbu, kolēģu neizdarītais met ēnu, lielākā daļa bāriņtiesu tomēr strādā godprātīgi.

– Latvijā esot salīdzinoši bieža parādība vienaudžu vardarbība skolās. Tā vairāk ir emocionāla vardarbība vai cita veida?

– Dominē emocionālā vardarbība. Mums kā barometrs kalpo bērnu zvani uzticības tālrunim, kur pārsvarā, runājot par vardarbību skolā, ir zvani par emocionālu vardarbību. Bet kopumā, ja līdz šim bērnu tēmās dominēja attiecības ar vienaudžiem, tad pērn pirmajā vietā izvirzījās problēmas ģimenē. Ja bērni paši cieš no vardarbības mājās – emocionālas un pamešanas novārtā, kas arī ir vardarbības forma, tad mēs likumsakarīgi runājam par bērnu vardarbību skolā. Grūti gaidīt, ka bērns, pret kuru slikti izturas mājās, labi izturēsies pret citiem skolā. Vecāki pārņemti ar savām problēmām, bērnus atstājuši novārtā, bērni ir tie, uz kuriem izgāž dusmas par to, kas pašu dzīvē notiek ne tā, kā gribētos.

– Par ko uz inspekcijas tālruni 116111, sākoties skolai un jūsu akcijai, visvairāk zvana?

– Akcijas ietvaros aicinājām zvanīt ne tikai bērnus, bet arī vecākus un pedagogus. Vecāki sūdzas par bērnu nevēlēšanos iet uz skolu, jo bijušās problēmas pa vasaru nekur nav pazudušas. Šo akciju laikā mēs vienmēr saņemam diezgan daudz informācijas par bērniem, kuriem noderētu palīdzība.

Organizējam kustību Draudzīga skola, kurā iesaistījušās vairāk nekā simts skolas, tās ietvaros apkopojam labo praksi, kā veidot skolas vidi draudzīgu pedagogiem, bērniem un vecākiem, domājam, kā skola var vairāk iesaistīt vecākus, jo vecāku atbildība nebeidzas ar brīdi, kad bērnu palaiž uz skolu. Skolās, kur ir šāda sadarbība, ir cita veida attiecības un nav arī tādas problēmas ar mācību rezultātiem, jo pastāvīgā stresā nevar veltīt mācībām pietiekami daudz enerģijas.

– Valdība akceptējusi nākamā gada budžeta projektu – cik tas draudzīgs bērniem un ģimenēm?

– Neanalizēšu bērnu veselības aprūpi, kas ir viena no Latvijas problēmām, bet, vērtējot no inspekcijas pozīcijām, esam gandarīti par to, ka šogad pirmo gadu mūsu uzticības tālrunis strādā visu diennakti – ja šogad finansējumu saņēmām, pateicoties deputātu iniciatīvām, tad nākamgad finansējums jau būs garantēts tālruņa darbībai 24 stundas diennaktī. Pagarinot tā darbības laiku, ir pieaudzis zvanu, ziņojumu skaits – tas ir vajadzīgs.

– Piekrītat Ārlietu ministrijas lēmumam neatbalstīt ANO rezolūciju par ģimenes aizsardzību, jo esot bijis vienpusējs skatījums, neņemot vērā dažādu ģimenes formu pastāvēšanu? Tiesībsargs rezolūciju nodēvējis par nozīmīgu dokumentu ģimenes un bērnu tiesību aizsardzībā.

– Es varētu pievienoties viedoklim, ka mūsu gadījumā bērni nebūtu ieguvēji, jo bērna intereses tomēr būtu jāstāda augstāk par vecāku reliģisko vai cita veida pārliecību. Arī Latvijā bija dažu nevalstisko organizāciju aktivitātes, kas uzskatīja, ka viss ir vecāku ziņā, ka bērnam ir jāpaliek ģimenē, lai kāda tā būtu, jo bērnam nevar būt nekas labāks par viņa bioloģisko ģimeni, bāriņtiesas jālikvidē, lai neviens nevar iejaukties ģimenes lietās.

– Kā šīm bērna interesēm rezolūcija varētu kaitēt?

– Kā tā varētu palīdzēt, ja liekam akcentu uz to, ka svarīgākas ir ģimenes vērtības un vecāku priekšstati? Mūsu skatījumā tomēr svarīgākas ir bērna intereses – vecākiem var būt ļoti atšķirīgi viedokļi.

– Izglītības un zinātnes ministrijas komisija izvērtējusi bērnu ģībšanas iemeslus Skolēnu dziesmu un deju svētkos, būtībā konstatējot to, ko ar neapbruņotu aci varēja saprast jau uzreiz: pārslodze, režīma neatbilstība vecumam, saspiestība, siltu pusdienu trūkums, dehidratācija. Nevarēja nepieļaut? Kas vainīgs?

– Te var runāt par to pašu situāciju, ar ko saskaramies attiecībā uz bērnu traumatismu, – vecākiem liekas, ka tas notiek ar citiem un nekad nenotiks ar manu bērnu vai manā ģimenē. Līdz šim dziesmu svētkos ir bijušas atsevišķas problēmas, uz kurām arī mēs norādījām, bet nekad tās nav sasniegušas tik kritisku apmēru, un bija attieksme: tas ir liels pasākums, vienmēr var kādam kas atgadīties. Pozitīvi, ka šobrīd līdz ar notikušā izvērtējumu sniegtas būtiskas rekomendācijas attiecībā uz organizēšanu, sagatavošanu, svētku procesu, palīdzības sniegšanu – ja tās tiks ievērotas, nākamajiem svētkiem vajadzētu noritēt bez tādiem starpgadījumiem un varēsim būt pārliecināti, ka traģēdijas nenotiks. Šajos svētkos daudzas būtiskas lietas netika izdarītas pienācīgi, un varam priecāties, ka viss beidzās bez ļoti traģiskiem gadījumiem.