Kultūras ministrijā (KM) izveidota Mediju politikas nodaļa ar tās vadītāju skandalozo Robertu Putni priekšgalā, kultūras ministre Dace Melbārde Saeimā atklājusi, ka jau domā par kārtējo nodaļu vai atbildīgo institūciju integrācijas uzdevumu deleģēšanai. Kas šajās jomās izdarīts un kādas ir primāri risināmās problēmas, vai tās turpinās aprunāt darba grupas un konceptos uz papīra, vai arī tiks reāli risinātas, Neatkarīgās intervija ar kultūras ministri D. Melbārdi (Nacionālā apvienība).
– Mediju politikas nodaļas un darba grupas mērķis esot veicināt Latvijas mediju vides attīstību. Kas tieši jāattīsta? Kuras problēmas primāri jārisina?
Dace Melbārde: – KM pērn rudenī tika dots mandāts strādāt pie mediju politikas veidošanas, jo līdz šim vienotas, koordinētas nacionālās mediju politikas Latvijā nebija. Bijām teju vienīgā Eiropas Savienības valsts, kurai nav šādas mediju politikas. Tā kā mums netika piešķirti papildu resursi, tad runājam par mediju politikas koordināciju, nevis ļoti plaša pētnieciska institūta izveidi. Pamatuzstādījums ir nodrošināt Latvijā daudzveidīgu mediju vidi, vārda un izteiksmes brīvību, mediju neatkarību.
– Tikai koordinēt mediju politikas izstrādi? Kas izstrādās?
– Saskaņā ar labas pārvaldības principiem politikas izstrāde ir jākoordinē, kas tiek darīts, izveidojot ekspertu grupu ar ekspertu dalību no nevalstiskajām organizācijām, medijiem, valsts institūcijām, augstskolām, dažādām nozarēm. Mediju politika aptver ļoti plašu jautājumu loku, tā ir horizontāla politika, līdzīgi, kā tas ir ar sabiedrības integrāciju.
– Skan birokrātiski. Ko jūs redzat kā primāri risināmās problēmas praksē? Vai jums galvenā problēma šķiet tā, ka mums nebija šīs mediju politikas veidotāja?
– Esam konstatējuši vairākus izaicinājumus. Viens no virzieniem saistīts ar mediju daudzveidību un plurālismu, te galvenie jautājumi saistīti ar ierobežoto mediju tirgu – medijiem latviešu valodā, jo īpaši presei, mazajā tirgū ir grūti darboties, saglabājot neatkarību. Ir parādījusies virkne atklāto vēstuļu saistībā ar reģionālo mediju neatkarības apdraudējumu.
Otrs virziens, pie kā strādā mediju ekspertu grupa, ir jautājums par mediju profesionalitāti, kvalitāti, tostarp žurnālistu akadēmisko izglītību, tās kvalitāti. Otrs aspekts saistīts ar sabiedrības izglītošanu, tā saukto medijpratību un informācijas pratību.
Trešais virziens saistīts ar informācijas telpas drošību, kas aktualizējies pēdējā gadā saistībā ar Ukrainas – Krievijas krīzi, kad runājam par hibrīdkaru. Atsevišķa darba grupa, kas izveidota ar premjeres rīkojumu un ko vadu es, nodarbojas ar informācijas telpas aizsardzību un jau nāca klajā ar galvenajiem rezultātiem.
– Kā jūsu pieminētais mediju plurālisms saskan ar LTV un Latvijas Radio apvienošanas virzīšanu? Vai šī viedokļu daudzveidība tādējādi netiek mazināta?
– KM nepārņems NEPLP funkcijas un nelems par mediju apvienošanu, slēgšanu, atvēršanu vai jaunu kanālu veidošanu.
– Nav arī nekāds mājiens vai uzstādījums dots, veidojot Mediju politikas nodaļu, ka tai jāveicina šī apvienošana? Un, ja redzēsiet, ka apvienošanas rezultātā mazinās viedokļu daudzveidība, teiksiet «Stop!»?
– Šobrīd vēl neesmu šādus mājienus saņēmusi, darba grupa turpina darbu pie šiem jautājumiem. Mediju apvienošana ir viens no scenārijiem, ko piedāvājusi NEPLP, uzskatot, ka tas ir labākais risinājums, kā stiprināt sabiedrisko mediju, bet līdz šim NEPLP nav izdevies par to pārliecināt politiķus. Skaidrs ir tas, ka būtiska ir sabiedrisko mediju sadarbība un vienotas platformas meklēšana. Interneta platforma www.lsm.lv ir viens no labas sadarbības piemēriem.
– Kad bez rezultāta beidzās pirmais konkurss uz Mediju nodaļas vadītāja un citiem amatiem, tika teikts, ka prasības pretendentiem ir ļoti augstas. Otrajā konkursā par nodaļas vadītāju apstiprināts Roberts Putnis. Viņš atbilst šīm superaugstajām prasībām, vai tas bija izmisuma solis?
– Bija atklāts konkurss, kurā, summējot piesaistīto ekspertu un komisijas vērtējumu, R. Putnis ieguva lielāko punktu skaitu. Acīmredzot pēc izvirzītajiem kritērijiem viņš bija atbilstošākais.
– Putnis pēdējos gadus nav dzīvojis Latvijā, pats nav strādājis medijos vispār, nav autoritāte mediju vidē. Cik labi visā Latvijas mediju spektrā, tā aizkulisēs un specifiskajās lietās var orientēties un jūsu iezīmētās problēmas risināt cilvēks bez šīs pieredzes?
– Nodaļas uzdevums ir koordinēt mediju politikas izstrādi, sagatavot politikas dokumentus, bet piepildīt tos ar atbilstošo kompetenci nevar viens vai pat trīs cilvēki. Ierēdniecības uzdevums ir koordinēt ekspertu darbu, precīzi dokumentēt ekspertu lemto, tāpēc no rudens strādā ekspertu grupa, kas ir galvenā satura veidotāja un no kuras mēs gaidām ļoti konkrētus priekšlikumus, kā saturiski šo politiku piepildīt, kas ir galvenie izaicinājumi, kādas ir iespējamās atbildes uz tiem. Nevajadzētu uzskatīt, ka vidēja līmeņa ierēdniecība ir galvenā mediju politikas veidotāja. Laba pārvaldība prasa mediju politikas veidošanā aktīvi iesaistīt nozares galvenos spēlētājus. Liela daļa darba jau, pirms R. Putnis ir sācis strādāt, ir izdarīta.
– Tad nodaļas vadītājam ir nebūtiska loma mediju politikas izveidē?
– Es to neteicu! Saku, ka nevajadzētu pārspīlēt nodaļas vadītāja lomu. Diemžēl Latvijā nav ļoti daudz cilvēku, kas grib nākt strādāt uz valsts pārvaldi. Tad ir jautājums, vai mēs vispār nedarām neko, vai tomēr pieņemam darbā cilvēku, kuram ir pieredze darbā ar dokumentiem un politikas veidošanu.
– Mazais un valodiski sadalīts tirgus izmirstošā valstī, kurā grūti finansiāli darboties kvalitatīviem medijiem, ir problēma, no kuras izriet virkne citu. Minējāt žurnālistikas kvalitātes problēmu, kas arī ir viena no blaknēm, līdzīgi kā žurnālistu atalgojums, mainība, mediju pietāte pret reklāmdevēju, nespēja investēt pētniecībā, vietējā saturā, konkurētspējīgā produktā... Ir kādas idejas, kā risināt šīs konkrētās problēmas?
– Mediju tirgus attīstība jāskata kompleksi un jāskatās katra mediju grupa atsevišķi. Audiovizuālo mediju tirgus attīstību šobrīd ierobežo reklāmas tirgus kropļošana, un jārisina jautājums par sabiedrisko mediju iziešanu no reklāmas tirgus. Tas ir finansējuma jautājums, kurā brīdī Latvijas valsts būs pietiekami turīga, lai varētu to nodrošināt. Bet tas būtu pareizais ceļš. Jādomā arī par sabiedriskā pasūtījuma principu pārskatīšanu, sabiedriskā pasūtījuma stiprināšanu, bet tā ir NEPLP funkcija. Gribētu dzirdēt ekspertu diskusiju par sabiedrisko pasūtījumu un komercmediju lomu tajā.
– Par to jau teoretizē gadiem, bet vienmēr atduras pret nevēlēšanos kompensēt reklāmu ieņēmumus sabiedriskajiem medijiem ar budžeta vai abonentmaksu līdzekļiem. Nesen LTV šefs Ivars Belte pauda – lai sabiedriskie mediji pamestu reklāmas tirgu, to finansējums jādubulto. Minējāt arī par preses grūtībām darboties šajā tirgū. Vai varētu, piemēram, dotēt presi, kā tas ir Skandināvijā, vai vismaz atcelt PVN? Vai no nebeidzamās runāšanas beidzot pāries pie darbiem?
– Neskriesim ratiem pa priekšu! Šobrīd darba grupa joprojām izstrādā priekšlikumus. Viens no tiem skar mediju fonda izveidi, caur kuru varētu atbalstīt, citastarp, arī reģionālos medijus. Mēs arī skatāmies uz Skandināvijas pieredzi, kur tiek domāts par to, lai nodrošinātu mediju pluralitāti un dažādu ideoloģisko viedokļu pastāvēšanu. Tas ir ideāls, uz ko tiekties gadu garumā.
Bet, ja prasiet par politiķu attieksmi, tad tas ir politiskās gribas jautājums. Viens politiķis to nevarēs izlemt. Protams, būs pretī daudz objektīvu apstākļu, kas saistīti ar valsts budžetu. Runājam arī par mediju pārvaldības jomas sakārtošanu. NEPLP vienlaikus sēž pat uz trīs krēsliem, kam arī ir ietekme uz vienlīdzīgu konkurenci audiovizuālo mediju tirgū. Attiecībā uz presi ir jādomā arī par tiesiskās vides sakārtošanu, novecojušā preses likuma pārskatīšanu.
– Cik augstu budžeta prioritāšu sarakstā varētu būt mediju jautājumi?
– Īstermiņa prioritāte ir Latvijas mediju satura konkurētspēja un pievilcība. Latvijā kopumā šobrīd prioritārie ir drošības jautājumi.
– NEPLP martā pieņēma lēmumu par LTV trešās programmas krievu valodā izveidi no 2016. gada otrās puses, bet lēmums vēl jāpieņem politiķiem. Atbalstāt kanāla nepieciešamību?
– Uzskatu, ka NEPLP paziņojums ir pārsteidzīgs, jo ir vajadzīgi vairāki scenāriji, kā stiprināt nacionālo informācijas telpu. Kanāla izveide krievu valodā nav brīnumnūjiņa. Pie Latvijas ierobežotajiem budžeta līdzekļiem es arī tīri teorētiski neredzu iespēju konkurētspējīga kanāla izveidei. Valdība ir aicinājusi padomi izstrādāt dažādus scenārijus attiecībā uz informācijas telpas stiprināšanu, tostarp atbalstot vairāk lokālos medijus un to saturu, kas ir viens no mūsu konkurētspējas galvenajiem elementiem konkurencē ar ārvalstu medijiem. Un reģionālā prese ir viens no populārākajiem avotiem.
Mums pirmām kārtām jāpaskatās, kā stiprināt jau esošos medijus. Mediju eksperti jau pauduši, ka, lai jauns medijs iegūtu auditoriju, ir nepieciešams ļoti daudz laika un naudas. Tā kā mums nav ne viena, ne otra, tad trešā kanāla izveide nebūtu prātīga. Būsim reāli, arī nākamgad Latvijai nebūs līdzekļu tā izveidei.
– Kurā virzienā auditoriju palielinās, stiprinot reģionālos medijus, esošo LTV7 kanālu, tostarp raidījumu bloku krievu valodā? Nez vai uz to cilvēku rēķina, kas labprāt barojas ar Krievijas propagandu. Jau tagad kvalitatīvās diskusijas – Ignatjeva raidījumu – vairāk skatās latvieši nekā krievi.
– Taisnība, kaut gan LTV7 raidījumiem pakāpeniski pieaug auditorija gan latviešu, gan krievvalodīgo vidū. LTV7 kanāla formāts vispār ir ļoti diskutabls, tam nav skaidras identitātes, to ir ļoti grūti pozicionēt, tas kaut kādu informāciju piedāvā krievvalodīgajai auditorijai, daļu – latviešu, ir sporta raidījumi, filmas... LTV7 ir nopietnas problēmas ar tēlu. No šāda rakursa raugoties, NEPLP lēmums, ka nevajadzētu jaukt kopā krievvalodīgo saturu ar saturu, kas orientēts uz latviskās kultūrtelpas un valodas stiprināšanu, ir loģisks. Bet nav pareizi, ka padome, nepietiekami iedziļinoties mediju lietošanas ieradumos un nepietiekami domājot par potenciālo ietekmi, neveicot nopietnu prognozēšanu, vienkārši nāk klajā ar vienu scenāriju. Mediju veidošana prasa nopietnāku analīzi.
– Vai tas būtu trešais LTV kanāls krievu valodā, vai esošo mediju krievu valodā stiprināšana – kā tas saskan ar integrācijas līdzšinējām pamatnostādnēm – integrācijas pamats ir latviešu valoda? Piekrītat tiem, kas pauduši, ka tādējādi Latvijā tiek nostiprināta divvalodība?
– Tur viennozīmīgi ir skaidra pretruna. Ja mēs vēl vairojam medijus, jo īpaši sabiedriskos, krievu valodā, mēs radām papildu riskus latviskajai kultūrtelpai un latviešu valodai.
Bet latviešu valodas loma valstī ir nostiprinājusies, vairāk nekā 80% mazākumtautību cilvēku atzīst, ka viņi saprot latviešu valodu. Bet, lai arī pēdējo gadu laikā daudz vairāk mazākumtautību cilvēki zina latviešu valodu, tomēr, ja cilvēki mājās runā krieviski, viņi izvēlas vairāk skatīties kanālus krievu valodā. Nav korelācijas starp valodas zināšanu un mediju lietošanas paradumu izmaiņām.
– Manuprāt, svarīgāka būtu nevis korelācija starp valodas prasmi un to, kādus kanālus izvēlas, bet to, cik lojāli Latvijai un patriotiski ir šie cilvēki. Vai piekrītat – ja mūsu integrācijas politika būtu bijusi sekmīga, šāds jautājums par trešo kanālu nemaz nepaceltos?
– Tā ir drusku cita tēma.
– Bet arī KM lauciņā.
– Ne tikai.
– Protams.
– Integrācijas politika ir horizontāla politika. Par integrāciju mūsu valstī atbild ļoti daudz spēlētāju, tajā skaitā mediji. Pirms dažām nedēļām Saeimā prezentēju galvenos integrācijas politikas indikatorus – visi rādītāji ir augšupejoši.
– Kuri rādītāji?
– Mazākumtautību organizāciju iesaiste sabiedriskajā dzīvē, latviešu valodas zināšanas, cilvēku iesaiste vēlēšanu procesos, pilsonības iegūšana, jaundzimušo reģistrēšana par Latvijas pilsoņiem.
– Valodas referenduma rezultāti, jo īpaši Latgalē un Rīgā, valodiski dalītais sabiedrības balsojums par nosacīti latviešu un krievu partijām, emigrācija – vai neliecina par pretējo?
– Piekrītu, referendums ir viens no rādītājiem. Tomēr, ņemot vērā padomju sistēmas mantojumu ar ārkārtīgi augstu cittautību cilvēku īpatsvaru, nevarētu teikt, ka mums ir ļoti slikti integrācijas rezultāti. Latvijā nenotiek uz etniskā naida pamata atklātas sadursmes.
– Izskanējuši ieteikumi Krievijas propagandas mazināšanai vienkārši slēgt Krievijas TV kanālus. Piekrītat?
– Mums ir preses un vārda brīvība, TV kanāli ir pakļauti ES regulējumam, kur ir skaidri pateikts, kādos gadījumos var medijus slēgt. Ir nepiedodami, ka NEPLP kapacitāte nenodrošina retranslēto kanālu monitoringu, tāpēc pirmais uzdevums ir to stiprināt un fiksēt pārkāpumus, jo pret pārkāpumiem ir jāvēršas ar pierādījumiem. Pretējā gadījumā – ar ko mēs atšķirsimies no sava kaimiņa? Lai varētu ne tikai uz trīs mēnešiem slēgt kanālu, bet ilgtermiņā reaģēt uz pārkāpumiem, jāpilnveido sadarbība ar citu valstu regulatoriem, kur Latvijā retranslētie mediji ir reģistrēti. Latvijas prezidentūra rosinās meklēt tam risinājumus ES līmenī.
