GRĀMATU APSKATS: Viss par dziļurbumiem
Biogrāfisku un bibliogrāfisku ziņu apkopojums par kādu personu parasti interesē speciālistu vai apbrīnotāju loku. Savas kanoniskās vērtības pusgadsimta garumā saglabājusi arī Latvijas Zinātņu akadēmijas sērija Latvijas zinātnieki. Vienlaikus biobibliogāfijai var būt desmitiem šķautņu, krāsu, skatpunktu, laikmetu, etnosu un pat zinātņu nozaru kopsalikumu. Par to katrs varēja pārliecināties, klātesot etnogrāfam un kultūrvēsturniekam Saulvedim Cimermanim veltītās grāmatas atvēršanā.
Turklāt zīmīgā vietā un dienā – bibliofila Jāņa Misiņa piemiņas istabā zem LU Akadēmiskās bibliotēkas jumta. Mājas, institūcijas un priekšnieki cikreiz mainījušies, bet tieši šajā iestādē (1949. gadā – Fundamentālā bibliotēka) vēl kā neklātienes students sev lasītāja karti izkarojis S. Cimermanis. «Tolaik students tikai 5. kursā tika vērtēts kā cilvēks,» viņš atceras.
Akadēmiķa garā pētnieciskā darba mūža veikums pārskatāmi un strikti hronoloģiski ietverts šīs biobibliogrāfijas 224 lappusēs. Nozīmīgākie tā posmi, sākot ar mazā Saulveža mīlestību pret ģeogrāfiju, vēsturi un grāmatu Valkas apriņķa Bejas pagasta lauku sētā, aplūkoti akadēmiķa Jāņa Bērziņa analītiskajā rakstā. Latvijas kultūrainavas izpēte, mērķprogramma Lībieši Latvijā, Sēlijas kongresi, bagātīgi ilustrētās Letonikas bibliotēkas grāmatas, desmitiem citu mūsu identitātei nozīmīgu projektu/pasākumu tapuši akadēmiķa S. Cimermaņa vadībā vai ar viņa līdzdalību. Tālab dēvēts gan par patriarhu, gan krusttēvu, gan «etnogrāfiskās domas gigantu». Tiesa, ar saviem tituliem un skanīgajiem epitetiem sirmais zinātnieks nekādi nedižojas. Šo rindu autors zina, cik viņš kļūst ērcīgs, uzrunāts par kungu. Kopš 2014. gada 18. novembra var teikt arī savādāk – Triju Zvaigžņu ordeņa virsnieks.
No ļoti personiskiem tekstiem grāmatā un kolēģu teiktā Zvaigžņu dienā zem Misiņa spārna visvairāk fascinē jēdziens «Saulveža Cimermaņa skola». Tas ir sava veida summējums, zinātnes pasaulē patiesi izcils vērtējums. LZA prezidents Ojārs Spārītis akcentē kultūrvēsturnieka akadēmisko objektivitāti un augsto prasīgumu pašam pret sevi. Redaktore Ieva Jansone to definē kā «ārkārtīgu atbildību pret zinātni, pret pētāmo tēmu, pret uzrakstīto vārdu». Kādam šāds LZA humanitārās jomas korifejs varbūt liksies tīrais pedants, kas ieciklējies savā necaursitamajā čaulā.
Cilvēki S. Cimermanim līdzās apliecina ko citu. Skola lielā mērā ir pētnieku jaunā audze, kas strādā atbilstīgi viņa pieejai, metodikai, materiālu atlases kritērijiem. Un tie nav tikai rīdzinieki vai reģionālo augstskolu paspārnē iemitinātie. Arī Rasma Noriņa Limbažos, Ieva Pauloviča Mālpilī, Gunta Tuča Alūksnē šodien viņam pateicīgas gan par stingrajām norādēm, gan par tēvišķo mīļumu. Neba nu viņas vienīgās.
Saulveža Cimermaņa zinātniskā skola balstās uz imperatīviem, kas prasa meklēt pirmavotus, būt pašam klāt Ķoņu zvejniekciemā vai pie malēniešiem Jaunlaicenē, ikreiz šaubīties un pārbaudīt, netiražēt puspatiesības. Lieki teikt, kādā vērtē tādi principi ir elektroniskā buma laikā, kad vieglāk nospiest taustiņu nekā noziedot stundas arhīvam, baznīcu grāmatu ierakstu vai tautskaites (sākot ar tālo 1897. gadu) anketu izpētei. Paliek iespaids, ka akadēmiķis pabijis, fotografējis un kaut ko atradis teju visos Latvijas novados. Viņa domas un atklāsmes – Latvijas Vēstnesī, Neatkarīgajā, citos periodiskos izdevumos – ir vēsts, ka tās nav iesprūdušas akadēmiskajā vidē.
Grāmata par S. Cimermani ilustrēta ar 50 kvalitatīviem, lielākoties krāsainiem, attēliem. LU Akadēmiskās bibliotēkas direktore Venta Kocere zina teikt, kā kultūrvēsturnieks ar fenomenālo atmiņu par katru kopdarbu prot pateikties saviem kolēģiem. Akadēmiķei un novadniecei Dacei Markus viņš ir «bagātīga personība ar milzīgu dzīves pieredzi». Vice versa jeb, no otras puses, – viņas godātas par Ventiņu un Dacīti. Patriarhs pats par sevi vien nosaka: «Cik nu Baltais tētiņš ļaus».
Apgādā Zinātne top monogrāfija Tautas celtniecība Latvijas ainavā, gaidīta kā S. Cimermaņa mūža darbs. Tās autors, gadiem cauri vairoties no publiskas kņadas, rāmi rok savus dziļurbumus tautas dzīlēs. Bez apjomīgā teksta Letonikas bibliotēka kļūs bagātāka vēl ar vismaz 400 vēsturiskiem attēliem. Bet tas jau būs nākamais stāsts, līdz kuram pavisam maz vairs jāgaida.