Kad piedzima?

Acīgākie ir pamanījuši, ka piecu gadu laikā, kopš Rīga ar vērienu svin slavenā detektīva Holmsa dzimšanas dienu, viņa dzimšanas datumi ir katru reizi nedaudz citi. Par to nebūtu jāuztraucas, jo īsto brīdi, kad Šerloks Holmss piedzima, diezin vai zināja pats Arturs Konans Doils.

Tas varētu būt 1886. gada marts (te, protams, arī domas dalās), kad Arturs Konans Doils, provinces dakteris un ne pārāk veiksmīgs rakstnieks, kura darbus biežāk noraidīja, nevis drukāja, esot ķēries pie romāna rakstīšanas. Pāris mēnešu laikā tas ticis pabeigts, tomēr atbildes no izdevējiem bijušas visnotaļ sirsnīgas. Īpaši tā, kurā atteikums romānu drukāt ticis pamatots ar to, ka darbs esot pārāk labs, lai to publicētu žurnālā, tam vajagot atsevišķu izdevumu. Otrs izdevējs romānu atraidījis, jo tas nekam nederot. Trešo darbs vienkārši nav interesējis. Galu galā apgāds Ward Lock & Co par provinces dakteri apžēlojas. Rakstnieks saņem ziņu, ka romānu viņi drukāšot, bet ne agrāk kā 1887. gada nogalē. Turklāt lai misters Doils necerot saņemt vairāk par divdesmit piecām mārciņām. Pretī izdevēji pieprasa visas tiesības uz romānu. Arturs Konans Doils esot diezgan negribīgi piekritis tādam piedāvājumam, jo vēlme ieraudzīt kādu no saviem darbiem nodrukātu bijusi lielāka par visu. Tomēr ir kāds noteikums, ko izdevējiem nācās pieņemt. Ilustrācijas romānam veidoja rakstnieka tēvs Čārlzs Doils. 1887. gada nogalē, pirms Ziemassvētkiem (datumi tiek minēti visdažādākie), romāns Etīde purpura toņos tiek iekļauts visnotaļ neiedomājamā izdevumā – Bītona kristiešu gadagrāmatā. (Bītons ir bankrotējis Londonas izdevējs, kurš pārdevis saviem Flīstrītas veiksmīgākajiem kolēģiem Ebenaizeram Vardam un Džordžam Lokam izputējušās izdevniecības galvenos zīmolus – tiesības uz vairākiem saviem produktiem). Atsevišķā grāmatā Etīde purpursarkanos toņos iznāk samērā drīz – 1888. gada sākumā. Tātad, ņemot talkā dedukcijas metodi, var teikt, ka visu laiku ievērojamākais detektīvs Šerloks Holmss ir nonācis pie lasītājiem laikā starp 1887. gada decembri un 1888. gada februāri,

Radītājs

Savukārt Arturs Ignatijs Konans Doils dzimis 1859. gada 22. maijā Edinburgā. Pie Picardy Place 11. nama mūsdienās viņam par godu uzstādīts piemineklis, kurš gan pašam rakstniekam noteikti nepatiktu, jo vairāk atgādina Šerloku Holmsu nekā Doilu. Viņa tēvs ir arhitekts un arī mākslinieks, bet galvenokārt alkoholiķis, kurš beidz dzīvi psihiatriskajā klīnikā, savukārt māte Mērija dedzīga grāmatu lasītāja un stāstu stāstītāja. Ģimenes apstākļi tēva slimības dēļ nav spoži – vecāki te dzīvo atsevišķi, te kopā. Pateicoties bagātajiem radiem, Arturs nonāk paskarbā jezuītu sagatavošanas skolā Hoderpleisā, kurā atklājas viņa stāstnieka talants. Šī skola gatavo Stounīhērstas koledžai. Pēc tās beigšanas Doils mācās jezuītu skolā Feldkirhē (Austrija). Katolicisma ietekme uz Doilu atstāj iespaidu, tomēr ne tādu, kā cer radinieki – topošais rakstnieks atsakās no tradicionālās reliģijas un kļūst par misticisma piekritēju.

It kā būtu loģiski, ja jaunais Doils izvēlētos mākslinieka ceļu, kas viņa ģimenē ir parasta parādība, tomēr mātes apakšīrnieka – jauna ārsta ietekmē – Arturs ieinteresējas par medicīnu un iestājas Edinburgas universitātes medicīnas skolā, kur apgūst ķirurga profesiju. Augstskolas laikos izveidojas spoža kompānija – viņš iedraudzējas ar vēlākajiem literatūras klasiķiem. Bagātību salas autors Roberts Lūiss Stīvensons ir viņa studiju biedrs. Pītera Pena radītājs Džeimss Metjū Berijs kļūst par kriketa komandas biedru, abi kopā viņi pat mēģina uzrakstīt kādu operas libretu. Doila draugs ir Brems Stokers – grāfa Drakulas garīgais tēvs. Nav slikta kompānija!

Augstskolas laikā sākas mistera Doila mēģinājumi literatūras lauciņā. Nevarētu teikt, ka viņam neveiktos nemaz – publikācijas ir, tomēr tās nenes kāroto atzinību. Parakstot daiļdarbus, to autors mēģina kļūt aristokrātiskāks, slēpjot savu plebejisko izcelsmi. Viņš atsakās no sava otrā vārda Ignatijs, bet trešo vārdu Konans sāk izmantot kā uzvārda pirmo daļu. Arturs Konans-Doils taču izskatās daudz smalkāk! Īstā atzinība pie autora atnāk 19. gadsimta 90. gados. Līdz tam viņš ir provinces ārsts, kurš vēlas kļūt rakstnieks, neveiksmīgs optometrists, kura kabinetu Londonā neapmeklē neviens pacients. «Tomēr ir daudz laika rakstīt,» par šo neveiksmīgo briļļu daktera karjeras posmu ar sev piemītošo humora izjūtu labprāt piebildīs pats Doils tad, kad būs ieguvis pasaules slavu. Tomēr likteņa ironija, lai cik slavens arī kļūtu Doils, viņš allaž ir kaunējies no tiem varoņiem, kas viņu padarījuši par zvaigzni literatūrā, nodrošinot nemirstību. Šerloks Holmss, doktors Vatsons, profesors Čelendžers Doilam allaž šķituši otršķirīgi, bet viņa labākie darbi esot šo varoņu aizēnoti. Ja pārlūko rakstnieka bibliogrāfiju, tiešām tur ir neskaitāmi romāni, dzeju krājumi, lugas, vēsturiskie pētījumi, darbi par misticismu, īsproza. Patiesībai godu dodot, kāroto sera titulu un iecelšanu bruņinieku kārtā viņš no karaļa Edvarda VII saņem ne jau par Šerloku Holmsu, bet par gan filigrāno pētījumu Lielais būru karš, kura aculiecinieks Doils bija, strādājot kā kara ķirurgs.

Desmit nezināmi fakti par Arturu Konanu Doilu

1. Lingvisti atklājuši, ka slaveno frāzi «elementāri, Vatson» pats Doils savos daudzajos darbos lietojis tikai vienreiz. Tā kļuvusi par klasiku pēc viena no daudzajiem Šerloka Holmsa piedzīvojumu iestudējumiem teātrī

2. Doils visu mūžu uzskatīja, ka tādi viņa darbu plebejiskie varoņi kā Šerloks Holmss vai profesors Čelendžers aizēno viņa daudz nozīmīgākos un nopietnākos sacerējumus. Rakstnieku, kurš pats bija liels humora cienītājs, apvainot varēja pavisam vienkārši – pasakot, ka bruņinieka kārtā viņu iecēla par Šerloka Holmsa radīšanu

3. Kad rakstnieks ar lielu atvieglojumu sirdī noslaktēja savu varoni, iemetot slaveno detektīvu ūdenskritumā, dažu dienu laikā tika savākti vairāk nekā 20 000 lasītāju parakstu, kuri pieprasīja Šerloku Holmsu atdzīvināt. Arturam Konanam Doilam šī spiediena priekšā nācās piekāpties

4. Rakstnieks bija azartisks sporta cienītājs. Viņš kā vārtsargs ar pseidonīmu spēlēja Portsmutas futbola kluba sastāvā. Mūsdienās šo klubu sauc Portsmouth FC. Tāpat Doils kopā ar Dž. M. Beriju vienā komandā spēlēja kriketu. Rakstnieks «ievazāja» Šveicē modi slēpot, jo aizveda uz turieni no Skandināvijas slēpju pāri. Viņš ir arī pirmais britu rakstnieks, kurš apraksta slēpošanas valdzinājumu

5. Rakstnieks bija viens no pirmajiem azartiskajiem britu autobraucējiem. Auto viņš iegādājās spontāni, kaut nekad pats ar to nebija braucis, bet 1911. gadā kopā ar otro sievu Džīnu piedalījās britu-vācu autosacīkstēs, kuras rīkoja Prūsijas princis Henrihs

6. Kad sākās angļu-būru karš, rakstnieks pieteicās tajā kā brīvprātīgais. Viņa kandidatūru izbrāķēja liekā svara dēļ. Tad Doils pieteicās karā kā ķirurgs un piedzīvoja visas šīs militārās kampaņas šausmas. Šī pieredze ļāva viņam izveidot izcilu aprakstu par būru karu, par kuru viņš tika iecelts bruņinieku kārtā

7. Ap 1890. gadu rakstnieks aizraujas ar pētījumiem, kuru kopējais temats ir Dzīve pēc nāves. Viņš patiesi ticēja feju esamībai un bija biežs spiritisma seansu viesis un dalībnieks. Šī aizraušanās turpinājās visu mūžu

8. Pēdējā gadā pirms Pirmā pasaules kara Doils publicēja virkni avīžrakstu, kuros brīdināja, ka militārais konflikts ar Vāciju būs neizbēgams. Laikabiedri rakstniekam toreiz neticēja

9. Doila darbi, kura varonis ir trakais profesors Čelendžers, ir likuši pamatu mūsdienu kinoindustrijas dinozauru mānijai. Romāna Jurassic park autora Marka Kraitona darba ideja ir nepārprotami patapināta no Čelendžera piedzīvojumiem Zudušajā pasaulē.

10. Doils pats vairākkārt izmēģināja praksē Holmsa dedukcijas metodi, veicot savu izmeklēšanu skaļos noziegumos. Viņam izdevās pierādīt un atbrīvot no cietuma kādu vīru, kas bija notiesāts par slepkavību, kuru viņš nebija veicis. Tiek apgalvots, ka nepatiesi apsūdzētais un rakstnieks tā arī nekad neesot satikušies