Jānis Vimba: Ir sakrājies, ko dot
«Eirovīzija ir Eiropas spogulis, un patiesībā tas ir vienīgais pasākums, kas apvieno visu Eiropu. Un, ja Eiropas Savienība mums visiem ir kas vienojošs, tad kāpēc Eirovīzijā to vien dara kā karo. Tas taču pa lielam ir karš – noskaidrot, kurš ir labākais,» uzskata Nacionālā teātra aktieris Jānis Vimba. Viņam trešdien pirmizrāde – projekta Šengenas zonas spožums un posts trešajā izrādē Eiro Vīzija, ko iestudējis režisors Vids Bareikis (Lietuva).
Latvija ir uzvarējusi Eirovīzijā, un nu tai jārīko jaunais konkurss. Šoreiz līdzās muzikālajam priekšnesumam valstu uzdevums ir prezentēt kādu savā valstī sasāpējušu politisko jautājumu. «Un šoreiz konkurss notiks Nacionālā teātra Jaunajā zālē,» piebilst Jānis Vimba, atklājot, ka jauniestudējums modelē situāciju, kas būtu, ja Eirovīzijas finālam būtu piešķirts ļoti, ļoti maz naudas, – par kādām tēmām šādā Eirovīzijā varētu runāt. «Katra valsts Eirovīzijā kaut ko mēģina vēstīt. Tas, kā kurai sanāk, ir cits jautājums. Tāpat arī mēs šajā izrādē runāsim par aktuālo, un es esmu simtprocentīgi pārliecināts, ka mums sanāks daudz gudrāk nekā Eirovīzijā parastajā,» domā Jānis Vimba.
Par un ap puikām
No teātra brīvajā laikā Jānis labprāt ir mājās ar ģimeni. Viņam ir divi puikas: Viesturam ir trīs gadi, bet Kārlim drīz būs divi. «Dēli ir mazi un prasa daudz uzmanības. Tāpēc viss brīvais laiks paiet par un ap puikām. Tā ir dauzīšanās pa mājām, šeptēšanās, bet izklaides – pavisam vienkāršas. Piemēram, pirms divām nedēļām bijām Siguldā, bradājām pa krāsainajām lapām, un es sapratu, cik maz patiesībā vajag priekam... Es jau biju aizmirsis, kā tas ir – brist pa lapām, turklāt bērni tur beidzot varēja skriet, bļaut, ārdīties, krist zemē. Jo Rīgā, ejot uz bērnudārzu, es nevaru viņiem ļaut krist zemē un vārtīties pa ielu,» stāsta Viestura un Kārļa tētis. Līdz ar braucienu uz Siguldu viņš pārliecinājās, ka izklaidei kopā ar bērniem nemaz nav jābūt nenormāli gudrai un tai ne vienmēr nepieciešams daudz naudas. Jānis stāsta, ka šobrīd, ražas vākšanas laikā, viņš brīvajos brīžos kopā ar ģimeni dodas pie tēva, kuram Raganas pusē ir saimniecība. Nav liela, bet darba ir daudz. «Tēvs nodarbojas ar dārzkopību, un rudenī ir daudz ko darīt. Arī puikām tur patīk – var ar traktoriem pavizināties. Tad neviens vairs nav vajadzīgs – ne mamma, ne tētis. Tikai traktors! Un, ja vēl parāda kādu dzīvnieciņu, tad ir tāda ņemšanās, tāds prieks!»
Pirmā režijas izrāde
Jānis godīgi izstāsta, ka laikā, kad ir ļoti noslogots teātrī, viņš ir labais tētis, jo grib atdarīt to, ka nav tik daudz kopā ar puikām. «Tad končas vairāk iedodu un kādu nedarbu it kā neredzu. Bet, tiklīdz ir brīvāks, ir izjūta, ka dēli jāaudzina. Tieši šobrīd esmu sliktais tētis, bet sieva ir tā, kas lutina. Bet tūlīt tas mainīsies – sievai būs vairāk brīva laika, un es būšu vairāk aizņemts, tad atkal būs otrādi,» viņš pasmaida un atklāj, ka drīz pēc pirmizrādes viņš sāks darbu pie savas pirmās režijas izrādes. Kopā ar kolēģi Kasparu Zvīguli iestudēs M. Bulgakova Jaunā ārsta piezīmes. Septiņus gadus nostrādājis teātrī, Jānis sapratis, ka aktieris, lai varētu iemiesoties tēlos, visu apkārt notiekošo uzsūc kā švammītē, paņem sev. «Bet gribas arī ko dot, ne tikai ņemt. Un, kad pagājušajā ziemā pārlasīju Bulgakova stāstus, sapratu, ka tas ir tieši tas, par ko gribu runāt. Tāpēc lielu paldies gribu teikt Ojāram Rubenim, kurš manu ideju akceptēja un deva zaļo gaismu. Nu – tagad tik jāstrādā!» aktieris ir apņēmības pilns sasniegt paša nosprausto latiņu.