Einars Repše vienmēr ir apgalvojis, ka saistībā ar Bankas Baltija krahu viņa vadītā Latvijas Banka neko neesot varējusi padarīt, jo bankā saimniekojuši krāpnieki, blēži un zagļi. Taču patiesība ir pilnīgi cita - kā detalizēti apraksta nule iznākusī L. Lapsas un K. Jančevskas grāmata Grābeklis, E. Repšes vadītā Latvijas Banka ir bijusi neiedomājami nolaidīga un vienlaikus iecietīga pret Aleksandru Laventu un pārējiem bankas izsaimniekotājiem.
Nra.lv ieguvusi tiesības ekskluzīvi publicēt fragmentus no jaunās grāmatas nodaļas, kura atklāj - kāda ir patiesā E. Repšes atbildība par Bankas Baltija kraha "nogulēšanu". Turpinām fragmentu publicēšanu.
Notikumi 1995. gada maijā pierāda, ka Einars Repše un pārējā Latvijas Bankas vadība tiešām, maigi izsakoties, nav novērtējuši realitāti īsti adekvāti. Baumu kļūst aizvien vairāk, Bankas Baltija noguldītāji ir aizvien nervozāki, no 15. maija tiek apturēta arī Centra bankas darbība.
Uzreiz pēc tam pienāk brīdis, kad valdība finanšu ministra Andra Piebalga personā TV Panorāmā paziņo, ka varētu būt runa par 50% Bankas Baltija akciju pārņemšanu apmaiņā pret atbalstu tai; noguldītājiem nevajagot izņemt naudu no bankas un celt paniku, jo vairāk tāpēc, ka valsts garantēšot noguldītās naudas pamatsummu atmaksu; atbalsts bankai naudas izteiksmē varētu būt no nulles līdz 50 miljoniem latu.
Interesanti, ka Latvijas Banka jau tobrīd skaidri zina, ka bankas finanšu „caurums” noteikti nav mazāks par 50 miljoniem latu, - taču noklusē, ka jau 31. martā no Bankas Baltija auditoriem Coopers&Lybrand saņēmusi vēstuli ar konkrētu „cauruma” apmēru aprēķinu.
Nākamajās dienās Einara Repšes vadītā Latvijas Banka un Māra Gaiļa vadītais Ministru kabinets pirmoreiz uzskatāmi demonstrē visu to, ko pēc tam atkārto nākamajās banku krīzēs un citās sarežģītās valstiskās situācijās, - ka ir gatavi lēmumus sākumā pieņemt, tad no tiem atkāpties, izpētes darbu veikt jau pēc lēmumu pieņemšanas un, protams, arī nākt klajā ar visdažādākajiem neapdomīgajiem un neapdomātajiem paziņojumiem.
Tiek pausti acīmredzami nesaskaņoti viedokļi par to, kādu līgumu, kad un uz kādiem noteikumiem valsts varētu slēgt ar kritiskā stāvoklī esošo banku, - kaut ir vairāk nekā skaidrs, ka valdībai nav ne mazākās skaidrības, kur vispār ņemt līdzekļus bankas glābšanai. Tajā skatoties, nenoturas pat Saeimas Budžeta un finanšu komisijas priekšsēdētājs Ojārs Kehris: „Tas, kas notiek pašlaik, nav profesionāli un kompetenti. Nezinu, vai valdības paziņojums Latvijas iedzīvotājus vairāk nomierināja vai satrauca, jo viņi gribēja dzirdēt skaidri – kas notiks turpmāk. (..) Līgumu tomēr vajadzēja vispirms noslēgt un tikai tad par to paziņot.”
Šajos apstākļos komiskāk par tikai pāris dienas pirms Latvijas Bankas liktenīgā lēmuma izskanējušo Aleksandra Laventa apgalvojumu, ka „mēs strādājam un nepieļaujam varbūtību, ka Banka Baltija nonāk grūtā finansiālā stāvoklī”, izklausās Einara Repšes 17. maija paziņojums, ka... finanšu krīze esot apturēta: „Vairs nebūs nevienas nozīmīgas bankas bankrota. Varbūt tiks aizvērtas dažas mazākas kredītiestādes. Šis ir dabiskās atlases process. Bankas ir privātas institūcijas, un ne visas var strādāt sekmīgi.”
Iedzīvotāji tobrīd vēl nezina, ka patiesībā jau gandrīz divus mēnešus iepriekš, 22. martā Einars Repše ar Bankas Baltija auditoriem no Coopers&Lybrand ticies un, no viņiem uzzinot par bankas kritisko stāvokli, paziņojis, ka „brīnums ir nepieciešams, bet tieši tagad brīnums ir mūsu vienīgā cerība. Valdība nedomā iejaukties. Latvijas Bankai nav resursu. Tā ka bankām jāpalīdz pašām sev un Laventa kungs tagad ir vienīgā persona, kas, iespējams, var kaut ko darīt. (..) Daudz kas atkarīgs no Laventa kunga godaprāta un spējām dabūt naudu. Mums bija jāaptur Bankas Baltija izplešanās agrāk. Tagad mēs nevaram darīt vairs neko. Latvijas Banka nevar dabūt naudu. Visas cerības ir uz Laventa kungu”.
Tāpat tobrīd – un vēl arī nākamos gadus – nav publiski pieejami fragmenti no dažādu Latvijas Bankas amatpersonu jau 1994. gadā veiktajām pārbaudēm Bankā Baltija un izdarītajiem secinājumiem: bankas kredītportfelis ir „praktiski nenovērtējams”, „dokumentācija kredīta novērtēšanai ir nepietiekoša”, „darbojas augsta riska situācija, un tāds stāvoklis nevar turpināties”, „pārskats (..) nevar būt pabeigts, kamēr notiek slikto aizdevumu pārvietošana”, „lai lieki nesarežģītu audita veikšanu, audita laikā Latvijas Banka nav domājusi sūtīt pati savus pārbaudītājus uz banku”.
Nav arī zināms ne par to, ka 1994. gada oktobrī Latvijas Banka nosūtījusi Bankai Baltija sava - un šis nav nekāds joks! - iespējamā rīkojuma par sankciju piemērošanu... projektu, ne par kādu Einara Repšes 1994. gada 17. februāra vēstuli, kas adresēta Aleksandram Laventam un informē par trūkumiem un nepilnībām bankas darbā, - par šo īpatno vēstījumu vēlākais Bankas Baltija likvidators prasībā tiesai norāda: „Pārlasot šo vēstuli, rodas iespaids, ka to sūta nevis Centrālā banka, lai steidzami novērstu komercbankas pieļautos likuma pārkāpumus un nepieļaut turpmākus, bet gan draugs draugam ar ieteikumu kaut ko ievērot.”
Taču noguldītājiem – un tobrīd ir ziņas, ka viņu vidū ir apmēram katrs piektais Latvijas iedzīvotājs, kuriem kopā Bankā Baltija noguldīti aptuveni 120 miljoni latu – pietiek arī ar maija vidus haosu un neskaidrību. Tauta masveidā metas uz banku, kaut depozītlīgumos norādīts, ka naudu var saņemt tikai divdesmit dienu pēc līguma laušanas.
Nākamās dienas pēc Bankas Baltija problēmu nākšanas gaismā gan aizrit salīdzinoši mierīgi, bet drāmas kulminācija notiek 22. maijā. Māris Gailis savos memuāros šos notikumus atminas šādi: „Piektdienā Banka Baltija saņēma 2,7 miljonus latu, pirmdien vajadzēja saņemt vēl divus miljonus. Zvanīju Repšem. Viņš man teica, ka situāciju kontrolē un ka viss tiks izdarīts. (..)
Vēl piezvanīju Repšem uz mājām un pajautāju, vai paliek spēkā tas, ko esam norunājuši, vai tiks pārskaitīti solītie divi miljoni. Viņš atbildēja, ka jā, viss būs kārtībā. Tā nu es aizlidoju. Pēcpusdienā, atceļā uz Rīgu, Kopenhāgenas lidostā jau sēdēju lidmašīnā, kad pie manis pienāca stjuarte un aicināja pie tālruņa.
Zvanīja mans kabineta šefs Romāns Baumanis un pastāstīja, ka priekšpusdienā, ap divpadsmitiem, Repše esot mainījis savu lēmumu un atteicies izsniegt solīto naudu Bankai Baltija, kā rezultātā Banka Baltija bijusi spiesta nākt klajā ar paziņojumu, ka Valsts banka tai ir apturējusi licenci. Interesanti, ka paziņojums bija vispirms un tikai pēc vairākām stundām Valsts banka patiešām oficiāli apturēja Bankas Baltija darbību.”
„Liktenīgo” 2,7 miljonu nonākšanai Bankas Baltija rokās patiešām pietrūkst ļoti maz, - kā atminas tas pats Māris Gailis, „kad atgriezos Rīgā, uzzināju, ka skaidrā nauda jau bijusi sakrauta uz ratiņiem, lai nodotu to inkasatoriem vešanai uz Banku Baltija, tātad Repšes jaunais lēmums bijis pilnīgi negaidīts. Iemesls šādai pēkšņai attieksmes maiņai bija sekojošs: [Latvijas Bankas oficiālais pārstāvis Bankā Baltija Uldis] Klauss bija uzzinājis, ka uz Maskavas banku InterTek ir cedēti kredīti par 80 miljoniem latu, un atklājās šausminoša aina – Bankas Baltija zaudējumi ir nesalīdzināmi lielāki par sākuma minētajiem pārdesmit miljoniem.”
Te nu Einars Repše - pastāv versija, ka pēc tam, kad LNNK Saeimas frakcijas sanāksmē saņēmis savas politiskās neaizskaramības garantijas, - pēkšņi strauji maina savu līdzšinējo nostāju un Bankas Baltija vadītājus citādi kā par blēžiem un noziedzniekiem turpmāk vairs faktiski nesauc. Tā arī nesaņēmusi gaidītos un solītos divus miljonus, Bankas Baltija padome tai pašā 22. maijā paziņo, ka apturot visas bankas operācijas, bet Latvijas Banka uz šo jaunumu reaģē, paziņojot par bankas darbības apturēšanu līdz tās un valdības līguma noslēgšanai.
Pēc tam jau regulāri dienas gaismā nāk aizvien jauni fakti, kas sliktā gaismā parāda tieši Bankas Baltija saimniekus, seko arī ģenerālprokurora Jāņa Skrastiņa paziņojums: „Tik daudz, cik banka ir zaudējusi, nejauši nav iespējams izdarīt.” Beigu beigās 28. jūnijā prokuratūra tomēr pieņem lēmumu arestēt Aleksandru Laventu un Tāli Freimani, ar laiku apsūdzot ne tikai kaitniecībā, bet arī ļaunprātīgā bankas novešanā līdz bankrotam, grāmatvedības datu sagrozīšanā un slēpšanā, fiktīvu uzņēmumu veidošanā kredītu saņemšanai, līdzekļu piesavināšanā lielos apmēros un pat nelikumīgā ieroču glabāšanā.
Seko ilga un gara tiesāšanās, kuras laikā Aleksandrs Lavents, pateicoties ārstu rūpēm, ilgu laiku skaitās gandrīz vai neglābjami slims. Eksbaņķieris brīnumaini atlabst tikai pēc tam, kad Eiropas Cilvēktiesību tiesa atzīst, ka Latvijas valsts pārkāpusi viņa cilvēktiesības, bet visa tiesāšanās beidzas tikai 2007. gadā, kad Augstākā tiesa Aleksandram Laventam piespriež septiņu gadu un septiņu mēnešu „reālu” brīvības atņemšanu, - aiz restēm viņš gan jau atkal nenonāk, jo šādu laiku jau pavadījis gan cietumā, gan cietuma slimnīcā un mājas arestā. Galīgi par bankrotējušu Banku Baltija 1996. gada jūnijā atzīst Augstākā tiesa.
Laikam ejot, aizvien mazāk kļūst cilvēku, kuri vēl domā, ka banku uzraudzībā Einars Repše līdz 1995. gada vidum ir bijis kaut jel cik izlēmīgs un kompetents, kā viņš to daudzkārt apgalvojis. „Bankas Baltija lietā viņš paļāvās uz bankas īpašnieku iesniegtajiem datiem un apzināti necentās skatīt lietas tādas, kādas tās bija patiesībā,” žurnālam Nedēļa atzīst, piemēram, Ivars Godmanis. Viņam piebalso arī pilnīgi citas jomas pārstāvis - kādreizējais Ekonomikas policijas vadītājs Didzis Šmitiņš:
„1995. gada sākumā man bija stundām ilgas sarunas ar Repši Iekšlietu ministrijā pie viena apaļa galda. No šīm sarunām sapratu, ka Repše vienkārši nezināja, kas notiek banku sistēmā. Nu, nezināja. (..) Latvijas Banka tajā laikā nebija noteikusi pietiekami striktus noteikumus komercbankām un arī neveica savu pamatuzdevumu – nekontrolēja šo banku sektoru. Jautājums bija pavisam vienkāršs – kādu revīzijas jeb audita formu banka bija izvēlējusies, lai uzraudzītu komercbankas. Uzskatu, ka visvieglāko – to formu, kuru veicot, neko nevar konstatēt.”
„Kurš gan savulaik nezināja, ka Pārdaugavas grupējumam pieder banka Olimpija, ka tā ir Ļeskova un citu bandītu mafijas naudas kase? Ja jau Repšes kungs nezināja to, ko zināja visa tauta, tad viņš ir cilvēks, kurš nevar uzņemties nekādu publisku darbu. Otrā versija: varbūt viņš nevarēja to novērst? Tad viņš ir par vāju un nespēs arī valstī pieņemt nekādus svarīgus lēmumus. Trešā versija – varbūt bija uz vienu roku? Viss. Variantu nav,” publiski paņirgājas Andris Šķēle.
Ir tikai viens cilvēks un viena iestāde, kuriem viss notikušais acīmredzami ir kā pīlei ūdens un kuri joprojām turpina stāstīt, ka visā notikušajā – kas pat saskaņā ar Latvijas Bankas ekspertu vērtējumu nopietni sagrauj visas valsts tautsaimniecību – esot vainojama tikai un vienīgi saujiņa blēžu un noziedznieku. Tas, protams, ir mūsu varonis un viņa vadītā Latvijas Banka.
Taču... deputāta Aristida Lemberga saucienu: „Rokas nost no Repšes!” un laikraksta Diena apgalvojumu – Latvijas Bankas prezidentu tagad nedrīkst gāzt, jo no viņa un tikai viņa ir atkarīga lata stabilitāte – pavadībā Einars Repše un viņa vietnieks Ilmārs Rimšēvičs 1995. gada 3. augustā iztur Saeimas uzticības balsojumu: par Einara Repšes atcelšanu nobalso tikai 17 deputāti, par Ilmāra Rimšēviča – 30.
Savukārt 1997. gada augusta beigās E. Repše ar 62 Saeimas deputātu atbalstu, deputātam Andrim Saulītim saucot: „Mums kā tautai vienkārši ir paveicies ar bankas prezidentu!”, atkārtoti tiek ievēlēts par Latvijas Bankas prezidentu.
Latvijas likumdevēji „norij” Einara Repšes paziņojumu, ka banku krīzes radītie zaudējumi esot bijuši kā zināma skolas nauda par iegūto pieredzi, un akceptēja, ka valsts finanšu joma arī turpmāk tiks vadīta un virzīta līdzīgā stilā kā līdz šim. Priekšā vēl ir gan Rīgas komercbankas krahs un glābšana uz valsts rēķina, gan Parex bankas pārņemšana.
Turpinājums sekos.