Jaunā grāmata atklāj Repšes patieso atbildību "Bankas Baltija" lietā - II daļa
 
©Vakara Ziņas

Einars Repše vienmēr ir apgalvojis, ka saistībā ar Bankas Baltija krahu viņa vadītā Latvijas Banka neko neesot varējusi padarīt, jo bankā saimniekojuši krāpnieki, blēži un zagļi. Taču patiesība ir pilnīgi cita - kā detalizēti apraksta nule iznākusī L. Lapsas un K. Jančevskas grāmata Grābeklis, E. Repšes vadītā Latvijas Banka ir bijusi neiedomājami nolaidīga un vienlaikus iecietīga pret Aleksandru Laventu un pārējiem bankas izsaimniekotājiem.

Nra.lv ieguvusi tiesības ekskluzīvi publicēt fragmentus no jaunās grāmatas nodaļas, kura atklāj - kāda ir patiesā E. Repšes atbildība par Bankas Baltija kraha "nogulēšanu". Turpinām fragmentu publicēšanu.

"Banku uzraudzības gadam", kā Einara Repšes vadītā Latvijas Banka nodēvējusi 1994. gadu, seko 1995. gads, kas Latvijas mūslaiku vēsturē paliks kā lielās banku krīzes laiks: valdība demonstrē vēlākajos gados vēl pieslīpēto spēju sākumā nākt klajā ar paziņojumiem, bet tikai pēc tam veikt nopietnu izpēti, Latvijas Banka parāda fantastisku nekompetenci un neizlēmību, kas mijas ar nepārdomātas principialitātes demonstrējumiem, savukārt tās vadītājs Einars Repše demonstrē savu spilgtāko talantu – pat visabsurdākās kļūdas novelt uz citiem, pašam saglabājot „lata stabilitātes garanta” tēlu un par savām mācību stundām liekot maksāt citiem.

Šis būs „iekšējās stabilizācijas gads” – tā 1995. gada būtību presei prognozē Depozītu bankas prezidents Leonārs Svarinskis, un, neraugoties uz kopumā septiņu banku darbības apturēšanu un licenču anulēšanu 1994. gadā, tas nemaz neizskatās tik nereāli. Einars Repše 1995. gada janvāra beigās vēlreiz apliecina, ka „atsevišķo banku” problēmām esot vairāki pamatiemesli – valūtas spekulācijas, baņķieru mazā pieredze, nekompetence, normatīvo aktu neievērošana, arī klientu negodīgums, bet vienalga: „Par krīzi Latvijas banku sistēmā šobrīd runāt nevar!”

Kad janvāra otrajā pusē ar vairāk nekā trim desmitiem baņķieru tiekas Valsts prezidents Guntis Ulmanis, Einars Repše gan pirmoreiz ierunājas par „bankām krāpniecēm”. Tomēr, kad februāra vidū lielāko banku pārstāvji tiekas arī ar premjeru Māri Gaili, mūsu varonis atkal apgalvo, ka banku sistēmā esot tikai krīzes elementi, atkal tiek runāts par nepieciešamību izstrādāt banku maksātnespējas un bankrotu likumu, par to, ka vajadzētu izveidot vienu vai pat divas pastāvīgas darba grupas, utt. Viss tas ir ticis izlemts jau iepriekšējā tikšanās reizē pirms trim mēnešiem, taču... nekas nav izdarīts.

Šajā laikā atsevišķu vērotāju un arī zemāka ranga Latvijas Bankas pārstāvju balsis, pat neraugoties uz salīdzinošo klusumu banku sfērā, pamazām kļūst trauksmainākas. Bijušais finanšu ministrs Uldis Osis februārī tomēr ierunājas par īstu „pašreizējo banku krīzi” un tās risināšanas ceļiem; Latvijas Bankas Kredītiestāžu uzraudzības pārvaldes vadītāja vietnieks Jānis Placis skaidri liek noprast, ka šādas vai tādas problēmas ir lielai daļai banku; Latvijas Bankas preses sekretāra Edžus Vējiņa publiski dotais padoms jau ir gluži skaidrs: „Arī tad, ja izvēlētā banka šķiet pavisam droša, labāk nenoguldiet visus savus ietaupījumus vienā bankā. Ja vien līdzekļu apjoms to pieļauj, uzticiet tos vairākām bankām.”

Jau marta beigās tiek apturēta Latintrādes bankas darbība, jo banka vairākas dienas nav izmaksājusi naudu noguldītājiem. Tas jau ir pamatīgs šoks – kā nekā bankā strāda tādi cienījami ļaudis kā bijušie ministri Auseklis Lazdiņš, Viktors Skudra un Elmārs Siliņš, sabiedrībā labi zināmie Nikolajs Neilands un Viktors Kalnbērzs, kā arī bijušie Finanšu ministrijas darbinieki Nellija Jermoļicka un Guntis Urlovskis.

Gandrīz vai asaras riešas acīs, klausoties Latvijas Bankas Kredītiestāžu uzraudzības pārvaldes vadītājas Silvijas Lejnieces publisko zūdīšanos un taisnošanos: „Ar Latintrādi mēs esam nokavējuši. (..) Ja ir tādi respektējami cilvēki, kas nāk pie mums un saka: ko jūs uztraucaties, mēs to visu apzināmies, strādājam un pārveidosim šo banku – mums likās, ka gluži viņu vietā Latvijas Bankai nav jāsāk strādāt. (..) Patiesībā visas mūsu bankas ir izputinājuši akcionāri.”

Taču arī Latintrādes banka vēl ir tikai ziediņi. Kļūst skaidrs, ka likumā noteiktajā termiņā – līdz 31. martam auditēto gada pārskatu nav iesniegusi ne Depozītu banka, ne Centra banka, ne arī Banka Baltija. Kavēšanos Latvijas Banka, gari nedomājot, publiski izskaidro ar izsludinātā triju banku apvienošanās procesa sarežģījumiem, un skaidrojums uz brīdi izklausās diezgan ticams – taču pēc tam, kad aprīlī depozītu izmaksu pirms termiņa pārtrauc Olimpija, mēneša beigās šo atmaksu pirms termiņa sāka kavēt arī Depozītu banka.

Nu jau baumas uzvirmo ar milzu spēku, Banka Baltija gan pamēģina „izvilkt” draudzīgo kredītiestādi, taču nesekmīgi – depozītu izņēmēju plūsma izrādās pārāk liela. „[Aleksandrs] Lavents man kādā sarunā sūdzējās, ka Depozītu bankas darbība esot apturēta soļa nopietnībai neadekvātā veidā – pilnīgi bez brīdinājuma, pēc tam, kad Banka Baltija uz turieni jau esot pārskaitījusi kādus piecus vai desmit miljonus, ko pēc tam vairs neesot bijis iespējams dabūt atpakaļ,” vēlāk savos memuāros raksta toreizējais valdības vadītājs Māris Gailis.

29. aprīlī Depozītu bankas darbība ar Einara Repšes personisku rīkojumu tiek apturēta „sakarā ar iespējamo maksātnespēju un lai novērstu situācijas pasliktināšanos līdz pilnīgai apstākļu noskaidrošanai”. (Edžus Vējiņš pat publiski pavēsta, ka Depozītu banka pret Latvijas Banku, lūk, atļaujoties būt „diezgan augstprātīga”.) Šis tad arī izrādās brīdis, kad par visas banku un finanšu nozares krīzi sāk runāt arī paši baņķieri.

Einaram Repšem un Co. nopietnus pārmetumus izteic, piemēram, banku eksperts Edmunds Krastiņš: „Kāpēc tik nokavēta un naiva ir reakcija uz nopietnās problēmās esošu banku darbību? Kāpēc vienīgais sanācijas pasākums ir bankas darbības apturēšana, kas faktiski nozīmē likvidāciju, un nevis savlaicīga kvalificēta administratora vai pilnvarotā iecelšana vai vismaz prasība mainīt bankas vadību? (..) Visbiedējošākais ir tas, ka, nerīkojoties izlēmīgi un nerisinot sakrājušās problēmas, gaidāma situācijas pasliktināšanās, kas izraisīs zaudējušo noguldītāju neapmierinātību, uzņēmumu finanšu grūtības un bankrotus, budžeta nepildīšanos, ārvalstu kredītu zaudēšanu.”

Latvijas Banka un valdība gan neuzskata par vajadzīgu kaut ko skaidrot saistībā ar šādām ķecerībām, - Einara Repšes padotie un viņš pats turpina veco dziesmu. Latvijas Bankas padomnieks Uldis Klauss vēl 10. maijā publiski apliecina, ka pie visa esot vainīga komercbanku akcionāru un vadītāju noziedzīgā darbība un „dažiem banku vadītājiem tagad nevajadzētu sēdēt mersedesos, bet gan cietumā”. „Mums nav tiesību nopratināt banku amatpersonas, nav iespējams viņus aizturēt un arestēt. Diemžēl, jo citādi Latvijas Bankas pagrabs būtu pilns ar šiem neliešiem, un es ar viņiem tiktu galā ar pavisam citādām metodēm," deklarē mūsu varonis.

Latvijas Bankas prezidents faktiski atzīst savu vainu tikai tajā, ka neesot laikus pamanīti mākslīgi uzpumpētie banku pamatkapitāli, taču visā esot un paliekot vainīgi tikai un vienīgi noziedzīgie banku vadītāji un saimnieki: „Es neesmu apmierināts ar to, ko man izdevies paveikt banku uzraudzībā. Mūsu bankas ir tik bezatbildīgas un negodīgas, dažos gadījumos – pilnīgi kriminālas, ka tām piemērot civilizētas uzraudzības metodes bija kļūda. (..) Acīmredzot mums jāpieņem, ka Latvijā komercbankās strādā vieni vienīgi potenciāli blēži, un jāpārbauda katrs viņu solis tā, kā to nedara nekur pasaulē.”

Ko Einars Repše tobrīd tomēr uzskata par labāku noklusēt? Papildus visiem pārkāpumiem un iztrūkumiem, ko Latvijas Bankas darbinieki atklājuši Bankā Baltija un ko mūsu varonis faktiski ignorējis 1994. gada laikā, ir arī citi fakti. Zināmu skaidrību par Latvijas Bankas vadītāja tālaika informētību un noskaņu saistībā ar Banku Baltija pāris gadus vēlāk vieš Māra Gaiļa memuāri.

Tajos atstāstīts, kā, piemēram, 1995. gada sākumā Einars Repše toreizējam premjeram brokastīs atzinis, ka problēmas esot ar Lainbanku, Depozītu un Centra banku, bet par Banku Baltija „Repšes atbilde bija, ka, ja kaut kas atgadītos ar to, tā vienkārši būtu katastrofa Latvijai. Taču iepriekšējā pieredze un prakse liekot viņam domāt, ka ar Banku Baltija viss būšot kārtībā. Jā, arī agrāk esot bijuši zaudējumi, bet šīs problēmas Lavents toreiz esot atrisinājis, vienkārši ieliekot bankā svaigus aktīvus. Repše vēl teica, ka esot izdarījis arī pārbaudi – lai uzzinātu, vai jaunie aktīvi nav tikai fikcija, viņš esot licis pārskaitīt zināmu summu no Bankas Baltija uz citu banku un atskaitīt atpakaļ, kas arī izdarīts".

Turklāt tikpat īpatni Einara Repšes uzskati banku kontroles un uzraudzības jomā bijuši jau iepriekš: „Vēl [Valda] Birkava valdības laikā, kad ministru krēslos sēdēja tādi pazīstami ekonomisti kā [Uldis] Osis un [Ojārs] Kehris, tika nolemts, ka vajadzētu noklausīties Repšes ziņojumu par situāciju banku sfērā, jo valdībai bija visai maz informācijas par to, kas tur īsti notiek. Repše arī atnāca un ziņoja. Viņam tika jautāts par banku darbību, bet viņš nez kāpēc pastāstīja, ka viņam lielas grūtības esot panākt, lai Rīgas lidostas tax-free veikalos cenas tiktu uzrādītas latos, nevis zviedru kronās. Tā bija viena no viņa tēmām. Otra bija parastā – viņš rādīja līknes, kā mainās (pareizāk sakot, nemainās) lata kurss attiecībā pret dolāru. Tas tad arī bija viss šai reizei.”

Daudzus gadus vēlāk tad jau likvidējamās Bankas Baltija likvidatora BDO Invest Rīga valdes priekšsēdētājs Andris Deniņš publiski norāda uz vēl kādu Latvijas Bankas vadības attieksmes īpatnību: „Latvijas Bankas bezdarbība Bankas Baltija uzraudzībā bija acīmredzama - arī no tāda viedokļa kā Bankas Baltija piedāvātās noguldījumu 90% gada likmes, kas nekādā ziņā nebija adekvātas no valsts ekonomiskās situācijas un prognozētās inflācijas viedokļa. To apliecina arī pašas Latvijas Bankas aizdevumu tirgū noteiktie procentu griesti, ko Latvijas Banka piemēroja, konkrētiem biznesa projektiem izsniedzot kredītus komercbankām.

1993. gada 13. maijā Latvijas Banka izsniedza G-24 kredītu komercbankai Olimpija 500 000 ASV dolāru apjomā, nosakot 9,325% likmi gadā un ar speciālu vienošanās punktu norādot, ka Olimpija kredītu izsniegšanā saviem klientiem procentu likmi drīkst palielināt ne vairāk kā par 6% gadā. Tātad Latvijas Banka ļoti labi apzinājās reālo situāciju un nevarēja nepamanīt, ka Bankas Baltija ārkārtīgi lielā noguldījumu procentu likme ir pilnīgi nesamērīga ar Bankas Baltija izsniegto aizdevumu procentu likmi - ap 24%.”

Turpinājums sekos.