Eiropas Savienības smagsvaru izvēle par tās tālāko kursu un fakts, ka Latviju kā jebkuru citu mazu valsti ir vieglāk virzīt un kontrolēt, sestdien varētu nospēlēt izšķirošo lomu, lai bijušais premjers Valdis Dombrovskis patiešām iegūtu augsto Eiropadomes prezidenta amatu.
Ar pārsteigumu politikā, it īpaši, ja uz spēles likti ietekmīgi amati, vienmēr jārēķinās, taču aizvien mazākas kļūst šaubas, ka par Eiropas Savienības (ES) augstāko ārlietu pārstāvi dalībvalstu līderi apstiprinās Itālijas ārlietu ministri Federiku Mogerīni. Tieši tas durvis uz Eiropadomes prezidenta kabinetu paver Polijas vai Baltijas valstu līderiem. It īpaši V. Dombrovskim.
Sākotnēji F. Mogerīni kandidatūra radīja pretestību dalībvalstu vidū, jo viņas retorika uz Ukrainas notikumu fona bija pārāk simpatizējoša Kremlim. Tagad eksperti norāda, ka Itālijas un pašas F. Mogerīni retorika pret Krieviju kļuvusi asāka, bet Krievijas agresijas satrauktās Austrumeiropas valstis varētu samierināties ar viņas kandidatūru, ja kāds no to kandidātiem saņems Eiropadomes prezidenta amatu. «Tas ir paketes darījums, ja netiks nosaukts arī Eiropadomes prezidents, netiks ievēlēta arī Mogerīni,» uzsverot, ka tas iespējams tikai tad, ja padomes priekšsēdētājs ir no Austrumeiropas, saka S. Kalniete.
Spilgtākie kandidāti ir Polijas premjerministrs Donalds Tusks un bijušais Latvijas premjers V. Dombrovskis, kurus saista gan izcelsmes reģions, bet atšķir pārstāvētās valsts ietekme ES un līdzšinējā pieredze.
Polijas valdības galva, piemēram, nevar lepoties ar valodas zināšanām, un politiķi diplomātiski tās dēvē par «ļoti nepilnīgām». Taču tas nav noteicošais iemesls, kāpēc svaru kausi varētu noslīgt Polijai nelabvēlīgā virzienā. Polija, kas ir viena no lielākajām ES dalībvalstīm, jau līdz šim pierādījusi, ka tā ir grūti vadāma un spēj ignorēt citu intereses, aizstāvot savas. Turklāt Polijai kā lielai dalībvalstij jau tā ir skaļāka balss gan Eiropas Padomē, gan Eiropas Parlamentā. Tāpēc savienības līderiem, ievērojot līdz šim respektētās tradīcijas, vismaz censties saglabāt spēku līdzsvaru ES institūcijās, D. Tuska kandidatūra varētu nešķist tīkama.
«Dombrovskis nāk no relatīvi mazas valsts, un tām raksturīga ļoti augsta tiekšanās pēc kompromisu risinājumiem, mēs nevaram atļauties nostāties pozā, jo svaru ziņā esam pārāk mazi,» vienu no iemesliem, kāpēc Latvijas kandidāts dalībvalstīm varētu šķist tīkams, nosauc S. Kalniete.
Par labu V. Dombrovska kandidatūrai vēsta arī tas, ka F. Mogerīni un D. Tuska viedokļi par NATO klātbūtnes palielināšanu dalībvalstīs Austrumeiropā ir pārlieku atšķirīgi. Ņemot vērā, ka ES augstākais ārlietu pārstāvis ir arī Eiropadomes sastāvā, un pieņemot, ka itāliete tiešām tiek apstiprināta amatā, šāds kokteilis būtu pārāk sprādzienbīstams, lai kāds vēlētos šo duetu izmēģināt.
«Tusks ir par NATO klātbūtnes pastiprināšanu Austrumeiropā, kas ir pilnīgi cita pozīcija, ko līdz šim paudusi Mogerīni. Līdz ar to konfrontācijas potenciāls ir diezgan liels,» saka Latvijas Universitātes profesors Ojārs Skudra.
Arī finanšu jomā D. Tuskam atšķirībā no V. Dombrovska pietrūkst kompetences, bet tas nesasaucas ar tālākajiem ES attīstības plāniem – proti, realizēt arvien spēcīgāku integrāciju finanšu jomā.
«Ja būs Mogerīni un Dombrovskis, es teiktu, ka tas nozīmē, ka ES integrācijas jautājumi tiks risināti finanšu jomā galvenokārt, bet nekādā ziņā tā nebūs ES institūciju pilnvaru paplašināšana,» prognozē O. Skudra.