Sabrukušajā veikalā izdzīvojusī: "Kāpēc man tur bija jābūt?"
«Jā, man nav nevienas skrambiņas, bet acu priekšā joprojām redzu, kā viss notika,» saka Margarita Vermjulena, kura par savu otro dzimšanas dienu tagad uzskata arī 21. novembri.
Viņa izglābās no veikala Maxima brūkošās ēkas pēc pirmā iegruvuma. Margaritas māsas kolēģe stjuarte Elga Gruzde ir mirusi. Viņa nesen apprecējās un gaidīja piedzimstam bērniņu. Margaritas mammas klasesbiedrene ārste Leonija Apsīte ir mirusi. Apraktas zem drupām. Tāpat kā Margaritas kaimiņiene, viņas un māsas bērnudārza audzinātāja Marina Hitruka. Šī ir tikai viena ģimene, kuru traģēdija satriekusi gan tieši, gan pastarpināti. Zem veikala drupām līdz vakardienai bija atrasti 54 bojāgājušie. Kurš pateiks, cik ir to, kurus veikalā nāvē aizrauto cilvēku bojāeja ir sāpinājusi un kuru dzīve tāpēc ir mainījusies līdz nepazīšanai? Arī viņi ir traģēdijas upuri.
Nākamajā dienā Margarita pie veikala sniedza liecības. Policisti teikuši, ka viņa tā rīkojas pirmā no tiem, kuri izglābušies saviem spēkiem. Sieviete atceras, ka izskrējusi ārā un dzirdējusi divu vai trīs veikala darbinieku smējīgo frāzi, sak, zinājām, ka tas notiks. Acīmredzot tobrīd viņi nespēja apjēgt, kas jau ir noticis – veikalā mirst cilvēki.
«Redzēju visu, kas notika, jo skatījos tieši uz to pusi, kur iebruka jumts virs kasēm. Bija liels blīkšķis, redzēju milzīgu cauruli krītam. Pazuda elektrība. Skatījos, kā konstrukcijas kā kāršu namiņš gāžas mums virsū. Kā šausmu filmā. Bijām kādi desmit piecpadsmit cilvēki, cik nu tagad varu atcerēties. Šoks bija tāds, ka sākumā stāvi un neko nedari. Pēc tam visi bēgām, brīnumainā kārtā viss apstājās. Ieraudzīju mirgojam zaļo cilvēciņu virs darbinieku izejas. Tur noliktavā bija sakritušas kastes. Atceros, visi viens otru grūž, kliedz, kur ir izeja. Es nokritu. Darbiniekiem nebija nekāda reakcija, viņi neredzēja, kas notiek veikalā, un nesaprata, kāpēc mēs skrienam. Viņi mums neko neatbildēja. Ja mums priekšā vēl būtu kaut kas aizkritis, arī mēs ārā neizkļūtu,» atceras Margarita. Tāpēc viņa aizdomājas par tādu sendviča tipa veikalu drošību: «Man ir jautājums, cik avārijas izeju ir tādos veikalos? Es pamanīju tikai vienu. Ja visi skrietu uz to vienu, kas notiktu?»
«Diemžēl zem Zolitūdes veikala Maxima drupām mirusi arī mana klasesbiedrene Dagdas vidusskolā Leonija Apsīte. Viņa vidusskolā bija mūsu klases labākā matemātiķe, izmācījās par ārsti, vadīja privāto ģimenes ārsta praksi Valdlaučos, dzīvoja Zolitūdē. Vēl nesen garāmskrienot viena otru uzrunājām,» stāsta Anna Kuprijenko. Viņa līdz veikala graustam saņēmās aiziet pāris dienu pēc notikušā. Sajūta bijusi kā kapos – migla, klusums un nāves smarža. Tā smaržo kapsētās. Anna piebilst, ka tagad viņai un kaimiņiem ir jauna tradīcija – kad satiekas, cits citu sirsnīgi apkampj bez vārdiem, jo tāpat skaidrs – esam dzīvi! Viņa kopā ar kaimiņiem šajās dienās meklējusi citus kaimiņus, kuri nav redzēti. Kādai kaimiņienei dzīvokļa durvīs atstāta zīmīte pāris dienu tā arī palikusi neizņemta. Meklējuši, atraduši – sievietei piešķirtas brīvdienas, un viņa aizbraukusi pie vecākiem. Margarita savu kaimiņieni pēdējoreiz redzējusi veikalā piena nodaļā. Pēc tam sievietes līķis izcelts no drupu kaudzes.
Margarita naktīs mostas, viņai bail ieiet veikalā, bail no cilvēku pūļiem. Acu priekšā joprojām ir gan bēgošo cilvēku panika, gan brūkošais jumts. Viņa jau vērsusies pie psihologiem un turpina meklēt iespējas, kā sev palīdzēt aizmirst piedzīvoto. Viņa atzīstas, ka pagaidām nesaprot, jautāt sev, kāpēc tieši viņai tur bija jāatrodas, vai atstāt šo jautājumu neatbildētu. Jo viņas dzīvības cena bija piecas minūtes – Margarita šoreiz aizkavējās darbā un, ja diena ritētu kā parasti, tad stāvētu pie kases ātrāk nekā ceturtdienas pēcpusdienā.
Cilvēki stāsta un raksta sociālajos tīklos, jo daudziem kļūst vieglāk, ja izrunājas. Ieraksti apliecina, ka cilvēki ir cerējuši uz labāko līdz pēdējam, diemžēl bojāgājušo uzvārdi starptautiskajā cilvēku piemiņas un apbedījumu vietu enciklopēdijā nekropole.info.lv un Valsts policijas mājaslapā apliecina, ka cerība nu ir mirusi.