Personības

«Tie bija mani sešpadsmit, septiņpadsmit, astoņpadsmit gadi, kad Oskara Vailda pasakas «Zvaigznes bērns» tēmu uztvēru ļoti personiski. Iespējams, arī šis mūzikls mūsdienu pusaudzim ļaus sevi pavērot no malas un izraisīs kādas pārdomas,» saka komponists Jānis Lūsēns.

«Bērnībā biju ļoti liels dziedātājs, zināju visas latviešu tautasdziesmas. Daudz laika pavadīju kopā ar vecomāti, un tieši no viņas esmu mantojis lielu mīlestību pret latviešu tautasdziesmu. Aplis ir noslēdzies – domāju, tāpēc man ir svarīgi popularizēt latviešu tautas mūziku,» saka ģitārists, Mārupes Mūzikas un mākslas skolas ģitāras spēles pedagogs Andris Grīnbergs.

„Bet es gan palikšu tepat. Cik nu varēju, tik darīju. Tā šī dzīvīte būs pagājusi... Vismaz godarakstu un ordeņu man ir daudz – varu visu žaketi nospraust,” pašironiski smejas Raimonds Pauls neilgi pirms 86. dzimšanas dienas. Mums gan ir vienalga, cik to ordeņu uz viņa žaketes, jo daudz svarīgāka ir apziņa, ka dzīvojam vienā laikā ar ģeniālo latvieti Raimondu Paulu, ka runājam ar viņu un klausāmies viņa neizzūdošo mūziku. Daudz laimes dzimšanas dienā, Maestro!

«Avīzēs parādās «nekad vairs nebūs kā agrāk» virsraksti, bet man tomēr šķiet, ka visā it kā haotiskajā un mainīgajā pasaulē ir lietas, kas galīgi nemainās. Es šajā notikumu virpulī cenšos saglabāt skaidru galvu un tiekties nepazaudēt to, kas ir patiesi svarīgs. Notikumi nāks un ies, bet, kā mēs uz tiem reaģējam, tas jau parasti izrādās vissvarīgākais un arī visinteresantākais,» saka jaunā dzejniece, rakstniece, kritiķe, redaktore un tulkotāja Krista Anna Belševica.

«Man šogad bija ļoti maz izrāžu, un tas, ko laikam esmu iemācījusies – spēlēt katru izrādi kā pēdējo. Jo mēs patiešām nezinām, kas būs rīt. Un otrs – prast priecāties par mirkli, kas tev ir dots, un to novērtēt. Un, ticiet man, es patiešām tagad protu novērtēt,» saka Dailes teātra aktrise Vita Vārpiņa.

«Daudzi mīl vasaru, bet es tikpat karsti mīlu ziemu. Tās meditatīvo klusumu, uzmundrinošo aukstumu un sapņaino svētku laiku. Klusumu, kurā beidzot vari sadzirdēt savas domas, ļauties sapņu lidojumam, fantāzijām, pavērties debesīs un sajust kosmosu,» saka pianiste un dziedātāja Katrīna Gupalo. Ziemassvētku brīnumu laikā viņa dodas koncertu tūrē pa Latviju – ar jaunu ziemas noskaņu koncertprogrammu «Zvaigznes pieskāriens».

«Iespējams, šis notikums būs ļoti vērtīgs sākums kaut kam jaunam daudz plašākā nozīmē – nevis pašas koncertizrādes dēļ, bet tāpēc, ka tai ir iespēja attīstīties un turpināt augt, lai Latvijas muzikālajai telpai piešķirtu vēl vienu nokrāsu,» saka jaunais režisors Mārtiņš Kagainis. Otrdien, 21. decembrī, pulksten 19 VEF Kultūras pilī gaidāma krāšņa, ibēriska koncertizrāde «Spāņu vakari – La Zarzuela».

«Visas īstās lietas ir trīs. Ar trim vārdiem var pateikt pilnīgi visu. «Es tevi mīlu» ir vairāk nekā «es tevi patiešām mīlu». Pārējie vārdi ir lieki,» saka māksliniece, animācijas filmu un bērnu grāmatu autore Indra Sproģe. Pēc vairāk nekā desmit gadu pārtraukuma pie mazajiem, kuriem jāmācās lasīt, atgriezusies mākslinieces radītā brīnišķīgā lasītiemācāmā grāmata «Miljons», par kuru jau 2007. gadā Indra Sproģe saņēmusi Gada balvu grāmatniecībā.

«Es neteikšu, ka, veidojot šo lomu, man bija viegli. Man bija diezgan grūti – ņemot vērā gan lugas materiālu, gan tos uzdevumus, kas man uz skatuves jāpilda, gan sadarbību ar režisoru, jo mēs esam ļoti dažādi cilvēki – dažādu dzimumu, dažādu paaudžu un attiecīgi dažādas pieredzes, arī dažādu uzskatu,» saka Liepājas teātra jaunā aktrise Madara Kalna. Viņai titulloma pie režisora Dž. Dž. Džilindžera – itāļu rakstnieka Alesandro Bariko romāna «Jaunā līgava» jauniestudējumā. Pirmizrāde – 4. decembrī.

Teātra mākslas reformatora Eduarda Smiļģa 135. dzimšanas dienā Dailes teātrī tika apbalvoti aizvadītās teātra sezonas izcilākie iestudējumi un individuālie sniegumi, un šogad «Spēlmaņu naktī» triumfu piedzīvoja Dailes teātra iestudējums «Smiļģis» Viestura Kairiša režijā.

Mārtiņš Brauns ir nepārejošs, pārlaicīgs dumpinieks, kurš radījis savu pasauli, piepildot to ar neaizmirstamu mūziku. Šajā pasaulē mēs visi esam aicināti klausīties, dziedāt līdzi, izprast... Ar „Dvēselīti”, ar skumji gaišo atklāsmi, ka „Es nesatiku tevi”, ar nojautu, ka „Mīla ir kā uguns”, ar mudinājumu „Dzied’ ar mani, tautumeita”, ar sirdshimnu „Saule. Pērkons. Daugava”.

«Uz tā fona, ka kultūras dzīvē bija klusums un lielākajai daļai mākslinieku nebija iespēju strādāt, darbs pie stāsta par Zigfrīdu Annu Meierovicu mums visiem bija kā svaiga gaisa malks. Man tā bija arī jauna pieredze, jo tik nozīmīga loma kino žanrā man ir pirmoreiz,» saka operdziedātāja Jolanta Strikaite-Lapiņa. Viņa iejutusies Annas Meierovicas lomā komponista Platona Buravicka un aktiera, libreta autora Jura Hirša operetes – biogrāfiskā stāsta «Trīs zvaigznes. Zigfrīds» ekranizējumā. Pirmizrāde – 10. decembrī pulksten 19 VEF Kultūras pilī.

«Mobilā teātra konceptu sākām īstenot jau pirms visaptverošā teātra digitālo risinājumu sprādziena pandēmijas apstākļos. Mūsu izrāžu piedzīvojums ir citāds par jau esošo, un tas nezaudēs sparu un nozīmi arī turpmāk,» saka aktrise, «Teātra TT» valdes locekle un mobilā teātra producente Anna Putniņa.

«Pagājušā gada nogale nebija viegla, bija ļoti daudz depresīvu momentu un eksistenciālu pārdomu par to, ko un kāpēc darīt, un – vai vispār darīt… No nepieciešamības kaut kur izlikt šo emociju gammu es rakstīju mūziku, un šī mūzikas radīšana bija ļoti dziedinoša. Ja es to nebūtu darījis, man viennozīmīgi būtu bijis daudz, daudz grūtāk pārdzīvot šo laiku,» atzīst komponists, ģitārists, kvinteta «Rihards Lībietis Orchestra» dibinātājs un vadītājs Rihards Lībietis (30).

«Jaunam profesionālam teātrim nebija viegli iekļūt jau esošo teātru apritē, bet tad nāca pandēmija, un mēs vispār bijām spiesti apstāties. Mums nebija ne finansiālās, ne tehniskās kapacitātes, lai momentā pārorientētos uz digitālo vidi, un tikai vasaras izskaņā varējām atsākt strādāt, bet jau atkal viss ir apstājies. Nu mums jau trešo reizi ir jāsāk no nulles,» saka aktrise un Cēsu Mazā teātra dibinātāja un vadītāja Ilze Lieckalniņa.

«Es esmu nelaimīgais optimists. Kāpēc nelaimīgais? Tāpēc, ka visi jūt, ka nebūs labi, ka visu slēgs ciet, bet es turpinu ticēt, ka būs labi. Un, ja nebūs labi, arī būs labi!» smaidot saka aktieris Jānis Kirmuška. Šoruden viņš ir arī Lācis Balu rokoperā «Mauglis», kas ir viens no zināmākajiem dzejnieka Ulda Bērziņa un komponista Mārtiņa Brauna kopdarbiem.

Nacionālās kino balvas "Lielais Kristaps" mūža balvu iegūs kostīmmāksliniece Ieva Kundziņa, kuras karjera aizsākās 1966.gadā ar filmu "Noktirne", šodien preses konferencē pavēstīja Latvijas Kinematogrāfistu Savienības (LKS) priekšsēdētāja Ieva Romanova.

«Esmu ļoti priecīgs par visām lomām teātrī un kino, kas katra ir skaists un bagātīgs profesionālais izaicinājums. Bet tēva loma ir ārpus konkurences – es jūtos Dieva aplaimots un par šo lomu visvairāk esmu priecīgs,» saka skatuviski harismātiskais Nacionālā teātra aktieris Raimonds Celms.

Liepājas teātrī šonedēļ pirmizrādi piedzīvojis britu dramaturga Elena Eikborna romantiskais farss «Kā mīl tā otra puse» (1969). Režisors – Gundars Silakaktiņš, kostīmu māksliniece – Jurate Silakaktiņa.

«Rakstot scenāriju izrādei, es nonācu pie secinājuma, ka nemaz vairs negribu spēlēt Blānšu, es vairs negribu publiski sevi uzšķērst, vilkt ārā sāpīgas atmiņas un ciest. Es it kā ilgojos spēlēt «Ilgu tramvaju», bet patiesībā es ilgojos pēc kaut kā pavisam cita – es ilgojos pēc mīlestības un harmonijas, kā mēs visi,» saka aktrise Raimonda Vazdika. Ceturtdien, 9. septembrī, pulksten 19 viņai pirmizrāde mūzikas un drāmas telpā «OratoriO» – muzikāls viencēliens ar drāmas elementiem «Ilgojos pēc ilgu tramvaja».

«Dīkstāves laiks bija brīnišķīgs ar iespēju būt mājās kopā ar ģimeni, bet es izdarīju mazāk nekā tagad, kad mana dzīve notiek starp Rīgu un Daugavpili. Tagad visu paspēju – gan uz mēģinājumu aizbraukt, gan koncertu nodziedāt, gan izrādi nospēlēt, gan uz vecāku sapulci aizskriet un vēl pirmatskaņojumam sagatavoties,» saka operdziedātāja un Daugavpils universitātes Mūzikas un mākslu fakultātes asociētā profesore Ilona Bagele.

«Vai mēs varam runāt par tām pašām izklaidēm, sajūtām un baudām, kādas bija pirms pandēmijas? Es domāju, ka – nē. Jo mēs esam krustcelēs, lielas pārejas priekšā, un es šo laiku vairāk vēroju, nekā tajā piedalos. Esmu vairāk ārpus, nekā iekšpus,» saka Dailes teātra aktrise un režisore Rēzija Kalniņa.