Jānis Kirmuška. Ar brīvības sajūtu

AR SIRDI UN DVĒSELI PIE LELLĒM. «Leļļu teātris man ļoti patika, un es joprojām ar sirdi un dvēseli esmu Leļļu teātrī, jo tomēr daudz gadi tur nostrādāti – gandrīz trīsdesmit. Bet pārmaiņas dzīvē vajadzēja,» saka aktieris Jānis Kirmuška. Kopš 2010. gada viņš bauda brīvību, ko sniedz brīvmākslinieka statuss © Kaspars KRAFTS, F64 Photo Agency

«Es esmu nelaimīgais optimists. Kāpēc nelaimīgais? Tāpēc, ka visi jūt, ka nebūs labi, ka visu slēgs ciet, bet es turpinu ticēt, ka būs labi. Un, ja nebūs labi, arī būs labi!» smaidot saka aktieris Jānis Kirmuška. Šoruden viņš ir arī Lācis Balu rokoperā «Mauglis», kas ir viens no zināmākajiem dzejnieka Ulda Bērziņa un komponista Mārtiņa Brauna kopdarbiem.

«Mauglis» ir krāsains un muzikāls stāsts par draudzību un cilvēcību. Savu pirmiestudējumu tas piedzīvoja 1982. gadā Jaunatnes teātrī un tolaik kļuva par vienu no populārākajiem šī teātra iestudējumiem, ko noskatījās ap 180 000 skatītāju.

«Pēc tam «Mauglis» ir vairākkārt atgriezies pie skatītājiem - gan deju izrādes iestudējumā, gan grupas «Sīpoli» koncertuzvedumā, taču šī ir pirmā reize, kad «Mauglis» pie skatītajiem atgriežas kā teātra izrāde - ar tekstiem, mūziku un dejām,» saka komponists Mārtiņš Brauns. Jā, šogad ir tapis jauns iestudējums režisora Jāņa Mūrnieka, horeogrāfu Sanitas Misikas un Alekseja Anisenas (Baltkrievija) un producenta Jura Millera vadībā. Librets tapis pēc angļu rakstnieka Džozefa Radjarda Kiplinga un Leldes Stumbres darbu motīviem, un pirmizrāde gaidāma piektdien, 15. oktobrī, pulksten 19 Ādažu Kultūras centrā.

NAV KO ŅAUDĒT! «Man ir baigais pluss, ka mana balss patīk un ir ļoti pieprasīta. Pandēmijas dīkstāvē stipri daudz kas, protams, nenotika, bet man darbiņš bija un maizītei pietika. Nav ko ņaudēt!» saka aktieris Jānis Kirmuška / Kaspars KRAFTS, F64 Photo Agency

Jauniestudējumā piedalīsies Igors Siliņš, Kārlis Tols, Jānis Kirmuška, Jānis Skanis, Jānis Jarāns, Aija Dzērve, Elīna Bojarkina, Edgars Lipors, Adams Vaicis, Juris Vizbulis, Rihards Zelezņevs, Māris Skrodis un citi aktieri un dziedātāji, kā arī TDA «Dzintariņš» dejotāji.

Rokoperas «Mauglis» pirmizrāde būs 15. oktobrī Ādažu Kultūras centrā, bet izrādes notiks arī Valmierā (16.10.), Siguldā (22.10.), Rīgā (23.10.), Jelgavā (27.10.), Liepājā (30.10.) un Rēzeknē (6.10.). Biļetes ir iespēja iegādāties «Biļešu paradīzes» kasēs. Izrādes notiks epidemioloģiski drošajā pasākumu norises formātā. Skatītājiem, kuri biļetes iegādājās uz 2020. gadā paredzētajām izrādēm, tās ir automātiski pārceltas uz jaunajiem norises datumiem, bet skatītāji, kuri izrādes nevarēs apmeklēt «Covid-19» vakcināciju vai pārslimošanu apliecinoša sertifikāta neesamības dēļ, tiek aicināti nodot biļetes «Biļešu paradīzē».

«Neatkarīgā» uz sarunu aicinājusi Lāča Balu lomas atveidotāju - aktieri Jāni Kirmušku.

Tev šī ir jau otrā satikšanās ar «Maugli».

Jā, Ulda Bērziņa un Mārtiņa Brauna izrādē «Mauglis» jau esmu spēlējis - 2005. gada iestudējumā Leļļu teātrī, ko veidoja režisors Kārlis Auškāps. Izrāde bija ļoti forša, gāja uz urrā, spēlējām to septiņus gadus, līdz pat 2012. gadam. Šīs izrādes tapšanā piedalījās spēcīga radošā komanda - horeogrāfs Agris Daņiļevičs, scenogrāfs Aigars Ozoliņš, kostīmu māksliniece Ilze Vītoliņa. Es biju Lācis Balu. Tā sagadījies, ka šo pašu lomu tagad spēlēju arī režisora Jāņa Mūrnieka jauniestudējumā. Mani uzaicināja piedalīties, un - kāpēc nē? Ir atkal interesanta radošā komanda un talantīgu aktieru sastāvs: ir divi leģendāri kungi - Jānis Skanis un Jānis Jarāns -, kuri dublējas Čūskas Kaa lomā, aktieris Kārlis Tols no Rēzeknes teātra «Joriks», kurš spēlē titullomu.

Atkal tā pati loma - tas nozīmē, ka teksts nav jāmācās, tikai jāatkārto?

Redziet, libretiņi jau ir dažādi - šis tas ir pārveidots, kaut kas klāt pielikts, kaut kas noņemts. Un pie tā ir jāstrādā. Katram režisoram ir arī sava koncepcija. Jānim Mūrniekam ir interesants piegājiens - viņa veidotajā jauniestudējumā ir trīs Maugļi: mazais Mauglis, ko spēlē piecgadīgais Rūdolfs, ļoti talantīgs puika, vidējās paaudzes Mauglis, ko spēlē Kārlis Tols, un viedais Mauglis, ko spēlē leģendārais Igors Siliņš, kurš pirms teju četrdesmit gadiem spēlēja Maugli Latvijas Jaunatnes teātra 1982. gada iestudējumā. Izrādē spēlē arī Edgars Lipors, kurš Leļļu teātra iestudējumā bija Mauglis un kurš, kā es smejos, nu ir izaudzis līdz Tīģerim Širhanam. Un, protams, arī vairāki talantīgi jaunie aktieri.

Kopš 2010. gada esi prom no Latvijas Leļļu teātra. Kā ir būt brīvmākslinieka statusā?

Ļoti labi! Strādājot Leļļu teātrī, pat nevarēju iedomāties, ka reiz spēlēšu Operetes teātra izrādēs un būšu uz vienas skatuves kopā ar operas solistēm Sonoru Vaici, Ilonu Bageli, Silgu Tīrumu (Francija), ar tenoriem Nauri Puntuli, Miervaldi Jenču, Ingu Pētersonu. Tāpat esmu bijis uz vienas skatuves ar tādām leģendām kā Juris Strenga un Gunārs Placēns - muzikālā komēdijā «Septiņi vecpuiši» (teātris «RaCoco», režisors Ivars Lūsis, 2016).

Kurās Latvijas Operetes fonda izrādēs spēlē?

Paula Abrahama operetē «Balle Savojā» (diriģents Normunds Vaicis, režisors Gundars Silakaktiņš, 2016), Franča Lehāra pasaulslavenajā operetē «Jautrā atraitne» (diriģents Guntars Bernāts, režisors Jānis Kaijaks, 2015) un Niko Dostāla romantiskajā operetē «Klīvija» (diriģents Guntars Bernāts, režisors Indulis Smiltēns, 2014), kas gan jau noņemta no repertuāra.

Kaspars KRAFTS, F64 Photo Agency

Kādos radošos projektos vēl darbojies?

Septembrī kultūrizglītības programmas «Latvijas skolas soma» ietvaros izdevās nospēlēt dažas izrādes bērniem - versiju par «Reiz Runcis Renārs», «Un atkal Pifs», kur esmu kaķis Herkuless, sunīša Pifa labākais draugs. Starp citu, Herkulesu spēlēju arī režisora Jāņa Mūrnieka un producenta Jura Millera muzikālajā izrādē «Pifa Ziemassvētki». Ja ar epidemioloģisko situāciju valstī nekādas «ziepes» nebūs, decembrī to atkal uzspēlēsim.

Savukārt sadarbībā ar Latvijas Operetes fondu nesen nofilmējām «Trīs zvaigznes. Zigfrīds», kur man arī ir viena lomiņa. Tā ir pirmā šī gadsimta latviešu oriģināloperete ar mūzikla iezīmēm, kuras autori ir Platons Buravickis un Juris Hiršs. Ļoti patriotisks stāsts par to, kā tapa un radās Latvijas valsts.

Divas lomas man ir Aīdas Ozoliņas producētajās izrādēs - galvenā loma angļu aktiera un dramaturga Dereka Benfīlda komēdijā pieaugušajiem «Ne viss ir tā, kā izskatās», ko iestudējis režisors Voldemārs Šoriņš, kurš pats arī spēlē, dublējas vienā lomā ar Jāni Skani. Pavisam jauna izrāde, ko pirms pandēmijas paspējām nospēlēt vien četras reizes. Tikko ar šo izrādi bijām Neretā un plānojam to uzspēlēt vēl šur tur. Un otra ir Miķelīša loma Annas Brigaderes komēdijā «Lielais loms», ko arī iestudējis Voldemārs Šoriņš. Šajā lomā harmoniski dublējos ar Juri Kalniņu. Šajā iestudējumā arī ir lieliska radošā komanda - Aīda Ozoliņa, Raimonda Vazdika, Indra Burkovska, Dace Makovska, Evija Krūze, Ance Kukule, Romāns Bargais.

Izskatās, ka par darba trūkumu nesūdzies.

Nē. Un, kas pats galvenais - brīvmākslinieka statuss man dod brīvības sajūtu. Leļļu teātris man ļoti patika, un es joprojām ar sirdi un dvēseli esmu Leļļu teātrī, jo tomēr daudz gadi tur nostrādāti - gandrīz trīsdesmit. Bet pārmaiņas dzīvē vajadzēja. Man, piemēram, patīk slēpot, un tagad katru gadu janvārī braucu uz Alpiem. Teātrī sezonas laikā to nevarēju atļauties. Mani vienkārši nelaida. Bet, strādājot ar producentiem, varu pateikt, ka, piemēram, 15. janvārī nevarēšu spēlēt, jo būšu Alpos, varēšu pēc 19. janvāra… Forša tā brīvības sajūta. Turklāt tā dod arvien jaunu iespēju radošiem izaicinājumiem. Piemēram, interesanta pieredze man bija arī 2014. gadā Daugavpils teātrī vērienīgā muzikālajā iestudējumā - Rūdolfa Blaumaņa tautas komēdijā «Īsa pamācība mīlēšanā», ko ar Raimonda Paula mūziku Arnolda Liniņa dramatizējumā veidoja režisors Oļegs Šapošņikovs.

Un tagad ir šis projekts - «Mauglis». Ļoti ceram, ka varēsim to spēlēt. Gribam nospēlēt Ādažos pirmizrādi, gribam aizbraukt pie skatītājiem Siguldā, Valmierā, Rīgā, Jelgavā, Liepājā un Rēzeknē. Dzirdēju, ka dažas biļetes vēl varot dabūt. Un, kas svarīgi, arī Mārtiņš Brauns, kura jubilejas ietvaros šis darbs tiek veidots, ir solījies būt uz pirmizrādi, lai kopā ar grupu kāptu uz skatuves un spēlētu «dzīvajā».

Kādas šodien ir tavas attiecības ar Leļļu teātri?

Kopš 2010. gada esmu tur pāris reizes iegriezies, kad kolēģi zvanīja, lai izrādē «Un atkal Pifs…» nodziedu Herkulesa dziesmas. Protams, ka neatteicu un ar prieku izpalīdzēju.

Kā tev pagāja pandēmijas izraisītā dīkstāve?

Man ir baigais pluss, ka mana balss patīk un ir ļoti pieprasīta. Bija reklāmiņas, filmu studijā «Avārijas brigāde» ieskaņoju leļļu filmas, dublēju vairākas filmas animācijas studijā «Rija» pie režisora Viļņa Kalnaeļļa, ierunāju multenītes «SDI Media Latvia». Sēdējām ar divu metru distanci un strādājām. Stipri daudz kas, protams, nenotika, bet dīkstāves man nebija un maizītei pietika. Nav ko ņaudēt!

Izklausās optimistiski.

Es esmu nelaimīgais optimists.

Kāpēc nelaimīgais?

Tāpēc, ka visi jūt, ka nebūs labi, ka visu slēgs ciet, bet es turpinu ticēt, ka būs labi. Un, ja nebūs labi, arī būs labi! Ceru, ka tiem, kuri ir vakcinēti, neliks sēdēt mājās. Vienīgais, par ko man kreņķis, ka cilvēki tagad sadalās, tiek sadalīti divās frontēs. Augustā kopā ar aktieri Kristianu Kareļinu vadījām pasākumu Jēkabpils novada Rubeņu estrādē. Skatītāju zālē pa vidu bija novilkta lente, vienā pusē vairāk cilvēku, otrā - mazāk. Izrādās, estrāde sadalīta - vakcinētajiem un nevakcinētajiem. Tā arī sākām, pasmejoties, ka sanākuši pieskaitāmie un nepieskaitāmie.. Un, interesanti, kuri esam mēs…? Pasākums, protams, noritēja jautrā gaisotnē, bet sajūtas vienalga bija jocīgas. Un vēl mani kaitina, ka daļa cilvēku ar baigo pārliecību mēģina man iestāstīt, ka nevajag potēties, bet citi ar tādu pašu pārliecību saka, ka obligāti vajag. Mani neinteresē citu viedoklis, es pats spēju izlemt, kā darīt! Bet, lai nebūtu jāstrīdas, laikam, satiekoties draugu lokā, ir iepriekš jāsarunā, ka šo tēmu liekam mierā.

ROKOPERA «MAUGLIS»

15. oktobrī - Ādažu Kultūras centrā

16. oktobrī - Valmierā

22. oktobrī - Siguldā

23. oktobrī - Rīgā

27. oktobrī - Jelgavā

30. oktobrī - Liepājā

6. novembrī - Rēzeknē

Lasāmgabali

Pāris dienas pēc Jaunā Rīgas teātra uzveduma “Arkādija” pirmizrādes tās režisors un teātra mākslinieciskais vadītājs Alvis Hermanis sociālajos tīklos formulēja izrādes vēstījumu “par entropiju un fizikas likumiem: Kurš vēl neredz, ka Latvija nu ir pārliecinoši iegājusi Nāves spirālē?”