«Avīzēs parādās «nekad vairs nebūs kā agrāk» virsraksti, bet man tomēr šķiet, ka visā it kā haotiskajā un mainīgajā pasaulē ir lietas, kas galīgi nemainās. Es šajā notikumu virpulī cenšos saglabāt skaidru galvu un tiekties nepazaudēt to, kas ir patiesi svarīgs. Notikumi nāks un ies, bet, kā mēs uz tiem reaģējam, tas jau parasti izrādās vissvarīgākais un arī visinteresantākais,» saka jaunā dzejniece, rakstniece, kritiķe, redaktore un tulkotāja Krista Anna Belševica.
Apgādā «Zvaigzne ABC» klajā nācis viņas pirmais stāstu krājums - «Pelēks suns sapņo par zelta zivtiņām. Stāsti par atmiņām».
Pelēkais suns, kas sapņo par zelta zivtiņām, var būt ikdiena, ierastais, tas, kam sen vairs nav vārda, kā vārdu varbūt nemaz negribas atcerēties, savukārt zelta zivtiņas - dažādas poētiskas noskaņas, mājieni par slēptām nozīmēm, brīnišķi un negaidīti spožu, jēgpilnu mirkļu uzplaiksnījumi.
Latvijas lasītājiem Krista Anna Belševica ir pazīstama kopš 2016. gada. Viņas dzeja publicēta dažādos Latvijas literatūras izdevumos, kā arī angļu, somu, ķīniešu, krievu, vācu un citās valodās. 2017. gadā apgādā «Zvaigzne ABC» iznāca Kristas pirmais dzejas krājums «Medījot dzīvi». «Pelēks suns sapņo par zelta zivtiņām» ir viņas otrā grāmata. Pieejama arī e-grāmata.
Tikko klajā nākusi tava otrā grāmata - stāsti par atmiņām. Atklāj, lūdzu, par ko tu stāsti savā grāmatā?
Laikam jau par tiem pašiem cilvēkiem. Lai cik daudz par cilvēku netiktu pateikts daiļajā, pētnieciskajā vai tehniskajā literatūrā, man nekad nepārstāj būt interesanti cilvēkus pētīt. Varbūt skan visai egocentriski vai drīzāk «šausmīgi» neinteresanti, jo cilvēki esam mēs paši un cilvēki nepārtraukti ir mums apkārt - gan tad, kad to gribam, gan tad, kad galīgi negribam. Un tomēr tā ir tāda samierināšanās vai varbūt atzīšanās, ka ārpus mūsu pašu galvas un sajūtām jau nekā nemaz nav. Pēdējā laikā daudz domāju par to, kas ir laba literatūra, un nereti mazliet šaustu sevi - tik daudz jau ir uzrakstīts, vai tiešām tas, kas tev, Krista, sakāms, ir vērtīgs? Ne tādēļ, ka mans pašmērķis būtu zvērīga oriģinalitāte, bet tādēļ, ka negribu tērēt cilvēku laiku ar kaut ko nejēdzīgu. Tas ceļ latiņu augstāk. Taču šī grāmata savā ziņā ir tāds kā atslābums, vēlme uzrakstīt tieši par ikdienišķo, varbūt pat garlaicīgo. Tāda kā atzīšanās mīlestībā pašam rakstīšanas procesam, kurš ļauj mums pilnīgi no jauna paskatīties uz simt reižu redzētu cilvēku, dīvānu vai kaimiņu kaķi. Nevis meklēt kādu īpatnēju vai ekscentrisku pasauli, ko aprakstīt, bet meklēt veidus, kā interesanti aprakstīt to pašu veco.
Kāds bija ceļš līdz šai grāmatai - kā dzima ideja par stāstiem, cik viegls vai grūts bija radošais process?
Ceļš bija sarežģīts, bet šo sarežģītību es radīju pati. Protams, ka arī rakstnieki tiek pakļauti noteiktiem stereotipiem un noteiktā veidā vērtēti. Neviens jau nesit pa galvu, ja kaut ko neievēro, taču apkārt runā - pirmajai grāmatai jābūt tādai un tādai, otrā grāmata bieži ir klupšanas akmens, jo tā nereti ir vājāka par pirmo. Vēl pēdējā laikā ļaudis vēlas atrast atbildi uz jautājumu, kādēļ latviešu dzejnieki tik naski sākuši rakstīt prozu. Un, jā, pirms sava dzejoļu krājuma iznākšanas par visu šo neko nezināju. Man patika rakstīt, un es ļoti gribēju, lai manus dzejoļus publicē, tādēļ tos nosūtīju «Satori», un tad jau man piedāvāja izdot grāmatu. Kad tā iznāca, savā ziņā tiku iemesta Latvijas literatūras vidē, iepazinos ar citiem dzejniekiem un rakstniekiem, uzzināju, ko drīkst un ko nedrīkst. Tādēļ, lai arī it kā es nepārstāju rakstīt, tomēr pagāja zināms laiks, kamēr šajā kontekstā sevi pārvērtēju. Pirmkārt, es vispār uz sevi sāku skatīties kā uz cilvēku, kas raksta, jeb rakstnieku. Es domāju par to, ko man nozīmē būt rakstniekam un kam no visa tā, kas man tika teikts, es vispār piekrītu un kam nepiekrītu. Piemēram, sapratu, ka otrās grāmatas bīstamība uz mani laikam neattieksies. Respektīvi, pat ja mana otrā grāmata kādam liekas vājāka nekā pirmā, man kā autoram tas pat nav būtiski. Esmu cilvēks, kas «šausmonīgi» iedegas par idejām. Ja man ienāk prātā, ka kaut ko ir ļoti svarīgi un man interesanti pateikt vai uzrakstīt, es to darīšu tieši tad un tieši tā, kā gribēšu. Un tad nav svarīgi, vai otrajai vai ceturtajai grāmatai jābūt labākai, sliktākai, prozai, dzejai. Es vienkārši nevarēšu noturēties to neuzrakstot, ja man to vajadzēs uzrakstīt.
Tiem, kuri grāmatu vēl nav lasījuši, «iztulko», lūdzu, ko nozīmē tās nosaukums?
Nosaukums ir sajūta. Pelēks suns, kas sapņo par zelta zivtiņām - tas ir veids, kā dažkārt ir iespējams justies. Man būtu interesanti, ja kāds, kurš manu grāmatu izlasījis, pamēģinātu definēt, kāda, pēc viņa vai viņas domām, šī sajūta ir. Kāda ir katra konkrētā lasītāja definīcija par šo sajūtu. Tie, kurus šis vingrinājums neinteresē, var padomāt par šo tēlu simbolismu - pelēki suņi, atmiņas un zelta zivtiņas. Tie nav izvēlēti, «jo smuki izklausās», bet ļoti rūpīgi atlasīti tēli. Pieņemu, ka nosaukumu var pārvērst arī sižetā - vēl vienā stāstā, kas papildina jau grāmatā esošos, vai vispār par to nedomāt, tikai ilgi un dziļi skatīties brīnišķīgajā Alises Krajevičas mākslas darbā un ļaut, lai tas iesūc dziļi, dziļi sevī.
Iepriekšējā sarunā ar «Neatkarīgo», kas bija 2018. gada rudenī, stāstīji, ka plāno strādāt pie sava romāna, ko «jau ilgi turi galvā, sirdī un pierakstos». Cik tālu esi ar savu romānu?
Jā, es kādu brīdi visiem pa labi un pa kreisi lielos, ka rakstu romānu, lai arī vēl aizvien man ir tikai idejas un uzmetumi. Bet, ņemot vērā, ka «pelēkā grāmata» ir pabeigta un atdota lasītājiem jeb vairs nepieder man, tad, sekojot saviem impulsiem, jūtu, ka beidzot pienākusi romāna kārta. Ja nu kāds man vēl ir gatavs noticēt. Bet tagad, kad tu tā jautā, man šķiet, ka, iespējams, šie stāsti man pat kaut kā stāvēja ceļā. Piezīmes mētājās visās malās, taču nevarēju un nevarēju kārtīgi pieslēgties. Ne tā, ka bija kādas emocijas, kas jānoraksta nost, nē. Bet, kā jau iepriekš minēju, šie stāsti man saistās arī ar lielu dzīves un rakstniecības pārvērtēšanu un pārdomāšanu. Protams, stāstos to nevar izlasīt, jo sižeta līnijās vai simbolikā man šos savus meklējumus galīgi nebija svarīgi ielikt. Taču pašā motivācijā rakstīt stāstus, kas man šķiet tāds kā visdabiskākais literatūras žanrs, un vēlmē kaut kādā ziņā runāt par vienkāršo sarežģīti tas parādās.
2017. gadā apgādā «Zvaigzne ABC» iznāca tavs pirmais dzejas krājums «Medījot dzīvi». Tolaik stāstīji, ka pusaudža gados dzejas rakstīšana bija veids, kā saprast, ko jūti un domā, bet tagad tev patīk pats rakstīšanas process. Vai, baudot rakstīšanas procesu, turpini rakstīt arī dzeju? Un kā tagad izpaud to, ko jūti un domā?
Arī dzeja, protams, top. Vienā brīdī šķita, ka drīz jau būs otrais krājums, taču sajūtas un idejas, ar kurām biju nodarbināta dzejas laukā kādu brīdi iepriekš, man vienkārši kļuv neaktuālas, tādēļ jauni dzejoļi vairs pie manis neieradās. Esmu savtīgs cilvēks - gribu rakstīt ne tikai citiem, bet arī sev. Sāku rakstīt tikai un vienīgi tādēļ, ka šis process man ir sagādājis ārkārtēju prieku un nekad negribētu šo prieku pazaudēt.
Ik pa laikam top arī dzeja, kuru «atdodu publicēšanai». Ne tādēļ, ka tā nav «gana laba» topošajam krājumam, es nedotu publicēšanai kaut ko, kas man (protams, ļoti subjektīvi) nešķistu publicēšanas vērts. Taču nav sajūtas, ka tas kaut kādā veidā būtu savstarpēji salipināms, piestāvētu tai idejai, kuru jau saucu par savu otrā krājuma ideju. Patiesībā esmu liels metodes cilvēks. Nezinu, vai to vienmēr var redzēt, jo stāsta sākumā, atšķirībā no pētījuma, metodi neapraksta. Taču man ir svarīgi līdz šai metodei nonākt vismaz sev. Kā jau teicu - esmu savtīga. Un metode, kā par kaut ko runāt, man vienmēr un visur šķiet aizraujošāka par aprakstīto objektu (par ko tiek runāts). Gan dzejā, gan pētījumā. Tādēļ, protams, es nepārtraukti mainos kā cilvēks, un tādu dzeju, kāda tika publicēta «Medījot dzīvi», vispār vairs gribēdama nevarētu uzrakstīt. Taču man nav tik interesanti paļauties tikai uz dabisko mainību, gribu arī mazliet sevi patestēt un kaut ko iemācīties. Tādēļ tajā brīdī, kad runāju par otro krājumu, jau domāju par iespējām, kā atrast ne tikai jaunus «par ko», bet arī jaunus «kā». Taču man nav žēl kaut ko atstāt arī tikai publikācijām, un dažkārt mani teksti iekļūst gaužām apburošos projektos. Tāds pagājušajā gadā bija dzejas disks vai Porukam veltītas klausāmtakas sagatavošana. Man patīk, ka teksti ir ne tikai uz papīra, bet dzīvo mums visapkārt.
Pērn esi uzsākusi doktorantūras studijas Vācijā. Ko tu studē? Atbildes uz kādiem jautājumiem meklē?
Tad, kad rakstīju pētījuma pieteikumu, stāstu krājums bija savā gala fāzē, un tā nu mans stāstu pārņemtais prāts pieteikumā apvērpa tēmu apkārt jautājumam par to, kādēļ cilvēki vispār stāsta stāstus. Studēju Greifsvaldē, kas ir visai maza, bet ārkārtīgi piemīlīga pilsētiņa, kurā dzīvo gandrīz tikai vācu pensionāri, pētnieki un studenti. Esmu daļa no starpdisciplināra pētniecības centra, kas pēta visu par un ap Baltijas jūras reģionu. Mūsu pētniecības grupa pēta vēsturiskus pagrieziena punktus. Grupā esam divas, kas kā pētāmos objektus daļēji vai pilnīgi apskata arī literārus tekstus, pārējie mani kolēģi ar vārdiem «stāsts», «naratīvs» vai «notikums» saprot pilnīgi ko citu. Pirms pāris gadiem, domājot par tolaik ļoti populāro vēsturisko romānu sēriju «Mēs. Latvija. 20. gadsimts», aizdomājos par to, kādēļ mums vispār ir svarīgi par vēsturi stāstīt tieši stāstus. No vienas puses, tā mēs spējam identificēties ar kaut ko paša nepiedzīvotu, to izdzīvot un pārdzīvot un tādējādi - saprast. Stāsta forma arī paredz to, ka par kaut ko varam izteikt viedokli. Par desmit rindā nostādītiem faktiem īsti savās vērtībās vai sajūtās balstītu viedokli neizteiksi - kaut kas vienkārši ir noticis. Taču, pastāstot stāstu, mēs jau varam pateikt - tā nevajadzēja notikt vai viņš rīkojās slikti. Vēl stāsts varētu būt mūsu atmiņas īpatnība (stāstu atcerēties ir vieglāk nekā minēto faktu rindu) vai prāta īpatnība kopumā. Stāsts kā forma un stāstīšana kā process ir kaut kas ļoti dabisks. Cik daudz mazo stāstiņu mēs ikdienā nepastāstām! Stāsts ir komunikācijas veids, varbūt pat vislabākais komunikācijas veids? Man, protams, nav metožu, lai izpētītu, kādēļ mēs sadarbībā ar savām smadzenēm ģenerējam stāstus. Varbūt nevienam šādu metožu nav. Tādēļ es samierinos ar mazumiņu - analizēju dažādu literāru vēstures pārstāstu struktūras. Un uzdodu jautājumu, kādēļ autors to ir pastāstījis tieši šādi un kā mainītos lasītāja izpratne par konkrēto vēstures notikumu, ja autors stāstītu pavisam vienkārši - pastāstītu mazliet citādi?
Kā pasaulē notiekošais atsaucas uz tavu radošumu?
Esmu ziņkārīgs cilvēks. Un sabiedrisks cilvēks. Lasu ziņas, šausminos, ja notiek kaut kas, manuprāt, slikts vai nepareizs, un priecājos, ja, manuprāt, kaut kas iet uz labo pusi. Nereti saskumstu. Mans partneris ir studējis žurnālistiku, un cilvēki, kuri ir studējuši žurnālistiku, nereti ir tikpat ziņkārīgi kā es, tādēļ mēs daudz analizējam to, kas pasaulē notiek. Vai tas ietekmē manu radošumu? Ļoti selektīvi. Vai varbūt pareizāk būtu teikt - mani secinājumi par apkārt notiekošo ietekmē manu radošumu. Pats apkārt notiekošais - reti. Jo bieži es vienkārši nepiekrītu apkārt notiekošajam. Piemēram, pašlaik visi runā par vīrusu un visu izrietošo. Avīzēs parādās «nekad vairs nebūs kā agrāk» virsraksti. Raksta par kovida sekām. Redzi, bet es īsti neticu, ka būs citādi, un es arī neredzu tās lielās kovida sekas. Jā, pasaulē un manā pieredzē varbūt notika un notiks vēl nepieredzētas lietas, bet vai cilvēku attieksme vai šī pati pasaule mainās? Pētnieki jau gadiem runāja par pandēmijas iespējamību. Uz pašu pandēmiju cilvēki reaģēja tā, kā cilvēki bija reaģējuši arī uz citiem stresoriem - ar bailēm, agresiju vai sastingšanu (paralīzi). Kovida sekas nozīmēja tikai to, ka mēs jau mūžu vecas problēmas tikai izceļam gaismā. Jo, ja nepilnības izglītības kvalitātē vai sociālajā sistēmā nelabvēlīgi ietekmēja tikai dažus cilvēkus, tad tagad tas ietekmēja jau gandrīz visus. Resursi, kas tika novirzīti kovida seku mazināšanai, īstenībā risināja jau ilgi apzinātas un ignorētas problēmas. Man šķiet, ka cilvēka dabā ir gribēt, lai laiks, kurā viņš dzīvo, būtu kaut kādā veidā īpašs un neatkārtojams. Varbūt tas ir mūsu mediju kultūras nopelns - žurnālista darbs tomēr ir nepārtraukti uzturēt ilūziju, ka notiek kaut kas jauns un nebijis. Neesmu par to daudz domājusi. Bet man tomēr šķiet, ka visā it kā haotiskajā un mainīgajā pasaulē ir lietas, kas galīgi nemainās. Tādēļ varētu teikt, ka es visā šajā notikumu virpulī cenšos saglabāt skaidru galvu un tiekties nepazaudēt to, kas ir patiesi svarīgs. Notikumi nāks un ies, bet, kā mēs uz tiem reaģējam, tas jau parasti izrādās vissvarīgākais un arī visinteresantākais. Notikumi arī paši par sevi nav interesanti - tie top interesanti tikai tad, kad cilvēks izdomā, kā uz tiem interesanti paskatīties.
Kā paiet laiks studiju starplaikā?
Pēdējos gados vēl neesmu pārstājusi vienkārši baudīt laiku, ko varu veltīt sev un sev svarīgiem cilvēkiem. Vidusskolas, bakalaura un maģistra studiju laikā strādāju, bieži pilna laika darbu, un pati dažkārt nesaprotu, kā paspēju visu, ko paspēju. Daļēji arī tādēļ studēju Vācijā, nevis Latvijā. Laikam vairs nav tās jaunā cilvēka enerģijas, kas visu var, vai arī tās izmisīgās vēlmes pasaulei nez ko pierādīt, nezinu. Pašlaik ļoti izbaudu, ka man ir laiks pagatavot ko veselīgu, aiziet uz sporta zāli, satikt draugus, ar partneri iziet runātīgākā pastaigā…
Ko gaidi no 2022. gada? Kādas ir tavas tuvākās nākotnes ieceres un sapņi?
Ļoti gribētu aizbraukt ceļojumā. Tieši pirms pasauli pārņēma pandēmija, bijām rūpīgi saplānojuši garu ceļojumu pa Skotiju - mana partnera studiju zemi, kuru viņš man gribēja parādīt. Viss bija iegādāts, sākot ar lidmašīnas biļetēm, līdz kempingiem kalnos, jo pāris dienas domājām iet pārgājienā. Aizliegumi vēl nebija izsludināti, bet statistika jau bija sakāpusi debesīs, tādēļ baidījāmies gan saslimt, gan iesprūst Skotijā uz nenoteiktu laiku un ceļojumu atcēlām. Bija ārkārtīgi žēl, tomēr pailgi krāts un plānots. Ļoti ceram aizdoties vasarā uz Bavāriju. Jo, lai nu kas, bet ceļojumi noteikti veicina radošumu!
***
KRISTA ANNA BELŠEVICA
- Dzejniece, rakstniece, kritiķe, redaktore, tulkotāja
- Dzimusi 1993. gadā
- Studējusi literatūru un antropoloģiju, strādājusi par pētnieci, augstākās izglītības eksperti un veidojusi izstādes
- Publicējas kopš 2016. gada, iznācis dzejas krājums «Medījot dzīvi» (2017), un dzeja publicēta arī angļu, somu, ķīniešu, vācu un citās valodās
- Organizējusi vairākus literatūrai veltītus pasākumus un performances, piemēram, garīgajai veselībai veltītos literatūras lasījumus «Skumji nebūs vienmēr», «Erotiskos tiešsaiknes lasījumus», kā arī veidojusi pasākumus Dzejas dienu programmai un performanču ciklam Kaņepes kultūras centrā «Neierastā literatūra»
- Pašlaik strādā Greifsvaldes universitātes Baltijas jūras reģiona Starpnozaru pētījumu centrā, turpat arī raksta savu doktora darbu
