«Visas īstās lietas ir trīs. Ar trim vārdiem var pateikt pilnīgi visu. «Es tevi mīlu» ir vairāk nekā «es tevi patiešām mīlu». Pārējie vārdi ir lieki,» saka māksliniece, animācijas filmu un bērnu grāmatu autore Indra Sproģe. Pēc vairāk nekā desmit gadu pārtraukuma pie mazajiem, kuriem jāmācās lasīt, atgriezusies mākslinieces radītā brīnišķīgā lasītiemācāmā grāmata «Miljons», par kuru jau 2007. gadā Indra Sproģe saņēmusi Gada balvu grāmatniecībā.
Šajā grāmatā vārdi sadalīti trīs daļās - ar 100 galvām, 100 vēderiem un 100 kājām, no kuriem bērns pats var izveidot miljonu tik jocīgu teikumu, ka ir azarts tos izlasīt pašam. Pēc formas tā ir grāmata, pēc satura - spēle. Dzīvnieki, augi, sadzīves priekšmeti un vienkāršas, pazīstamas darbības savstarpēji tiek savienoti dažādās kombinācijās - no 300 vārdiem un 300 bildēm māksliniece piedāvā izveidot miljonu teikumu un miljonu dīvainu personāžu.
Kā toreiz, nu jau pirms vairāk nekā 10 gadiem, dzima ideja par «Miljonu»?
Vispirms piedzima pirmais puika - Jānim ir 33 gadi. Kad viņam bija jāsāk mācīties lasīt, mēs kopā lasījām dažādas bērnu grāmatiņas. Bet visi vecāki zina: lai cik interesanta būtu grāmatiņa, pienāca mirklis, kad bērns tajā sastopas vai ar krokodilu, vai Pelnrušķīti, vai Sniegbaltīti - tie ir tik gari un sarežģīti vārdi, ko viņam neizdodas izlasīt, un bērns domā, ka iemācīties lasīt vispār nav iespējams… Ko es darīju, lai savam bērnam palīdzētu? Rakstīju uz lapiņām īsus vārdiņus, ko var viegli izlasīt. Pagāja seši gadi, piedzima nākamais bērns - Fricim ir 27 gadi -, kuram arī bija jāmācās lasīt, un es atkal darīju tāpat. Un jau tad sapratu, ka šie vārdiņi ir jāsaliek kopā grāmatā. Kad vēl pēc sešiem gadiem piedzima mūsu trešais puika - Filipam ir 21 -, viņš lasīt mācījās jau no «Miljona», bet, kad viņam jautāju, vai viņš to atceras, viņš brīnās, jo - vai tad bija jāmācās lasīt? Tas taču bija tik vienkārši…!
Kāda ir ideja tam, ka vārdi grāmatā sadalīti trīs daļās?
Visas īstās lietas ir trīs - ar trim vārdiem var pateikt pilnīgi visu. Es tevi mīlu. Un tas ir vairāk nekā - es tevi patiešām mīlu. Visi «pārējie vārdi» ir lieki. No trim vārdiem var izveidot vienkāršu nepaplašinātu teikumu, un, šķirot šo grāmatu «uz dullo», bīdot šos vārdus savā starpā, sanāk miljons dažādu kombināciju. Un, ja katrai kombinācijai lasītājs veltītu tikai vienu sekundi, tad, lai visas šīs kombinācijas izlasītu, vajadzētu miljonu sekunžu jeb vienpadsmit ar pusi diennaktis.
Daži salikumi grāmatā sanāk diezgan dīvaini.
Un kāpēc ne? Ja bērns lasa grāmatu kopā ar vecākiem un vecākiem šķiet, ka kāda no kombinācijām ir nereāla, viņi to var pāršķirt. Bet - tajā brīdī, kad mamma teiks, lai to nelasa, bērnam var rasties azarts izlasīt, kas tad tas ir. Tas ir šīs grāmatas fenomens, ka bērnam šie teikumi ir interesanti, jo vārdi ir īsi. Tikai uz beigām tie kļūst mazliet sarežģītāki.
Kurā vecumā bērns var sākt lasīt «Miljonu»?
Īstenībā tad, kad viņš zina visus lielos burtus. Nevajag dot pirms tam, nevajag stāstīt, kas ir bildēs, jo tad bērns šīs bildītes iemācīsies no galvas un grāmatas maģiskais triks vairs nenostrādās. Jo burti ir viena pasaule, bet vārdi - pavisam cita, un pāriet no vienas pasaules otrā ir sava veida maģija. Tas ir līdzīgi kā aiziet Aizspogulijā. Es gribētu teikt, ka šī grāmata ir vislabākais un visinteresantākais gājiens cauri spogulim. Turklāt grāmatā nav neviena vārda ar plato «e», jo, kad bērns mācās lasīt, tas visu sarežģī. Tāpēc ļoti rūpīgi izvēlējos vārdus, ko likt šajā grāmatā.
Kāpēc tieši šobrīd grāmata tiek drukāta atkārtoti?
Tolaik nodrukājām tūkstoš eksemplāru, un īsā laikā grāmata bija pilnībā izpārdota. Visus šos gadus cilvēki zvanīja, rakstīja, jautāja, kad grāmata atkal būs pieejama, jo - skolotājas un logopēdi iesaka… Bet - grāmatas izgatavošana tehniski ir ļoti sarežģīts process. Tolaik spiralējamā mašīna bija pieejama tikai vienai sievietei. Es ņēmu no tipogrāfijas visas sadrukātās lapas, nesu viņai uz dzīvokli, viņa spiralēja caurumus, un tad es atkal visu stiepu atpakaļ uz tipogrāfiju. Bet spiralējamā mašīna saplīsa, un vairāk nekā desmit gadu nebija iespējams šo grāmatu uztaisīt. Lai atkal viss varētu notikt, sapratu, ka man pašai ir jānopērk spiralējamā mašīna tieši ar tādiem caurumiem, kādi vajadzīgi «Miljonam». Tā arī izdarīju, un - atkal viss notiek! Un, lai mūsdienu bērniem, kuri visu prot nofilmēt un ielikt sociālajos tīklos, būtu lielāks azarts šo grāmatu lasīt, es aicinu atrast katram savu vissmieklīgāko vārdu kombināciju un izskaidrot to saviem vārdiem. «Miljona» atvēršanas svētkos pirms vairāk nekā desmit gadiem, kas bija Jaunajā Rīgas teātrī, vārdu spēles ar bērniem izspēlēja aktieri Baiba Broka un Kaspars Znotiņš. Un es atceros, kad nonācām līdz vietai, kur bija vārdu kombinācija «maks silda sirdi», jautājām bērniem, kā viņi to saprot. Puisītis no publikas, kas bija žurnālistes Ērikas Šmeļkovas dēls, teica: «Mamma silda sirdi… ar termometru.» Bērnu skaidrojumi bija tik dzīvi un sirsnīgi, un tagad es gribētu tos savākt kopā. Tāpēc aicinu bērnus ar tiem dalīties savos video, liekot klāt mirkļbirku #bezgalībaslāde, #miljons, #sproģe. Un tam, kuram būs visinteresantākais skaidrojums, būs balva - krekliņš ar paša atrasto frāzi, turklāt tikai vienā eksemplārā.
Grāmatā tu saki paldies Austrai par iedvesmu «Miljonu» laist pasaulē vēlreiz. Kas ir Austra?
Mūsu otrā mazmeitiņa, viņai ir viens mēnesis. Vecākajai mazmeitai Mollijai ir deviņi gadi.
Mollija ir jau tā paaudze, kas alfabētu mācās «joka pēc». Šķiet, tavs «Joka pēc alfabēts» (2010. gadā izdota grāmata un DVD disks ar filmu studijā «Rija» tapušu animācijas filmu, kuru skatoties un dziedot līdzi Renāram Kauperam bērniem ir vieglāk iegaumēt un iemācīties alfabētu) ir visu laiku vieglākais un jautrākais veids, kā iemācīties alfabētu.
Es to varētu nosaukt par savu misiju - sarežģīto padarīt vienkāršu. Sākotnēji bērnam alfabēts šķiet nesakarīga burtu virkne, bet man patīk tajā ienest jaunu jēgu, nosaucot to par «Apaļš Ābols Bumbierim Cep Čības…» Man šķiet, ka nu jau «alfabētam» «Youtube» ir ap 18 miljoniem skatījumu.
Radīt veidu, kā vienkāršāk iemācīties alfabētu, arī mudināja pašas bērni?
Nu ja. Mammas jau zina, kā ir vislabāk. Mammas vislabāk pazīst savu bērnu un zina, ko viņam vajag, lai būtu interesanti. Un, kad tas tika radīts, man tas šķita kaut kas tik vērtīgs, ar ko obligāti ir jādalās ar citiem. Un šajā pandēmijas laikā, kas bērniem ir tik sarežģīts, esmu aizdomājusies, ka arī mans reizrēķins - «Māci mani, degunlāci» - ir jāpārveido jaunās skaņās, lai to varētu iekļaut digitālajā mācību programmā, lai tas ir pieejams ikvienam.
Vispirms bērns iemācās lasīt, pēc tam - alfabētu, tālāk - reizrēķinu. Kas, tavuprāt, ir nākamais?
Angļu valodas alfabēts - ar manu animāciju «Awesome Beetle's Colors». Un, kad arī to viņš jau zina, cilvēks, iespējams, sāk domāt par dzīves un nāves jēgu. Un par to ir mana deviņu minūšu animācijas īsfilma «Ievads epilogam», kas pastāsta par to, ka katras beigas ir kaut kā jauna sākums. Un šobrīd animācijas studijā ražošanā ir filma «Kur manas atslēgas?». To gan sākām pirms pandēmijas, taču šobrīd tā ir vēl aktuālāka nekā pirms tam, jo šajā grūtajā laikā ļoti daudzi pazaudē savas atslēgas, pazaudē ticību sev, daudziem pasaule palikusi absolūti bez telpas, plakana, neinteresanta un pelēka, daudzi neredz jēgu un izeju. Filmas galvenajai varonei šķiet, ka viņas «vienmuļā» dzīve ir bez jēgas, un viņa sāk savas dzīves atslēgas meklējumus, savā ceļā pielaikojot citu personāžu pieredzes. Tomēr īsto savas dzīves atslēgu un saikni ar pasauli viņa atrod tikai ar radošā procesa palīdzību, kurā iepazīst un iemīl pati sevi.
Tas, ka veido šādu filmu, nozīmē, ka pati zini, kur meklējamas visas dzīves atslēgas?
Teorētiski es to zinu, bet, protams, ir brīži, kad arī man tās mēdz pazust. Un tad ir ļoti svarīgi, ka brīdī, kad esi šķietamā bezizejā, tev līdzās ir cilvēki, kuri tevi atbalsta. Nevis iedod savas atslēgas, bet atbalsta, lai tu varētu turpināt meklēt un atrast savējās. Tāpēc ar šo filmu gribu mudināt atbalstīt citam citu, neuzbāzīgā veidā sniedzot atbalstu ikvienam, kurš savas atslēgas ir pazaudējis.
Zinot, cik vienkārši proti izskaidrot sarežģītas lietas, gribas jautāt, ar kādu atslēgu, tavuprāt, atvērt tās durvis, kas šodien šķeļ sabiedrību?
Šajā pandēmijas laikā tieši par to domāju, kā vienkāršā veidā izskaidrot, kā darbojas vīruss un kā darbojas vakcīna. Parādīt to vienkāršā veidā, ar viegli saprotamiem vārdiem un shematiskiem zīmējumiem, nerunājot par olbaltumvielām, mRNS un DNS. Šo projektu jau esmu iesākusi, jau esmu uzzīmējusi, kā tas viss darbojas, tagad tikai jāsaprot, kā to būtu iespējams finansēt. Manuprāt, svarīgi to būtu darīt tieši tagad, jo tas ir viegli saprotams materiāls ikvienam - gan jaunietim un pensionāram, gan latvietim un citā valodā runājošam, gan vakcinētam un nevakcinētam. Uzskatu, ka mūsdienās jebkuram ir ļoti vērtīgi zināt, kā darbojas vakcīnas.
Tev ģimenē ir mediķi, viņi tevi konsultēja, lai to varētu izstāstīt profesionāli?
Jā. Fricis ir otrā gada medicīnas rezidents. Kad biju uzrakstījusi, kā es to saprotu, viņi ar Aneti izlaboja, es pārzīmēju, viņi vēlreiz pielika dažus akcentus. Esam kopā izurbušies līdz niansēm un domāju, ka nu jau arī es šo situāciju saprotu tik ļoti labi, lai varētu to saprotami izstāstīt jebkuram, kurš nav pazīstams ar medicīnisko terminoloģiju.
Ja tev izdosies to realizēt, tas mūsu šā brīža situācijā būs vēl viens «miljons»!
Jā, to vajag tagad, būtu jāķeras darbam klāt uzreiz, ir jāstrādā bez atelpas.
Kas tev ir vislabākā atelpa?
Īstenībā tā ir animācija. Tajā mirklī, kad kaut ko veidoju no plastilīna un esmu šajā procesā no paša sākuma līdz brīdim, kad tas iegūst seju un «atdzīvojas», es jūtu, cik laimīgi ir mani pirksti. Tad man apkārt nekas cits neeksistē, es vienkārši esmu šeit un tagad. Protams, animācija ir ļoti darbietilpīgs process - tie ir ap trīsdesmit tūkstošiem kadru, un vienu kadru citreiz varu veidot stundu, citreiz pusstundu, citreiz - visu dienu. Bet tā ir mana laimīgā sajūta, kad saplūstu kopā ar darbu, vienlaikus redzot, ka spēju tajā ielikt arī svarīgu un kādam noderīgu informāciju.
Indras Sproģes radošie projekti
«JOKA PĒC ALFABĒTS»
«AWESOME BEETLE’S COLORS»
«IEVADS EPILOGAM»
