Artūrs Uškāns – Latgolas muzykants
Šodien, 16. oktobrī, ar uzstāšanos Rēzeknes koncertzālē Gors nelielu tūrīti pa Latviju uzsāks Laimas muzykanti – viena no labākajām latvju etnogrupām. Tās līderis ir Artūrs Uškāns, cilvēks – orķestris, sirdī rēzeknietis, bet ar pieraksta vietu it kā nelatviskajā Daugavpilī.
Uz Rēzekni ar atbildību
Laimas muzykantu četru koncertu garā tūre nenotiek tāpat vien – etnoroka ansamblis atzīmē 20 gadu pastāvēšanas jubileju. Pēc koncerta Rēzeknē vēl paredzētas uzstāšanās Liepājā, Jelgavā un koncertzālē Rīga, taču tieši pats pirmais pasākums būs svarīgākais. «Rēzekne ir mana un arī sievas Intas dzimtā pilsēta. Tā ir vieta, kur esam dzimuši, gājuši skolā, apguvuši mūziku un sākuši darba gaitas, tur dzīvo mammas un radi, skolasbiedri un skolotājas. Rēzeknes koncerts ir visatbildīgākais, tāpēc ielikts pirmais, kamēr svaigi spēki. Kas nodarbojas ar aktiermākslu vai mūziku, labi zina, ka otrais koncerts ir daudz smagāks par pirmo, jo uz pirmo mākslinieks maksimāli koncentrējas, bet pēc tam seko it kā atslābums. Tas laikam ir zemapziņā, ja pirmais sanāca, tad arī otrais aizies kā pa sviestu. Lai gan paši mākslinieki apzinās, ka tieši otrais ir tas grūtākais, pastāvīgi kāpj uz tā paša grābekļa,» atzīst grupas līderis Artūrs Uškāns.
Programmā būs ne tikai jaunajā albumā Rodi iekļautais skaņu materiāls, bet arī kompozīcijas no iepriekšējiem albumiem. «Tas būs retrospektīvs atskats uz 20 gadu laikā sadarīto: sāksim no pašiem pirmajiem gabaliem līdz pat jaunākajiem. Pirmā daļa mums būs nopietnāka, un tajā kā viesi piedalīsies arī grupa Elpa. Pēc šīs grupas izjukšanas 90. gados gandrīz katrs no tās mūziķiem ir spēlējis arī Laimas muzykantos – šāda ir mūsu sasaiste. Svarīgs viesis būs Olga Rajecka, ar kuru sadarbojāmies pēdējos gados.» Diemžēl uz koncertiem veselības stāvokļa dēļ netiks Kristīne Kārkle, kuru aizvietos etnodziedātāja Leila Alijeva. «Kristīne uz Laimas muzykantiem atnāca 2000. gadā, 16 gadu vecumā. Pašlaik viņa ir prom [muzicē Raxtu raxtos], bet liela daļa repertuāra pirmajos divos albumos ir rakstīta ar viņas balsi. Svarīgākajos koncertos viņa ir kopā ar mums, jo klausītāji, it īpaši ārzemēs, gaida to balsi, kuru ir dzirdējuši ierakstos. Uz Rīgas koncertu netiks arī Elpa, bet viņu vietā būs Iļģi.»
Nav bijuši tikai Antarktīdā
Šāda mūzika Artūram Uškānam laikam ir gēnos. «Mans tēvs bija īsts lauku muzikants, tagad teiktu – etnomuzikants, kurš uz pašlaik valdošā etnomūzikas viļņa Latvijā droši vien būtu zvaigzne, ja būtu dzīvs. Viņš viens pats ar akordeonu varēja gan saraudināt publiku, gan izdancināt līdz pēdējam sviedram. Mēģinu nest tālāk dzimtas tradīcijas, tēta muzikālo mentalitāti.»
Kad pārlapo LM biogrāfiju, tad šķiet, ka viņi nav bijuši tikai Antarktīdā – izbraukātas ASV, Kanāda, Austrālija, Anglija, Vācija, Itālija, Krievija, Japāna, Turcija un daudzas citas valstis. «Austrālijā esmu bijis septiņas reizes – braucu uz turieni strādāt ar bērniem, protams, esam spēlējuši arī vietējiem latviešiem,» ar patiku atceras Artūrs. «ASV un Kanāda – arī spēlējām vietējai latviešu diasporai, taču arī amerikāņiem. Japānā notika folkloriāde, kas līdzinās olimpiādei, tikai uz to savācas folkloristi no visas pasaules – 2000. gadā tur piedalījās dalībnieki no vairāk nekā simt valstīm. Turcijā bijām divreiz – pēc Latvijas vēstniecības aicinājuma spēlējām tur pasaules diplomātiskajam korpusam Latvijas valsts svētkos.» Pavisam nesen LM bija Uzbekistānā, Samarkandā, kur pulcējās folkloristi no 66 valstīm. «Šis festivāls notiek reizi divos gados, tas ir lielākais mūzikas pasākums Centrālajā Āzijā. Šis pēc skaita bija jau desmitais festivāls, bet Laimas muzykanti tajā piedalījās pirmoreiz.»
Kā redzams, ar folkmūziku daudz lielākas iespējas muzicēt visā plašajā pasaulē. «Tieši tā!» piekrīt mūziķis. «Jo folklorai ir pievienotā vērtība – tā ir arī kultūras sastāvdaļa. Kurai Latvijas popmūzikas grupai ir izdevies tikt Dziesmu un deju svētku repertuārā?! Varbūt vienīgi Prāta vētrai tas ir izdevies. Mūsu spēlētā mūzika ir visos deju svētkos. Es uzskatu, ka galvenais, ar ko mums vajadzētu nodarboties, ir mūsu tradīciju nešana pasaulē – ar šīs dienas skatījumu un pieredzi, jo dzīvojam 21. gadsimtā. Mēs folkloru pasniedzam savā redzējumā un interpretācijā, jo Laimas muzykanti savā darbībā taču ir aizķēruši divus gadsimtus.»
Brāļu iespaidā, ar skolotāju atbalstu
Pēc sarunā stāstītā var noprast, ka diez cik čakls skolēns Artūrs Uškāns nav bijis. «Mani dzina uz mūzikas skolu mācīties spēlēt akordeonu, lai gan es gribēju kļūt par jūrnieku,» smaidot stāsta mūziķis. «Pēc gada mani no tās klases izmeta, es dabūju eksāmenā divnieku. Taču skolotājs teica, ka šādu talantu nedrīkst zaudēt, un mani pārcēla uz kora klasi. Reizēm uz skolu negribējās iet, un paldies skolotājam Vitoldam Milaševičam, kurš ar savu žigulīti brauca pie manis uz mājām, sēdināja mašīnā un veda uz zēnu kori. Abi mani vecākie brāļi tolaik, 70. gados, spēlēja rokgrupā, un man gribējās viņiem līdzināties.» Vidējais brālis klausījies Amerikas balsi un no šīm pārraidēm rakstījis magnetofona lentēs mūziku – uz tās auga arī mazākais brālis. «Kad skolā bija iespēja tikt vokāli instrumentālajā ansamblī, brālim jautāju – kādu instrumentu ir visvieglāk spēlēt? Viņš teica – basģitāru! Gāju pie skolotāja un teicu, ka gribu spēlēt basģitāru, un, re (Artūrs pamāj uz turpat pie sola atstutēto un pārvalkā ievīstīto ģitāru – aut.), to līdz pat šai dienai nēsāju līdzi, lai gan spēlēju arī daudzus citus instrumentus.» Pēc tam ceļš vedis uz Jāņa Ivanova Rēzeknes mūzikas vidusskolu, kur atkal noticis kārtējais kāzuss. «Es stājos uz tubu, bet mani paņēma uz fagotu, jo tolaik simfoniskajā orķestrī bija tikai viens fagotists, bet to pašu ņēma armijā, vajadzēja kādu vietā. Pēc gada mani izmeta arī no fagota klases un pārcēla uz kordiriģentiem – tos tad laimīgi pabeidzu un tā arī aizgāju pa dzīvi.»
LM vadītājs sevi proponē arī kā folkloristu, bet – pēc izglītības vai pēc aicinājuma? «Drīzāk gan pēc nepieciešamības, kas vēlāk pārvērtās par aicinājumu,» atzīst Artūrs. «Kad strādāju Rēzeknes kultūras namā – pēc mūzikas skolas beigšanas dabūju tur estrādes orķestra vadītāja amatu, uz turieni nāca meitene ar koklīti – man tas šausmīgi patika! Tad arī radās šai interesei [par folkloru] kaut kādi aizmetņi. Satikāmies ar vijolnieci Ingu Zeili, spēlējām dančus, taču folkloras karstuma vilnis organismā vēl nebija iestājies. Kad jau strādāju Daugavpils universitātē, tās studentu deju ansambļa Laima vadītājs Elmārs Belinskis uzaicināja – klau, tu taču esi muzikants, man vajag blici, bet nevis tādu, kas pēc notīm spēlē, bet tādu riktīgu, kas spēlētu kā kādreiz Latgalē! Laima brauca uz Kanādu, un vajadzēja pavadošo sastāvu. Savācu cilvēkus, kurus Daugavpilī zināju, sākām spēlēt. Sāku mācīties spēlēt podziņu ermoņikas, jo tās daudz kur bija nepieciešamas. Šķita – kas tā ir par vērtību! Tad arī parādījās apziņa – johaidī, cik maz es par to visu zinu! Sākās folkloras ekspedīcijas, lasīju literatūru, arī Īrisas Priedītes un Valda Muktupāvela darbus par tautas mūzikas instrumentiem. Vācu visu iespējamo informāciju, kas saistījās ar etnomūziku un folkloru vispār. Pēc tam nāca danču izpēte, un 2000. gada nogalē jau braucu uz Austrāliju kā folkloras skolotājs.»
Daugavpils ir Latvija!
Kā rēzeknieši Uškāni nokļuva Daugavpilī? «Ar Intu apprecējāmies 1991. gadā, uzreiz pēc augusta puča. Daugavpils izpildkomitejas priekšnieka vietnieks tolaik bija Jānis Žubovs, viņam bija ideja latviskot Daugavpili. Šī mērķa realizācijai uz pilsētu tika vākti kultūras darbinieki no visas Latvijas. Arī mēs ar Intu trāpījām šajā vilnī. Atbraucot uz Daugavpili strādāt, uzreiz deva dzīvokli, kas jaunai ģimenei ir svarīgi. Tā mēs tur nokļuvām un aizkavējāmies. Nostrādāju universitātē 15 gadus, bet kopš 2009. gada esmu mūziķis brīvmākslinieks. Man ir sava mājas studija, ir daudz pasūtījumu, un nevaru iedomāties, ka papildus tam varētu strādāt vēl kaut kur, jo laika man tāpat nav,» stāsta Artūrs.
Lai gan par Daugavpili ir priekšstats kā par absolūti krievisku pilsētu, izrādās, ka arī latviešu etnomūzikai tur ir vieta – uzņēmējs Andrejs Faibuševičs ir atvēris mūzikas klubu Artilērijas pagrabi, uz kurieni brauc muzicēt grupas gan no visas Latvijas, gan ārzemēm, tur dažkārt uzstājas arī LM. «Par Daugavpils kultūras dzīvi un pašu pilsētu kā tādu es nevaru pateikt nevienu sliktu vārdu,» apgalvo Artūrs. «Notiek pozitīvas lietas, piemēram, Marka Rotko centra atvēršana – es ļoti labprāt kādreiz uz to aizeju, kad tur mainās izstādes, tā ir kā vizuālās kultūras citadele, kas piesaista arī ārzemniekus. Pie manis bija atbraukuši draugi no Austrālijas, starp viņiem bija arī kāda mākslas zinātniece. Kad viņa uzzināja, ka no šīs pilsētas ir nācis Marks Rotko – centra tolaik vēl nebija, viņa zvanīja savai meitai uz Ameriku: tu nevari iedomāties, kur atrodos, esmu pilsētā, kurā dzimis pats Marks Rotko!»
Lai cik tas būtu pārsteidzoši, mūziķis priecājas par Daugavpilī valdošo miera sajūtu. «Es dzīvoju pilsētas centrā, bet 1884. gadā celtā mājā ar slēgto pagalmu. Tur ir pilnīgs klusums un forši strādāt – ja tā nebūtu, iespējams, jau sen būtu pārvācies uz Rīgu. Latviešu vidi Daugavpilī veido tas, ka tā ir universitātes pilsēta – tur ir teātris ar latviešu trupu, savukārt Inta novada kultūras centrā vada savu teātra trupu Trešais variants, kurai, cita starpā, arī šogad aprit 20 gadu jubileja – izrādās, ka vienā un tajā pašā gadā, vienā un tajā pašā datumā es biju aizsācis Laimas muzykantus, bet viņa izveidojusi teātra trupu! Daugavpilī ir pietiekami bagāta kultūras dzīve. Ir arī ļoti daudz pasākumu, kas tiek rīkoti par brīvu. Protams, brauc arī krievu zvaigznes, spēlē Ķīmiķu kultūras pilī, bet es šajos pasākumos neorientējos un tiem nesekoju. Es Daugavpili izjūtu kā Latvijas daļu un šajā pilsētā runāju tikai latviski, protams, ar nelieliem izņēmumiem, piemēram, ar taksistiem vai teātrī ar skatuves strādniekiem sanāk runāt krieviski. Iespējams, ka pa visu šo laiku tā kaut kādu apstākļu dēļ tomēr tā arī nav kļuvusi par manu pilsētu, bet... Tā arī uzraksti – Daugavpils ir Latvija!» pārliecinoši norāda Artūrs Uškāns.
Laimas Muzykanti
Rodi
Etnoroka grupas Laimas Muzykanti jaunā albuma
Rodi ierakstā kā viesmūziķi piedalījušies arī ievērojami Latvijas, Lietuvas, Baltkrievijas un Lielbritānijas mūziķi. Piemēram, dziesmā Ķēvīt, mana svilpastīte dzirdami arī apvienību Keksi un Miracle Jazz Orchestra mūziķu Sandra Skrejanska un Eduarda Raubiško iespēlētie pūšamie instrumenti, bet Gauži raud saulīte dzirdams 17 (!) cilvēku plašais Latvijas, Lietuvas un Baltkrievijas akadēmisko un folkloras mūziķu orķestris, kurš ierakstīts trīs valstu studijās. Par tradicionālu jau kļuvusi pieredze katrā albumā iekļaut vienu elektroniskās mūzikas aranžējumu: šajā tāds ir As gribieju mežā braukt, kurš rakstīts kopā ar Vaboles pagasta etnogrāfisko ansambli Vabaļis un no Lielbritānijas atbraukušo operdziedātāju Natāliju Kotonu. Protams, nav iztikts arī bez latvju etnomūzikas personības Kristīnes Kārkles, kura grupā Laimas Muzykanti sāka darboties 16 gadu vecumā un, lai arī tagad aizņemta citos ar etnomūziku saistītos projektos (Raxtu raxti u.c.), joprojām ir kopā ar grupu gan ierakstos, gan arī atbildīgākajos koncertos. «Albuma nosaukumam dažādās valodās ir vairākas nozīmes: latgaliski un bengāļu valodā tie ir «radi» radinieku nozīmē, latgaliski – «rādi» virziena prasīšanas nozīmē, latviski – uzruna atrašanas procesa nozīmē, čehu valodā – «vecāki», rumāņu – «nest», javiešu – «rīkojums», slovēņu – «dzimt», savukārt krievu valodā tas nozīmē «dzemdības». Visi šie tulkojumi atbilst albuma mūzikas saturam,» smaidot skaidro Artūrs Uškāns. No albumā iekļautā dziesmu duča tikai viena ir Uškāna pilnībā komponēta (Sorgeņģeļs – latgaliešu pops ar tautisku piesitienu), pārējās ir balstītas uz tautasdziesmu motīviem. Lielākā daļa derētu Deju svētkos, zaļumballēs vai Jāņudienas svinībās: tipiska lecammūzika, kas nav slikti – nebūs vismaz jāklausās Latvijas radio 2... As gribieju mežā braukt etnogrāfiskā ansambļa skanējuma krustojums ar Kotonas perfekto dziedājumu vispār ir ļoti interesants.
Tiesa, tas esot etnoroks? Ka tik ne tā... Šādam apzīmējumam der varbūt vienīgi Upe nesa ozoliņu ar roķīgo ģitārskanējumu, bet pārējās gan šo pieteikumu neattaisno.