«Ko mēs varam? Katrs savā vietā darīt to, kas ne tikai pašam, bet arī citam nes labumu,» saka diriģents Jānis Erenštreits (71). Viņa lolojumam – Rīgas Doma kora skola (RDKS) – šodien 20 gadu jubilejas lielkoncerts Lielajā ģildē, kurā piedalīsies Rīgas Doma zēnu koris, Rīgas Doma meiteņu koris, RDKS jauktais koris, big band, džeza ansamblis, absolventu kopkoris, apvienotais koris, Sinfonietta Rīga un Latvian Voices.
Skolas telpās tiks atklāta absolventu fotogrāfiju izstāde, un 30. aprīlī Forum Cinemas pirmizrāde dokumentālajai filmai Skaņdarbs korim, klavierēm un fizikai.
– Rīgas Doma kora skolas 20 gadu jubilejas programma ir plaša, bet jūsu vārdu neredz starp diriģentiem. Vai pat jubilejas reizē nestāsieties publikas priekšā?
– Es būšu starp klausītājiem. Kad sākās Rīgas Doma kora skolas veidošana, bija jāizšķiras – vai nu labi veikt direktora pienākumus, vai nu sadalīt laiku starp divām ļoti komplicētām vienībām – kori un skolu. Neteikšu, ka tas bija vienkārši. Sirdī dziļi bija ieaudzis koris, daudz sāls bija kopā apēsts ar puišiem, kuriem, kā es saku, bija grūtā bērnība kopā ar mani.
Delikāti izsakoties – izmēģināju vairākus iespējamos diriģentus, ne par vienu nevaru teikt, ka viņi bija slikti mūziķi, bet man bija svarīgi, lai diriģents būtu arī labs pedagogs, lai viņš pret zēnu kori neattiektos kā pret vienkāršu darbu, kas sākas īsi pirms mēģinājuma un beidzas līdz ar nošu aizvēršanu. Man bija svarīgi, lai puiku dzīve un likteņi viņam nebūtu vienaldzīgi, turklāt vecums, kas piemērots zēnu korim, ir ļoti īss – tikai no apmēram 9 līdz 14 gadiem, un tas vienlaikus ir arī tas spurainais vecums... Uzskatu, ka es izvēlējos labu turpinātāju, savējo puiku Mārtiņu Klišānu, un no visas sirds nodevos direktora amatam. 1995. gadā es vēl atļāvos stāties zēnu kora priekšā 2. starptautiskajā zēnu koru festivālā Rīgas Doms.
– Cik lielā mērā Doma kora skolas dibināšanu provocēja politiskās, valstiskās un ekonomiskās pārmaiņas valstī, jo pēc Latvijas neatkarības atjaunošanas mainījās sabiedrības attieksme pret daudzām jomām, sabiedrība kļuva daudz pragmatiskāka un daudz kas mainījās arī prasībās pret izglītību, vecāki vēlējās bērniem nodrošināt konkurētspējīgu izglītību?
– Ilgus gadus mēs dzīvojām pašapmierinātībā, viss mums sanāca, par publikas mīlestību zēnu korim nekad nebija jāžēlojas, par zēnu trūkumu korī – arī ne, jo īpaši prognozējamajos padomju laikos, kad, nosacīti runājot, no Dārziņskolas, kuru pārstāvēja zēnu koris, tradicionālais ceļš tālāk dzīvē bija konservatorija, bet arī tajos laikos gadījās pa traģēdijai. Protams, vienā brīdī bija jāsāk domāt, ko tālāk darīs zēni, kam sākies balss lūzums, ja tomēr izrādīsies, ka vecāku lēmums virzīt viņus pa mūzikas ceļu, puišus, kas būs sasnieguši pusaudžu gadus un zēnu korī dziedāt vairs nevarēs, neinteresēs. Mēs gribējām, lai brīdī, kad viņi paši izlemj, ko tālāk dzīvē darīt, zēni būtu pietiekami labi izglītoti un spējīgi konkurēt arī citās sfērās, ne tikai mūzikā. Ja mūzika aiziet otrajā plānā, zēnu korī gūtā nozīmīgā pieredze noder visai dzīvei – jaunais cilvēks ir iemācījies saplānot laiku, rēķināties ar kolektīvu, apzināties viena posma iztrūkumu, īsi sakot – dziedāšana zēnu korī viņus ir iemācījusi strādāt. Nevienu zēnu kori nevar radīt mēneša laikā, kā dažkārt notiek ar ansambļiem.
– Ļoti savtīgi – lai nezaudētu potenciālos dziedātājus zēnu korī, meklējāt risinājumu apmācības sistēmā.
– Tā bija. Varu godīgi pasacīt, ka dažkārt vecāki mūsu skolu izvēlas tieši tādēļ, ka mums ir augsts vispārizglītojošo un mūzikas priekšmetu līmenis. Tas nozīmē – kad zēnam sākas balss lūzums un korī dziedāt vairs nevar, bet profesionāla mūziķa ceļu negrib iet, viņš ir kvalitatīvi sagatavots arī citās jomās un var gan mainīt skolu, gan iet sevis izvēlētu ceļu dzīvē.
Ar pateicību atceros to, ar kādu iedvesmu mēs uzsākām veidot skolu, kā mēs izgājām cauri ne tikai praktiskajiem, bet arī visiem birokrātiskajiem līkločiem. Šis pacēlums saglabājās līdz pat trekno gadu beigām. Tagadējam direktoram klājas daudz grūtāk.
– Kopš 2010. gada Rīgas Doma kora skolā jūs vairs neesat direktors, bet projektu vadītājs.
– Nu uz visu notiekošo varu paraudzīties no malas. Man ir strikti pienākumi, un palīdzu, kad esmu nepieciešams. Piedalos arī skolas 20 gadu jubilejas pasākumu sagatavošanā, kas būs nopietns mūsu darba apkopojums. Īpaši gaidu mūsu absolventu kora uzstāšanos, jo līdz pēdējam brīdim nevar zināt, kurš atbrauks. Skolas absolventi tālāk studē daudzviet Eiropā, es pat teiktu – mums ir, kā es saku, savas filiāles Berlīnē, Londonā, Amsterdamā, Hāgā... Mūsu audzēkņi uzvedas līdzīgi kā savulaik jaunlatvieši Pēterburgā – kad paši bija daudzmaz iekārtojušies, tautiešus sauca pie sevis, solot pajumti vismaz pirmajam brīdim. Gribu ticēt, ka mūsu audzēkņiem nepiemīt skaudība, bet gan prasme priecāties citam par citu. Un gribu ticēt, ka vismaz zināmā mērā tādējādi audzēkņos izpaužas mūsu skolas ģimeniskais gars. Man ir apjomīgs vārds, ko lietoju par Rīgas Doma kora skolu, – saime.
– Tomēr – kāpēc atkāpāties no direktora amata? Zināms, ka ir tik grūti atdot paša izlolotu un attīstītu ideju, paiet malā un, tēlaini izsakoties, klēts atslēgas atdot citam?
– Skola man kļuva par tādu mīlestību, ko nevaru pat aprakstīt. Tomēr nekas nav mūžīgs, lai gan mīlestība pret skolu ir saglabājusies. Diez vai pārāk vaļsirdīgi gribu runāt par šo tēmu, jo gribētu pasargāt mūsu skolu pārraugošās iestādes. Fiziskā spēka man bija atlikulikām, tomēr es neizturēju spriedzi un varbūt es biju cerējis uz lielāku atsaucību... Man ir ļoti skumīgi, ka skolai aizgāja garām valsts apmaksāts 80 tūkstošu liels projekts, kas skolai būtu devis pilnīgi jaunu elpu. Proti, bijām jau līdz pēdējai vīlītei izstrādājuši projektu sporta zāles celtniecībai, bet augstākās instancēs man acīs pateica, ka pat par lielākām summām ir atlikti projekti, ka ir citas prioritātes... Tā bija iespēja maksimāli pilnvērtīgi izmantot visu laiku, ko bērni atrodas skolā. Vēl gribējām sakārtot internātu tādā līmenī, ka te jau no mazākajām klasēm varētu mācīties talantīgi bērni no Latvijas tālākajiem nostūriem. Tagad tas iespējams tikai vidusskolēniem, kas paši var par sevi sadzīviski parūpēties. Mūsu tauta taču nav tik bagāta ar talantiem, lai mēs varētu atļauties nedot iespēju...
– Īsi sakot – zaudējāt cīņā ar mūsdienu birokrātiju un politiski ekonomisko realitāti?
– Bail tā teikt. Var jau būt, ka mums atteica kāda vēl ģeniālāka plāna dēļ.
– Tagad dzīve ir mierīgāka?
– Nosacīti. Nevarētu teikt, ka man ir pilnīgi vienalga, kas te notiek, es joprojām visam dzīvoju līdzi. Tiesa gan – pa pēdām nevienam vairs nestaigāju. Neteikšu, ka kādreiz ļoti staigāju pa pēdām, jo, jau kopš skolas dibināšanas, prasības bija skaidri formulētas, katrs zināja savus pienākumus, tomēr reizēm jau pārbaudīju gan. Tolaik skolā ierados krietni pirms pirmā zvana, lai audzēkņiem pirmais teiktu labrīt!, un uzturējos līdz vēlam vakaram, tagad gan tā vairs nav.
– Ar kori nestrādājat, skolu nevadāt...
– Es dzīvoju ar saviem absolventiem, ar viņu darbiem un panākumiem. Ticiet, audzēkņu man ir daudz, es knapi spēju izmantot ielūgumus uz pasākumiem, kas man tiek atsūtīti. Es dzīvoju ar to, ka varu priecāties par viņu sekmēm un panākumiem, ka mazie ziediņi nu pārvērtušies nobriedušos augļos un ar savu darbu nes labumu Latvijai.
– Visu mūžu esat strādājis ar kori, iestudējis jaunus skaņdarbus, gatavojies koncertiem un turnejām, tagad tā vairs nav, nav arī skatuves, vien vieta klausītāju zālē. Kā varat iztikt bez šī dzīves aktuālo notikumu riteņa?
– Katram tas ir citādāk. Teiksim, Raimonds Pauls ir perfekts uz skatuves vēl šobrīd, bet par daudziem izciliem mūziķiem nereti saka... Teikšu atklāti – par sevi es nebiju tik pārliecināts. Dažreiz. Gribēju nepiedzīvot... nu, vecītis kļūdījās, nu, vecītim ir jāpiedod, nu, sajauca vai nopūdelēja. Bija jāizvēlas, bija pašam jāapjauš, kas man ir konkrētā brīža aktualitāte. Tā es atdevu kori labās rokās un gribu ticēt, ka arī skolas vadība ir labās rokās.
Laiku pa laikam atklājas kas tāds, ko es dzīves laikā biju palaidis garām. Šobrīd man ir, ja tā var teikt, lielā jautāšanas zīme par Jāņa Cimzes personību. Cimze taču ir Vidzemes skolotāju skolotājs, tomēr savulaik mūzikas skolā ļoti maz stāstīja par viņu, pieminēja, it kā garāmejot. Man radās ārkārtīga vēlme izzināt, kāpēc tā bija, lai gan, tieši pateicoties Cimzem, Vidzemē biedrībās radās kori un pirmie Dziesmu svētki veidojās uz to tautasdziesmu apdaru bāzes, ko brāļi Cimzes – Jānis un Dāvids – bija veidojuši. Ar viņu veikumu sākās latviešu dižākie kopsaieti jeb dziedāšanas svētki. Paša uzzināto neturu pie sevis – esmu nolasījis jau vairākas lekcijas. Man izdevās pierunāt dramaturgu Lauri Gundaru uzrakstīt lugu par Cimzes laiku, to jau rudenī iestudēs Valmieras Drāmas teātrī. Starp citu, igauņi Cimzi uzskata par savējo, jo Valkas semināra laikā tur mācījās liels skaits igauņu, un latvieši var būt lepni par to, ka Aleksandrs Kunileids, kurš ir igauņu pirmo dziesmu svētku organizētājs, ir Cimzes audzēknis.
– Apzināti meklējāt sev nodarbošanos, lai emocionāli nepārdegtu?
– Es visu mūžu esmu urķējies dažādās tēmās. Arī Latvijas vēstures tēma man vienmēr bijusi tuva. Jā, man, kas visu mūžu veltījis koriem un diriģēšanai, šobrīd nav sava kora, bet es katru vakaru dzirdu izcilus korus.
– Jūsu pozīcija ir – katram vecumam savs skaistums, sava nodarbošanās, savs veids sevi realizēt, katram cilvēkam pašam jāatrod veids, kā sevi realizēt jebkurā vecumā?
– Jā. Tieši tā arī ir. Bet arī šai atziņai man bija nepieciešams laiks un spēks.
– Vai jūsu bērnības atmiņām būs arī turpinājums, teiksim, pēdējā laikā tik ierastā formātā grāmatā? Turklāt jūs taču esat cēlies no lībiešu puses.
– Miķeļtornis ir mana dzimšanas vieta, Sīkragā ir mana bērnības vieta, bet ģimenes vasaras mājas ir Mērsragā. Bieži vien es smilkstu pēc lielās jūras, jo esmu piedzimis tieši jūras krastā, bet bez tiesībām tajā iziet, jo tieši tajā laikā tur bija dzeloņdrātis. Es jau neesmu tīrasiņu lībietis. Mani vecvecāki bija daudz tuvāk šai lietai, pie mana vecātēva, manas mammas tēva, bieži brauca zinātnieki no Tartu universitātes.
Man ir daži nepadarīti darbi. Es ārkārtīgi gribētu, ja Latvijas valsts simtgades dziesmu svētku repertuārā man izdotos iedabūt vienu dziesmu par lībiešu tēmu. Ir jau daudz un dažādas dziesmas, bet es gribētu vienu oriģināldziesmu. Ieminējos par to dzejniecei Mārai Zālītei, ar kuru sarakstāmies ventiņu valodā, un viņa atbildēja, ka «ar vis laik par to dome, bet neatliek laiks...» Citiem vārdiem sakot – es neticu, ka latvieši būtu ar mieru dziedāt daudzpantu dziesmu lībiešu valodā, bet es Mārai rosināju paņemt piecus atslēgas vārdus lībiešu valodā, teiksim, māte, valoda, ģimene, maize, jūra vai ko tamlīdzīgu, un šos vārdus apspēlēt, ar domu – mīļie, latvieši, saudzējiet un rūpējieties par savu valodu, lai jums, lai mums neiziet tā, kā izgājis lībiešiem.
– Varbūt tomēr latviešiem savas valsts simtgades svētkos vismaz goda pēc vajadzētu nodziedāt kādu dziesmu lībiešu valodā?
– Jā, bet mūsdienās visu grib ātri. Ja Māra Zālīte šādu dzejoli uzrakstīs, tad ar komponista atrašanu man nebūs problēmas.
– Gribas nomenedžēt – no idejas līdz kopkorim?
– Tieši tā. Tas būtu arī pamudinājums meklēt katram savas dzimtas vēsturē, jo mēs te esam valstu krustcelēs, tautu krustcelēs, vēsturisko notikumu krustcelēs dzīvojuši. Asinis jaukušās, un varbūt – tas nemaz nav slikti.
– Un atmiņas turpināsiet rakstīt?
– Negribu iepriekš par to spriedelēt. Nezinu, vai tas kādam maz vajadzīgs.
– Varbūt pašam sev?
– Var būt. Varbūt – mazbērniem. Man ir skaistas atmiņas par ciemiem, ko savienoja mazbānītis. Tajā sēdekļi bija kā vecos tramvajos – viens pret otru. Un, ja pretī trāpījās runīga tante, tad, gribot negribot, pat nerunīgajiem kurzemniekiem sākās sarunas. Gribot negribot, caur mazbānīti ciema iedzīvotāji uzzināja par visu piekrasti – kas piedzimis, kas nomiris, kādi prieki un kādas bēdas kādam gadījušās... Man nav tik ļoti lielas ambīcijas, ka manas bērnības atmiņas vajadzētu zināt visai Latvijai, bet es ļoti gribētu, lai to zina mani bērni un mazbērni. Šo to jau esmu stāstījis, piemēram, pie mājām, kurās es piedzimu Miķeļtornī, blakus ir Sūda kalns. Mana vecāmāte skaistu teiku stāstīja – Sūda kalnā esot bijusi izrakta milzīga ala, kurā dzīvojuši jūras laupītāji – kājgrieži, kas jūrā bija savilkuši troses, un, kad kuģi tajās iepinušies, viņi steidzīgi braukuši tos aplaupīt. Un, tā kā kājgrieži nevarējuši apstāties, laupījuši vēl un vēl, tad vienā pērkona naktī kalnā iespēris zibens, un visi iekrituši kalna viducī. Kad biju maziņš, es esot ņēmis lāpstu un esot gājis rakt to zeltu...
Es gribētu papētīt sava tēva likteni. Mūsu ģimenē nav bijusi rožaina dzīve, mani maziņu neveda uz mūzikas skolu, tērptu skaistā uzvalciņā. Bērnībā klavieres es pirmo reizi ieraudzīju tikai skolā. Mans tēvs līdz karam strādāja uz latviešu tirdzniecības kuģiem, un 1941. gada 23. jūnijā viņi ar kokmateriāliem brauca uz Vāciju, bet aiz Ventspils pie Užavas kuģi torpedēja vācu zemūdene. Tēvs bija starp tiem, kas izglābās. Es piedzimu 1942. gada 17. jūnijā.
Šobrīd arī esmu iesaistīts skolēnu dziesmu svētku veidošanā, pavasarī izbraucām pa skatēm. Ikdienā mēs apkārt redzam visādas nelaimes, bet koru skatēs ir pavisam citādāk – uz skatuves iznāk vidusskolas jauktais koris, jaunas skaistas meitenes un jauni skaisti puiši, un viņiem tā skan, ka malā jāliek zīmulis un vienkārši jābauda priekšnesums.
– Tad dzīves negācijas jūs neskar?
– Ja neesmu redzējis ziņas, tad pirmais, ko prasu sievai, vakarā atgriežoties, – vai nav sācies karš. Šausmīgs laiks ir. Ja sāk analītiski domāt, tad mana paaudze kaut kā izvilks, bet ja dēļ kara atkal sabruks attiecības starp valstīm un ekonomika, tad... Man ir diezgan šķērmīgi ap dūšu, kā tie jaunie izdzīvos.
– Ko darīt? Krist izmisumā?
– Nē, katru dienu nodzīvot tā, lai nav pa tukšo. Ir jābauda dzīve, jāiet uz koncertiem, jāpriecājas... Mēs kārtējo reizi esam lielvaru rokās, kāds par mums izlems. Diez vai mūsu pīkstiens būs izšķirošais. Ko mēs varam? Katrs savā vietā darīt to, kas ne tikai pašam, bet arī citam nes labumu. Mēs nedrīkstam iet gaušanās pavadā un, nedod Dievs, sākt meklēt baltus palagus. Līdz pēdējam dzīve ir jādzīvo pilnasinīgi.