Piekto gadu pēc kārtas profesionālais pūtēju orķestris Rīga rīko pavasara mūzikas festivālu Windstream. Šogad tam dota devīze Mosties un atceries, dzirdi un baudi! un tas veltīts vācu komponista Johana Sebastiāna Baha daiļradei.
Rīt, 20. martā, pulksten 14 ar interaktīvu pasākumu Šahs un Bahs notiks festivāla atklāšana Rīgas Kongresu nama Jaunajā zālē. Savukārt 25. martā Rīgas Domā būs klausāms J. S. Baha Sv. Marka pasijas atskaņojums, ko vadīs diriģents Andris Veismanis.
Atskaņojumā piedalīsies Rīgas kamerkoris Ave Sol, orķestra Rīga ansamblis, solisti Evija Martinsone, Laura Grecka un Mārtiņš Zvīgulis, bet tekstuālo daļu vadīs mācītājs Aivars Smuidris.
Andris Veismanis šo sauc par ciešanu laika koncertu, jo tajā atskaņotais darbs ir ne tikai muzikāls, bet arī reliģisks. Viņš stāsta, ka J. S. Baha slavenākās pasijas ir Mateja un Jāņa, bet Marka pasija ir mazāk zināma un nav pilnībā saglabājusies. Festivālā Windstream šī būs pirmā reize, kad viņš Latvijā vadīs Sv. Marka pasijas atskaņojumu. 18. gadsimta komponista daiļradi diriģents raksturo šādi: «Viņš ir filozofisks un ar lielu intelektuālu bagāžu. Baha mūzika nav laicīga un pasaulīga, jo radīta garīgās dimensijās. Tā kā viņa dzīvi raksturo kalpošana, tādi ir arī viņa darbi – tie kalpo cilvēcei, un tas ir unikāli.» Lai gan Bahs dzīvoja baroka periodā, Andris Veismanis domā, ka viņa mūzika ir tuvāka gotiskajam laikam, un viņš ir pārliecināts, ka arī mūsu vidū ir ģēniji, kas dzīvo citā laika joslā. Diriģents Baha cīņu par taisnību pirms vairākiem simtiem gadu salīdzina ar mūsdienu rakstnieku Paulu Koelju. «Caur savu ciešanu ceļu viņš kļūst pieejamāks un saprotamāks, un tā ir līdzība ne tikai ar Bahu, bet arī citiem skaņražiem, kas cenšas garīgo izjūtu satvert un atspoguļot skaņu rakstā, jo mūzika ir emocionāli universālākā mākslas forma. Tomēr tai ir arī mīnusi, jo mūzika ir gaistoša kā dūmi. Protams, var atkārtoti klausīties ierakstus atskaņotājā, bet dzīvo mūziku nekas nevar aizvietot. Tā ir acumirklīga lieta, kas notiek, un tā var pat nekur nenosēsties, jo vienkārši skan,» viņš domā. «Arī Latvijā ir autori, kas dzīvo garīgās kārtības dzīvi. Piemēram, Rihards Dubra un Ēriks Ešenvalds, kas raksta dziļu un filozofisku liturģisku mūziku. Vienmēr ir interesanti salīdzināt, kādā pakāpē atrodas mūsdienu latviešu mūzika ar citu komponistu sen sarakstīto, un tas ir aizraujoši gan klausītājiem, gan skatuves māksliniekiem.»
Klasiskās mūzikas žanrs ir gluži citāda muzikālā pieredze, un, atrazdamies vairākus gadus uz skatuves, Andris Veismanis zina teikt, kādai auditorijai tas ir iecienīts. «Manuprāt, tie ir cilvēki, kas aizpilda savu garīgo dzīvi,» viņš spriež. «Ne vienmēr mūzika to var piedāvāt. Ejot uz baznīcu, tas ir citādi. Tur cilvēki lūdzas, atbrīvo sevi un mēģina dzīvot ne tikai šajā pasaulē, bet domā par nākamo dzīvi. Savukārt klasiskā mūzika aicina ielūkoties sevī un savu līdzcilvēku dvēselē, sirdī. Saskatu tajā līdzību ar Dieva vārdu, kad praviešiem erceņģeļi lika apēst no Dieva nākušo tekstu, – tas mutē rūgts, bet iekšā salds un sniedz jaunu pacilātu domu un ideju. Tā ir arī ar klasisko mūziku. Ne vienmēr tā piedāvā vienkāršāko, patīkamāko un saldkaislāko izjūtu, bet tajā ir saturs, kas sākotnēji iegulst citādā veidolā un vēlāk atklājas patiesāk un skaistāk.» Andris Veismanis uzskata, ka lielākā daļa cilvēku mūzikā atrod sev ko tīkamu un saprotamu. Vācu rakstnieks Tomass Manns savā romānā Jāzeps un viņa brāļi salīdzina to ar aku, kurā ieskatoties var redzēt vēl bezgalīgi daudz citu aku.