Krapes tautas mūzikas dzīvā krātuve
 
BASĪTE, MANDOLĪNAS. Stīgu instrumentu vidū ir arī basīte, mandolīnas, bandžo, monohords un pašgatavota vijole ©Kaspars Krafts/F64 Photo Agency

Ogres novada Krapes pagasta Krapēs pirms pusgada durvis vēra tradicionālo mūzikas instrumentu muzejs. Kolekcija tapusi vairāku gadu gaitā, un tās klāsts ir tiešām bagātīgs. Galvenais – tā ir dzīva, jo instrumenti tiek arī spēlēti. Četras no spēles tradīcijām – caurspēlējamās cītaras, Latgales mazo bundziņu jeb bubyna, Ieviņa tipa ermoņiku un Pēterburgas ermoņiku – iekļautas Nacionālajā nemateriālās kultūras mantojuma sarakstā.

Interesanti ir aplūkot muzejā redzamo paša acīm, taču jo košāk tas viss šķiet, kad biedrības Skaņumājas sirds un dvēsele, etnomuzikologs Ilmārs Pumpurs ņem instrumentus rokās, ļaujot dzirdēt, kā tie skan. Ja vēl pievienojas biedrības vadītāja Sandra Lipska, tad tā vien kājas knieš uzraut kādu lustīgu danci. Ilmārs arī atgādina, ka vairākums tautas muzikantu apguvuši muzicēšanas prasmes pašmācības ceļā, jo ikdienā strādāja savā saimniecībā vai iztiku pelnīja ar citām amata prasmēm. Un kas tur liels, ja varbūt kas samisas un skaņa varbūt nav tik tīra, jo tiek darīts no sirds un prieks ir gan pašam, gan pārējiem. Tāpēc arī viņš mudinot interesentus apgūt spēli - dzīve būs daudz krāsaināka!

Vienīgā kolekcija Latvijā

Te redzamais ir tikai iesākums, lai varētu gūt ieskatu par tradicionālajiem mūzikas instrumentiem. «Mums tie ir ļoti mīļi, jo paši esam muzicējoši cilvēki, kas pēta senos mūzikas slāņus, kas bija modē pirms simt gadiem. Lai gan darīts un pētīts ir daudz, tomēr jāatzīst, ka vēl ir daudz kas nezināms par specifiskām tradīcijām, kas Latvijā bija un ir cieņā,» teic Ilmārs Pumpurs. Tā kā viņš ir etnomuzikologs, tas lauks esot vieglāk pārredzams un saprotams. Gribējies to visu salikt vienuviet, jo pārliecinājies, ka tādas kolekcijas nav nekur citur Latvijā. Tāda, kur var gan aplūkot, gan pamuzicēt, gan uzzināt par te redzamā vēsturi - dodot priekšstatu par to, cik liela ir instrumentu dažādība. Vēl viens liels pamudinājums izveidot nelielu muzeju - Skaņumājas krātuvē gadu gaitā bija sakrājusies prāva kolekcija. Par spīti tam, ka, dzīvojot Rīgā, centušies izvairīties no tā, ka cilvēki vēlas atdāvināt vecus instrumentus. Nav bijusi doma kaut ko kolekcionēt vai izstādīt. Pie tā nonākuši palēnām. Bet tad sapratuši, ka tam jābūt dzīvam - tā, lai kārtībā esošie instrumenti tiktu likti lietā - gan muzicējot pašiem, gan mācot citus. Diemžēl vecie skaņu rīki nereti ir ļoti sliktā stāvoklī, tāpēc savulaik pievērsušies to remontam un jaunu izgatavošanai. Tā nu noticis, ka cilvēki nesuši ko nebūt atjaunot, dažkārt vienu lūdzot savest kārtībā, bet otru soloties atdāvināt. Metuši gan ar roku - sak, nevajag, jo neko nekrājam. Taču, kad dāvinātājs piedraudējis instrumentu izmest mēslainē, tad - neko darīt - bijis vien jāņem pretī. Tā tie krājušies dzīvoklī - pagultēs un uz skapjiem, gaidot to nenoskārsto vajadzību, kad tie varētu noderēt.

Muižas ēkas otrā elpa

Sākuši ar mazām ekspresizstādītēm festivāla Dzīvā mūzika laikā, lai apmeklētāji varētu aplūkot instrumentus savām acīm. Kad radusies iespēja savā īpašumā iegūt vecu ēku, kas piederējusi Krapes muižai, tad jau doma par muzeju kļuvusi taustāma. Remontējot telpas, centušies saglabāt to autentiskumu - atstājot senos grīdas dēļus, pēc arhitektes ieteikuma atseguši pirmos oriģinālos griestus. Te viss tapis gan pašu spēkiem, gan ar vairāku projektu palīdzību. Kad sapratuši, ka veidojas kolekcija, kas atspoguļo plašu instrumentu spektru, tad sākuši tos piemeklēt apzināti. Tagad nu esot tā, ka varot to vēsturi te uz vietas izstāstīt. Tas nebūt nenozīmē, ka viss ir pabeigts, uzsver Ilmārs. Labprāt iegūtu jaunas vienības, kādu šobrīd te nav, piemēram, Latvijā 20.-30. gados gatavotas ģitāras. Katrā ziņā, veidojot kolekciju, negribējuši izveidot ko tādu, kur viss milzīgiem blāķiem salikts plauktos bēniņos vai klētiņā lēnām pārklājas ar putekļiem. Šeit viss ir sistemātiski salikts pa instrumentu grupām. Pārsvarā Latvijā spēlēti un arī izgatavoti. Te var redzēt latviešu amatnieka taisītu vijolīti, mandolīnas, kokles un daudz ko citu. Ja kāds instruments nonācis Ilmāra rokās pavisam sliktā stāvoklī, tad tam izveidota arī kopija.

Vectēva kokle

Pirmais eksponāts, kas nonācis Sandras un Ilmāra īpašumā, bija Sandras vectēva gatavota (tā tapusi izsūtījuma laikā Sibīrijā) un spēlēta kokle. Viņš bijis muzikants, kas savulaik pat skolojies konservatorijā, bet nelaimīgā kārtā traumējis rokas pirkstus un bija profesionālajai karjerai jāsaka ardievas. Taču kā amatieris viņš muzicējis visu mūžu. Runājot par koklēm, Ilmārs teic, ka sākotnēji domājuši, ka senākajiem instrumentiem - dūdām, stabulēm, koklēm - te nebūs vieta. Taču izrādījās, ka arī 20. gadsimtā tās izmantotas, lai gan autentiskā koklēšana jau bija izzudusi. Izglītoti ļaudis saprata, ka saknēm ir vērtība un tās jāsaglabā. No 20. gadiem sākās centieni koklei dot jaunu elpu - radās koklētāju ansambļi, atsāka arī tās izgatavot - ne pēc vectēvu zinībām, bet pēc žurnālos dotiem zīmējumiem. Arī Krapēs tāda ir, kas tapusi pēc žurnālā Mazpulks publicētajiem rasējumiem. Atsevišķa instrumentu līnija saistīta ar ansambļu darbību - koncertkokles. Pēc kara Sergejs Krasnopjorovs sācis veidot koklētāju ansambli Rīgā, bet instrumentus pasūtījis Pēterim Korātam, kurš, būdams Kurzemes tradicionālās skolas koklēšanas mantinieks, gatavojis visskanīgākās un labākās kokles. Esot informācija, ka šeit redzamā ir viens no šā meistara roku darbiem. Turpat ir arī Baumaņu Mārtiņa gatavotā. Viņš daudz darījis, lai popularizētu Ziemeļvidzemes spēles manieri, turklāt paša darinātās kokles nevis tirgojis, bet dāvinājis tiem, kas gribēja mācīties spēlēt. Blakus koklēm novietota arī cimbole, kas gan īsti te neiederoties, bet šaurības dēļ piebiedrojuši. Vēl 19. gadsimta vidū tā spēlēta visā Latvijas teritorijā, un vēl līdz šim gadsimtam bija daži spēlmaņi Dienvidaustrumu Latgalē (Krāslavas un Dagdas pusē). Tur tad izdevies fiksēt šo spēles manieri, tāpēc to iespējams to atjaunot, un ir vairāki cilvēki, kas mācās to darīt. Apgalvot, ka spēles tradīcija ir nepārtraukta, gan nevar. Te bildēs var aplūkot tradīciju nesējus, kas vēl aizvien darbojas. Skaņumājas ļaudis paši bijuši pie Jāņa Jakoveļa, kur gan filmējuši, gan fotografējuši, lai iemūžinātu, kā viņš to dara.

Sakņu sajūtu meklējot

Reizēm ir kāds pēkšņs pamudinājums, kas izceļ kādu instrumentu no aizmirstības. Tā tas noticis ar basīti. Tas saistīts ar to, ka visā Eiropā atdzimst interese par lokālajām tradīcijām, kas nāk kā pretreakcija uz milzīgo globalizāciju, un vēlme rast savu sakņu sajūtu. Bieži vien tradicionālajā mūzikā to ir visvieglāk atrast, jo skaidrs, ka tautastērpā ikdienā diez vai staigāsim un ar tradicionālajiem amatiem, kam vairs nav ekonomiska pamatojuma - nenodarbosimies. Bet muzicēšanai cilvēks var pievērsties jebkurā vecumā un situācijā. Jau devīto reizi sadarbībā ar Latvijas Nacionālo kultūras centru notiek tradicionālo instrumentu spēles kursi, jo tos ir vieglāk iemācīties - nu kaut vai apgūstot vienu melodiju, jo tā nav tik sarežģīta un tehnika ir vienkāršāka nekā akadēmiskā, kur tomēr tiek prasīta mūzikas skolas izglītība.

Kaut vai cītara - no tām vien var veselu izstādi sarīkot. Šī spēles tradīcija ir joprojām dzīva. Tā te ienākusi no vācu reģiona zemēm 19. gadsimta 80. gados, un, ņemot vērā kokles tradīciju, cītaras te labi iejutās. To ir vairāki paveidi - pogu, dūru. Tāpat arī caurspēlējamā cītara, kuras spēles maniere nu ir iekļuvusi Nacionālā nemateriālā mantojuma sarakstā. Tradīcija vislabāk saglabājusies Balvu novada Medņevas pusē, Viļakā. Skaņumājas ļaudis braukuši un sīki iztaujājuši un izpētījuši, kā tiek skaņots un spēlēts. Pirms tam informācija bijusi tikai par to, kā instruments izskatījās un kā gatavots. «Klausoties cītaras mūzikā, uzreiz var just, ka te liela nozīme ir skaņas estētikai - bagāts un kupls skanējums. Tas ir viens no instrumentiem, kas bija teju katrā lauku kapelā. 20. gados parādās ar aiztaisāmu vāku, tas arī pašlaik tiek visvairāk izmantots. Gana komplicēts un skaists - tāpēc nav pats lētākais, jo maksā ap 600-700 eiro,» norāda Ilmārs, piebilstot - jāņem vērā, ka tas var kalpot vairākām paaudzēm, nevis kā mobilais, kuru izmet pēc pāris gadiem, bet kas arī nemaksā mazu naudu.

No mandolīnas līdz bandžo

Sākotnēji kapelās vai vēl senāk - klejojošo muzikantu jeb prāģeru instrumentu klāstā ir vijole, cimbole, basvijole, klarnete. Vēlāk jau ienāca mandolīnas, kas popularitāti šeit ieguva pirms Pirmā pasaules kara. Ja gribēja būt populārs puisis, noteikti bija jāprot nospēlēt kaut vai dažas dziesmiņas. Mandolīna bija cieņā, jo bija neliela, nedārga un viegli apgūstama. Diemžēl pēc Otrā pasaules kara tās tikpat kā izzuda, tomēr, par laimi, vēl ir vecākās paaudzes spēlmaņi, kas prot ar tām muzicēt. Nu mandolīna atkal piedzīvojusi uzplaukumu, un kursanti bieži vien izvēlas mācīties tieši šo instrumentu. Arī bandžo mandolīna ir radusi vietu Krapes muzejā. Tā Latvijā parādījās, kad sāka skanēt radiofons, bija pieejami skaņu ieraksti un tirgū ienāca jauni instrumenti. Bandžo izkonkurēja parasto mandolīnu, jo bija skaļāka un kapelas muzicēšanai piemērotāka. No stīgu instrumentiem ir arī ģitāriņa, kas ir jaunākais kolekcijas ieguvums. Septiņu stīgu, kāda tika spēlēta līdz Otrajam pasaules karam un mazliet pēc tā. Kad savu uzvaras gājienu sākusi elektriskā mūzika, tad mode prasījusi muzicēt ar sešstīgu elektrisko ģitāru. Brīnišķīgs ieguvums ir arī monohords, kas te ienācis no mūzikas instrumentu būvētāja Voldemāra Saulīša kolekcijas. Tradicionālajā mūzikā tas tikpat kā nav lietots, drīzāk kā metodiskais palīglīdzeklis nošu apguvē, tāpēc viens no nosaukumiem - notes spēle. Populārs bijis luterāņu draudzēs korāļu dziedāšanā.

Igauņi atkal priekšā

Un kur tad vēl Latgales mazās bundziņas. «Šī tradīcija mums ir kopīga ar Lietuvas Augštaitijas reģionu un Baltkrieviju. Tas, ka tas ir kas īpašs, tika atklāts salīdzinoši nesen,» stāsta Ilmārs. Šo spēli tagad aizsargā likums. Tāpat kā Ieviņa tipa ermoņikas, kas iecienītas bija Vidzemē. Nevienu no muzejā redzamajām gan nevarot nodemonstrēt, jo darba kārtībā esošās atdotas mācekļiem, vēl pāris esot remontā. Savukārt Pēterburgas ermoņikas bija izplatītas lielākoties Latgalē. Ienākušas no Pēterburgas, kur dēvētas par vācu ermoņikām. Ražotas rūpnieciski, līdz ar to lētākas, bet skaņas ziņā gana bagātīgu skanējumu. Šī tradīcija ir labi dokumentēta, tāpēc to var mācīt arī jaunajiem muzikantiem. Viens no zināmākajiem šīs spēles meistariem ir baltinavietis Alberts Mednis, kurš dzīvo Jelgavas pusē.

Lielākā sāpe ir tā, ka instrumentus nav kas izgatavo. Tādā ziņā var ar skaudību skatīties uz igauņiem, jo viņi savu lokālo ermoņikas variantu gatavo un ir simtiem spēlētāju, kas ar tām koncertē. Te esot arī darbiņš mūsu mūzikas skolām, jo tai pašā Igaunijā ir divas skolas, kas strādā ar tradicionālajiem mūzikas materiāliem. Un kādas desmit skolas, kur ir tradicionālās mūzikas klases. Latvijā, lai gan kaut kas tiek darīts, nav izdevies to izveidot tik stabilā līmenī. «Te jārunā par visu sistēmu, ieskaitot Mūzikas akadēmiju. Tai vajadzētu gatavot pasniedzējus, kuri varētu mācīt mūzikas skolās ne tikai kokles, bet jaunāku laiku tradicionālos instrumentus. Jo Etnomuzikoloģijas nodaļa vairāk gatavo zinātniekus un pētniekus, bet būtu cilvēki, kas gribētu mācīties spēlēt šos instrumentus,» ir pārliecināts Ilmārs Pumpurs. Šobrīd viņš ar lielām cerībām skatās uz Rēzeknes Mūzikas vidusskolu, kur ir etnomūzikas klase. Varbūt labi, ka tā ir Latgalē, kur šīs tradīcijas ir mazliet sīkstākas un labāk saglabājušās nekā Kurzemē un Zemgalē.