Kopš 2004. gada rudens, kad, runājot to laiku virsrakstiem, «Dzejas dienu balvu ieguva divi Brieži» (Leons Briedis par portugāļu dzejnieka Eužēniu de Andrades krājuma Ūdens lakstīgalas atdzejojumu un Ronalds Briedis par savu debijas krājumu Asaru gāze), Ronalds Briedis ir kļuvis par vienu no tiem balstiem, kas veido un uztur latviešu dzeju 21. gadsimtā. Pēc viņa cienītāju viedokļa, Ronalda Brieža krājumi droši vien top pārāk gausi. Pirms pāris nedēļām tika prezentēta trešā dzeju grāmata Zāles pret nemirstību, ko izdevis apgāds Neputns. Tomēr ne jau bibliogrāfijas biezums nosaka lirikas vērtību. Arī jaunajā krājumā mīt īsta dzeja, un tas arī ir būtiskākais.
– Dzejnieku sabiedrībā daudz runā par pirmo un otro grāmatu, īpaši izceļot otro grāmatu, bet ko tev nozīmē trešā grāmata?
– Divas grāmatas tā, lai tās sanāktu atšķirīgas, var uzrakstīt katrs. Pirmajā brīvi izšaut gaisā visu, kas laužas pats, otrajā – apvērst to otrādi, uzrakstīt savas debijas krājuma antiversiju. Trešā grāmata laikam jau prasa zināmu nepieciešamību reflektēt par to valodu, kurā tu raksti, iemācīšanos paskatīties uz to no malas, mēģinājumu pārkāpt pāri jau iezīmētajām robežām. Es nezinu, kāpēc tas tā notiek, bet lielākoties dzejnieku otrās grāmatas ir vājākas par pirmajām un trešajām. Ar dažiem izņēmumiem, kas tikai apstiprina šo likumsakarību. Kad es rakstīju otro krājumu, man gribējās pārkāpt pāri tiem griestiem, ko jutu pirmajā grāmatā, bet šodien liekas, ka pirmais krājums man pašam izsauc mazāk iebildumu. Grūti vēl spriest, kā būs ar trešo.
– Uz Zālēm pret nemirstību gāji diezgan ilgi – Karaoke iznāca 2008. gadā. Ar ko tas izskaidrojams?
– Esmu mazrakstītājs. Un arvien biežāk ļauju tekstiem atnākt un aiziet, tos nepierakstot. Nejūtu vajadzību vairs katru impulsu fiksēt. Bet galvenais iemesls laikam būs cits. Man katra grāmata pabeidz kādu noteiktu periodu. Es ķeros pie krājumu kārtošanas tad, kad jūtu, ka citu šādu tekstu vairs nebūs. Man laikam pārāk patika dzīvoties šīs grāmatas pasaulē, bija žēl no tās atvadīties.
– Kas bija tie spēki vai apstākļi, kas noteica, ka Zāles pret nemirstību ir tieši tādas, kādas tās ir? Gan idejiski, gan tematiski, gan visādā citādā ziņā.
– Ir daži mūžīgi sižeti, kas pēkšņi iznirst no savstarpēji nesaistītu tautu kolektīvās zemapziņas un parādās to mītos un leģendās. Vai varbūt kādreiz ir bijis kāds vienots protosižets, kas kopā ar tautu staigāšanu izklīdis pa visu pasauli, pats pazudis, taču atstājis neskaitāmas savas variācijas. Viens no šādiem sižetiem ir stāsts par cilvēku, kas nekad nesmejas, un situāciju, kas to maina. Mums pazīstamākā versija ir senos precību rituālus simbolizējošā pasaka par nesasmīdināmo princesi, taču daudz senākās, arhaiskākās šī sižeta formas nereti zaudē savu saistību ar kāzu tematiku. Ļoti bieži tajās ir runa par «smieklu aizliegumu», un sekas šī aizlieguma pārkāpuma rezultātā izrādās vienai vai otrai pusei postošas.
Postmoderno laikmetu mēdz saukt arī par ironijas laikmetu, jo ironija ir prizma, caur kuru intelekts pārvērtē par neapšaubāmu uzskatīto. Visu trīs manu grāmatu kompozīcija it kā rekonstruē neskaitāmās situācijās sabrukušu mītu par jaunā laika kultūrvaroņa, trikstera jeb trešā tēvadēla ceļojumu pie nesasmīdināmās princeses. Šoreiz caur Āzijas kultūras zīmēm.
Piemēram, grāmatas noslēdzošajā nodaļā, es izmantoju leģendu par Bao Si. Tā vēsta par reālu notikumu Senās Ķīnas vēsturē – Rietumu Džou valsts bojāeju 8. gs. pirms mūsu ēras, atrodot tam visai savdabīgu pamatojumu. Kā vēsta leģenda, valdnieks Jou bijis apsēsts ar konkubīni, vārdā Bao Si, kas nekad nav smējusies. Viņš izsludinājis atlīdzību ministram, kam izdosies panākt, lai Bao Si pasmaida, un valsts kanclers esot ieteicis aizdedzināt sargtorņu ugunis. Jou vasaļi tūlīt sapulcējušies ar savām armijām pils priekšā, un viņu apjukums, neatrodot ienaidnieku, esot sasmīdinājis melanholisko skaistuli. Turpmāk valdnieks Jou licis dedzināt sargtorņu ugunis regulāri un katrā nākamajā reizē arvien mazāks vasaļu skaits pulcējies pie pils, līdz valstij reiz uzbrukušas nomadu ciltis, sārti atkal aizdedzināti, taču neviens vairs nav atnācis palīgā.
– Vai piekrīti, ka esi ironiskais postmodernists savā dzejā?
– Es kādreiz sevi saucu par Trojas zirgu postmodernās ironijas cietoksnī. Tagad es lietoju jēdzienu postironija. Tas ir skatpunkts, kurā tu vērsies ar ironijas līdzekļiem pret pašu ironiju un rezultātā nojauc robežu starp ironisku un nopietnu attieksmi pret aprakstīto parādību. Tā ir man ļoti tuva pasaules izjūta, man pašam ļoti patīk literatūra, filmas, dažādi mākslas darbi, kur autors tevi atstāj šajā apjukumā, zināmā neērtības izjūtā. Neērtība laikam ir tā dienesta izeja, caur kuru var pamest šķietami visaptverošo postmodernās spēles teritoriju.
– Esmu dzirdējis dažus dzejniekus stāstām par pierakstītām un tad sadedzinātām dzeju kladēm un vienmēr domājis – cik neracionāli. Kā tu raksti dzeju? Sēdi naktī pie sveces, raksti ar zīmuli vai varbūt mobilajā telefonā?
– Pie sveces neesmu rakstījis nekad, arī tad, kad izsita korķus, ne. Agrāk man likās, ka dzeju var rakstīt tikai uz papīra ar pildspalvu. Tam bija savas priekšrocības – pēc tam es dzejoli pārdrukāju ar rakstāmmašīnu un vizuāli tas sāka izskatīties citādi. Tad to kaut kur nodriķēja, un atkal teksts izkārtojās uz lapas atšķirīgā veidā. Tas ļāva katrreiz paskatīties uz savu tekstu it kā malas, ar svaigu aci. Šo krājumu es jau gandrīz pilnībā uzklabināju uz tastatūras, sēžot pie datora. Rezultātā grūtāk iezīmēt distanci.
– Vai sevi vairāk uzskati par individuālistu vai tomēr savas dzejas paaudzes pārstāvi, kas ienāca literatūrā 21. gadsimta sākumā?
– Man liekas, ka pēc kāda laika visi kļūst par individuālistiem. Kritiķi, protams, var meklēt kopīgās un atšķirīgās lietas vienas paaudzes autoru darbos, bet tas jau ir cits žanrs. Es nepretendēju uz savas paaudzes balsi – mani interešu objekti parasti ir visai margināli, forma, kādā es rakstu, neiekļaujas pamattendencēs. Tajā pašā laikā tā tomēr ir manis kā 21. gadsimta cilvēka pašrefleksija.
– Kas tavai grāmatai būtu vajadzīgs vairāk – laba reklāma vai kritika, kas tev pasaka par tavu dzeju kaut ko būtisku?
– Domāšana mārketinga kategorijās man ir pasveša. Es it kā saprotu, kultūras notikums var būt arī labi norežisēts un pareizi pasniegts produkts, bet es parasti dzīvojos pa citām interešu teritorijām. Kritikas es vienmēr lasu ar lielu interesi – neatkarīgi, vai tās ir pozitīvas vai negatīvas. Kritikā mani interesē cita cilvēka skatpunkts. Kā darbu ir izlasījis lasītājs ar citu dzīves, kultūras un valodas pieredzi. Es negaidu, ka mūsu pieredzes sakritīs. Vērtīgs man ir tikai pats rezonēšanas process. Ja kontakts ar tekstu neveidojas, tad tas ir iemesls mēģināt saprast, kāpēc un ko turpmākajos darbos varētu darīt citādi. Bet būtiskākā tomēr ir tieši šī spoguļa funkcija – ieraudzīt kritikā savu tekstu citām acīm. Un tas drīkst būt greizais spogulis, saplēstais spogulis vai spogulis ar ietonētu stiklu.
– Zinu latviešus, kuri savā interesē par Japānas kultūru izmanto dažādu diezgan ārišķīgu atribūtiku. Neesmu tevi redzējis, dzerot sakē, fanojot par suši, valkājot kimono vai vicinot samuraju zobenus. Kas tevi piesaista Japānas kultūrā?
– Cilvēks, kas kaut reizi pagaršojis suši Japānā, vairs ne mūžam neēdīs to produkciju, ko var nopirkt šeit. Bet Japānā mani visvairāk piesaista iemesli, kas liek cilvēkiem no visas pasaules valkāt kimono un vicināt samuraju zobenus. Manā uzmanības lokā pirmām kārtām ir žaponisma fenomens un japāņu tradicionālā un modernā popkultūra, kas kļuvusi par mūsu dzīves sastāvdaļu. Šķiet, Japānā ir kaut kas slimīgs, atkarību izraisošs. Tā ir kā savdabīga alternatīvā realitāte – līdzīgi tolkinistu radītajai pūķu un elfu pasaulei. Liela loma tur ir arī pašu japāņu atšķirīgajai mentalitātei – trīs gadsimtus ilgušās izolācijas sekām. Neizsmeļams pārsteigumu un atklājumu avots dīvainā kārtā ir arī paralēles ar Latviju. Piemēram, latviešu un japāņu modernā dzeja sākas vienā laikā un no vienām un tām pašām pozīcijām – 19. gadsimta 80. gados ar romantisma estētiku. Bet japāņiem ir atšķirīga attieksme pret citu kultūru aizguvumiem. Faktiski viss, ko mēs zinām kā tipiski japānisko, ir savulaik pārņemts no Ķīnas un ASV, bet pārstrādāts līdz nepazīšanai un šādā veidā jau kļuvis par starptautisku Japānas atpazīstamības zīmi. Tas, ko mēs nosacīti varētu nosaukt par autentiskajai japāņu kultūrai raksturīgo, lielākoties nav plaši zināms ārpus Japānas robežām.
– Vai japāņiem raksturīgais dzīves vieglums, kas radies no dzīvības trausluma apziņas, dzīvojot uz vulkāna, kur katrs brīdis var kļūt pēdējais, jo jebkurā brīdī var nākt zemestrīce vai cunami, ir arī tava dzīves filozofija?
– Tajā, manuprāt, ir visai budistiskajai pasaulei raksturīga dzīves izjūta. Prātā nāk viens stāsts, šķiet, norises vieta bija Tibeta. Kāds rietumnieks bija iekāpis virvē iekārtā grozā, lai nonāktu kalnu templī, un pajautāja vietējam mūkam, cik bieži viņi mainot virvi. Uz ko saņēma atbildi: «Kad notrūkst, tad arī nomainām». Šajā pieejā ir zināms ideāls, uz ko tiekties.
– Tu pats esi bijis Japānā – ko tur darīji, un vai plāno doties atkal?
– Es biju Japānā divas reizes. Centos sajust tās pasaules dzīves pulsu. Apmeklēju arī vietas, kur Rietumu tūristi parasti nenonāk. Te gan jāsaprot, ka tā ir sabiedrība, kur publiskajā telpā obligāta ir maska un aiz tās tevi nekad neviens nelaidīs. Ceru vēl kādu reizi aizbraukt, bet droši vien ne tuvāko gadu laikā.
– Ja nemaldos, tu reiz pētīji detektīvromānus – vai literatūrzinātnieks, kurš varētu arī uzrakstīt kādu monogrāfiju, tevī ir apdzisis vai varbūt vienkārši snauž?
– Literatūrzinātnieks manī, visticamāk, vairs nemodīsies, bet ideju kādu dienu apsēsties un uzrakstīt tādu pētījumu pilnībā atmetis neesmu. Pārsteidzošā kārtā pie vainas varētu izrādīties tie paši japāņi, jo tieši Japānas «jaunais autentiskais detektīvs» ir iepūtis atkal jaunu dzīvību šajā žanrā, kas pēdējos gadu desmitus vienkārši reproducēja pats sevi. Bet Āzijas popkultūra vispār pumpē šobrīd jaunas asinis dažādos panīkušos žanros un veido nopietnu konkurenci amerikāņiem.
– Literārā akadēmija ir tevis lolota programma jaunajiem autoriem. Vai tagadējie debitanti atšķiras no tevis un taviem vienaudžiem laikos, kad jūs bijāt Daiņa Grīnvalda aprūpē?
– Mana paaudze auga citos apstākļos, mēs objektīvi nevaram sakrist savās vērtību sistēmās. Es visu laiku smejos, ka mana politiskā karjera beidzās ar oktobrēniem. Atceros 1. maija gājienus un obligātos stāstus iz Ļeņina dzīves, kas eksistēja paralēli ar sarkanbaltsarkanajiem karogiem un auseklīšiem. Politika mums iebrida smilšu kastē burtiskā nozīmē. Tad nāca pusaudža gadi ar deviņdesmito gadu absolūto brīvību, kad vecā padomju ideoloģija bija jau sabrukusi, bet jaunā eirokrātiskā vēl nebija piedzimusi un likās, ka neviens neko šajā valstī nekontrolē. Mēs dzīvojām vasarās pie Daiņa Saulkrastos bez ūdens, lai nomazgātos, sausajai tualetei smakojot pa kilometru, sagūluši dažos kvadrātmetros uz izpuvušās grīdas, pārtiekot no vieniem makaroniem, aliņiem un cigaretēm. Šodien nekas tāds vairs nav iedomājams. Bet tā kopības sajūta, kas izveidojas Aicinājumā, tā gan laikam šim pasākumam ir palikusi nemainīga un kādu brīdi visā literārajā procesā liekas pati vērtīgākā. Līdz katram rodas savs ceļš.
– Tu piederi tiem autoriem, kam paveicās saņemt Dzejas dienu balvu, kas bija, manuprāt, ļoti prestiža. Vai, tavuprāt, tā būtu jāatjauno?
– Tai balvai bija sava īpašā aura. Tas bija centrālais Dzejas dienu notikums, kulminācija un zināma mistērija. Gada balva literatūrā šajā ziņā šķiet kaut kas daudz formālāks. Tas ir kā salīdzināt dzejoli ar recenziju. Ne velti Latvju Teksti centās aizpildīt šo vakanci ar savu balvu – tukšuma sajūta lika par sevi manīt. Manuprāt, balva joprojām ir atjaunojama, un tas neprasa nesamērīgi lielus resursus.
Ronalds Briedis
• Dzejnieks, krājumu Asaru gāze, Karaoke un Zāles pret nemirstību autors, ungāru valodā izdota viņa dzeju izlase
• Viens no J. Brodska Dzejas izlases un V. Šekspīra Sonetu atdzejotājiem
• Vada Latvijas Rakstnieku savienības programmu Literārā akadēmija
• Saņēmis Dzejas dienu balvu (2004), Latvijas Literatūras gada balvu (2004), Ojāra Vācieša prēmiju (2008)