KULTŪRA: No Kūmu mātes līdz Vijai Artmanei
«Dziedi, ja tev ir jādzied...» – šī Imanta Kalniņa un Vika dziesmas rinda precīzi atbilst tam visai grandiozajam un Maskavas daudzmiljonu iedzīvotājus satricinājušam latviešu kultūras pasākumam pirms 60 gadiem. Oficiāli tā nosaukums bija Latviešu mākslas un literatūras dekāde Maskavā. Protams, pasākums bija ideoloģiski pasūtīts, lai rādītu, ka partija eksponē brīvprātīgi okupētās Eiropas valsts sasniegumus...
Taču Latvijas kultūras ministra vietnieka Voldemāra Kalpiņa (un reizē Viļa Lāča svaiņa) mērķtiecīgi patriotiskā un gudrā vadībā dekāde izvērsās par mūsu kultūras manifestāciju. Vēl jāpiebilst, ka pirmoreiz vēsturē latvju rakstnieki, aktieri, dziedātāji, mūziķi, gleznotāji un tēlnieki, folkloras un etnogrāfiskie ansambļi tik milzīgā skaitā divas nedēļas izbrauca ārpus Latvijas, kaut arī virspusēji šis fakts izskatījās kā propagandas gājiens. Bet kultūras patieso manifestāciju nevar apturēt, tāpat kā vētras dzītu tūkstošiem gadu senas upes straumi. Propagandas putas izšķīst.
* * *
Par šo dekādi nedrīkst aizmirst arī tāpēc, ka, pateicoties Voldemāram Kalpiņam, kurš balstījās pārsteidzošā latviešu kultūras, mākslas un tautas tradīciju demonstrējumā, mums šodien pieder tik daudz. Kalpiņš un latviešu padomju vadītāji, uz brīdi neitralizējot Latvijā iesūtīto PSRS boļševiku agresivitāti, paguva, pārrodoties mājās pēc tik spožas kultūras akcijas, izmantot PSRS Valsts plāna komitejas piekrišanu būvēt jauno Dailes teātri Smiļģim (viņš ir klāt dekādē), Mežaparka Dziesmu svētku jeb Lielo estrādi, Rīgas kinostudiju, Nacionālo bibliotēku (kuru pēc Modra Ģelža projekta nepaguvām uzbūvēt), Dzintaru koncertzāli, Salaspils memoriālu, izveidot Doma koncertzāli. (Par to visu jau esmu rakstījis, bet atkārtošana ir zināšanu māte.)
Kalpiņš, izmantodams «pats sevi» un savlaicīgi nostiprināto autoritāti, bija panācis arī Brāļu kapu reabilitāciju (Maskavā tika eksponēti arī Kārļa Zāles darbi). Par Kalpiņa kultūras darbinieku muzeju tīkla izveidošanu es nemaz nerunāju. Te nu gan jāpiebilst, ka neaizrausimies ar Kalpiņa personas kultu, viņš vienkārši bija pats inteliģentākais no Latvijas laika komunistiem (Linards Laicens brīvprātīgi aizbrauca uz S.P.R.S., kur viņu kā Eiropas valsts komunistu nogalināja). Ar Kalpiņu kopā strādāja Pauls Dzērve, Aleksandrs Ņikonovs, Eduards Berklavs, Vilis Krūmiņš, zināmā mērā arī Pēteris Strautmanis, Vilis Samsons. Kad iesūtītie PSRS boļševiki sazvērestībā ar ģenerāļiem un melnajiem pulkvežiem likvidēja Latvijas veco pagrīdes komunistisko partiju, kas bija viņu lielākā ienaidniece, patriekts tika arī Vilis Lācis, toreizējais Ministru Padomes priekšsēdētājs. Uzbeks Muhitdimovs no PSKP CK partijas kontroles komisijas Rīgā uz Lāci kliedza: «Ņe skrivaitjes za svoimi čornimi očkami, mi znajem vaši čornije djela.» (Neslēpieties aiz savām melnajām brillēm, mēs pazīstam jūsu melnos darbus.)
* * *
Bet vēl ir 1955. gads. Divi gadi pēc vadoņa nāves. Latviešu (un nevis padomju Latvijas vai Latvijas PSR) mākslas un literatūras dekāde, lai cik triumfāla būtu, reizē notiek arī ciniskā laikā – tikai desmit gadus pēc Otrā pasaules kara beigām un sešus gadus pēc lielās latviešu izsūtīšanas 1949. gada 25. marta naktī. Bet... dziedi, ja tev ir jādzied. Manuprāt, dekāde Maskavā atgādina Dziesmu svētkus Latvijā – pēc Ļeņinam un uzvarai veltītajām obligātajām dziesmām noteikti nāks Jāņuvakars, Gaismas pils, Lauztās priedes (pēdējā laikā pašu aizmirsta), tautasdziesmu apdares un latviešu komponistu jaunās dziesmas.
Tas pats vērojams dekādē Maskavā. Ne jau himnu, odu un švako padomju lugu dēļ vienkāršie maskavieši prasa latviešu mākslas skati pagarināt. Tas arī tiek panākts. Lielais pasākums, kas sācies 30 grādu salā, tādā pašā temperatūrā pēc 14 dienām noslēdzas – tiek sniegts pēdējais koncerts 27. decembrī, četras dienas pirms Jaungada eglītes. Dekādes pasākumus bija noskatījušies un noklausījušies 200 000 cilvēku, bet uz Rīgas kinostudijas filmām Rainis un Salna pavasarī tikušas pārdotas 700 000 biļešu. Televīzijā katru vakaru dekādes programmu noskatījās aptuveni 2 miljoni cilvēku.
* * *
1955. gada 11. decembrī Maskavā Rīgas (Rižskaja) stacijā piestāj vilciens ar dekādes dalībniekiem. Bet maskavieši jau stāvēja garās rindās pie teātru, koncertu, izstāžu galeriju zālēm.
Un tad ir 14. decembris. Dekāde tiek atklāta PSRS Lielajā teātrī, bet ne jau ar labāko, ko mēs varam parādīt. Tā ir pēc pasūtījuma uzrakstītā (modernā) komponista Marģera Zariņa opera Uz jauno krastu ar Friča Rokpeļņa libretu pēc Viļa Lāča romāna... Nākamajā dienā – Ādolfa Skultes balets Brīvības sakta ar Raiņa motīviem un toreiz vēl rīdzinieku Māri Liepu Tota lomā. Varbūt tieši tad Māri novērtēja un aicināja vēlāk pārnākt uz Lielo teātri, kur viņš, kā zināms, kļuva par vienu no pašām pirmajām zvaigznēm pasaules baletā, izsaucot cildinošas kritiķu atsauksmes pēc Boļšoj viesizrādēm citu valstu lielajos teātros no Eiropas līdz Amerikai. (Toreiz neviens nenojauta, ka Māris Liepa, vientuļš un atstumts, nevienam nevajadzīgs, mirs kaut kur savā Piemaskavas vasarnīcā. Varbūt mirs arī tāpēc, ka Atmodas laikā padomju Latvijas politiskā vadība atteicās viņam ļaut strādāt par mūsu operas galveno baletmeistaru. Iemesls bija redzams kā mājiens ar mietu – jums, biedri Liepa, ir bijušas saites ar Brežņeva ģimeni. Tā bija latviskā nodevība pret savējo un konjunktūriski ātra muguras uzgriešana Brežņevam, kuram viņi visi bija klanījušies vēl pirms dažiem gadiem.) Leldi Brīvības saktā dejoja gan vecākās paaudzes zvaigzne Anna Priede, gan jaunā Ināra Gintere, Totu – gan Māris Liepa, gan Haralds Ritenbergs. Mūsu otrās kultūras manifestācija Maskavā bija sākusies. Tika izrādīta Alfrēda Kalniņa tautiskā pērle opera Baņuta ar Žermēnu HeiniVāgneri (kuru arī aicināja palikt Maskavā, bet kura atteicās), Regīnu Māliņu, Aleksandru Daškovu, Arturu Frīnbergu, Arturu Lēpi u.c.
«[Opera] Baņuta ir latviešu mūzikā līdz šim nepārspēts darbs,» teica maskavieši. «Tā ir klasika!» citē Voldemārs Kalpiņš paša sacerētajos albuma Latviešu mākslas un literatūras dekāde tekstos. Vēl tiek rādīta RimskaKorsakova opera Teiksma par pilsētu Kitežu. «Ieraugot šos vārdus dekādes programmās, maskavieši jutās patīkami pārsteigti. Vairākus gadu desmitus tie bija pazuduši no teātru afišām,» atceras Kalpiņš. Vai mēs toreiz krieviem pašiem atgādinājām par kaut kādu iemeslu viņu pašu zemē aizmirstiem dārgumiem?
* * *
Grūti vai pat neiespējami sīki uzskaitīt visus mākslas brīnumus, ko tika manifestējuši latvieši Maskavā (un reizē Krievijā vispār). Drāmas (Nacionālais) teātris izrādīja Andreja Upīša Zaļo zemi vecmeistara Amtmaņa Briedīša režijā ar Veltu Līni un Alfrēdu Videnieku.
Krievi labi zināja, ka pirms kara liela daļa mūsu mākslinieku ir dzīvojuši, mācījušies un strādājuši ne Rīgā un Pēterburgā vien – arī Parīzē, Romā, Venēcijā, Florencē, Berlīnē. Tās bija latviešu mākslas otrās mājas.
* * *
Grūti šeit sīki uzskaitīt visus lielos mākslas brīnumus, ko manifestēja latvieši Maskavā. Panākumi bija tik lieli, ka pēc skatītāju un klausītāju pieprasījuma dekādi pagarināja līdz 27. decembrim. Drāmas (Nacionālais) teātris izrādīja arī obligāto krievu lugu Nikolaja Pogodina Kremļa kuranti, kur viens no galvenajiem tēliem ir pats Ļeņins, Maksima Gorkija mūsdienu teātros augsti vērtēto lugu Dibenā un... Skroderdienas Silmačos ar visu līgošanu un Jāņu dziesmām, jo vēl pret šo tautas svētku svinēšanu nebija sākta vajāšana (24. jūnijs kalendārā toreiz vēl bija brīvdiena). Kalpiņš atkal albumā norāda, ka «dekāde pavēra tai plašu ceļu uz skatuvi». Skroderdienās mirdzēja Veltas Līnes, Karpa Klētnieka, Jāņa Kubiļa, Alfrēda Jaunušana un citu aktieru talanti. Vēl Pāvila Rozīša Ceplis ar visām dāmu lapsādām un smalkajām vakarkleitām, un Latvijas armijas oficieris Sausais uniformā stāv maskaviešu acu priekšā, bet pašu Cepli tēlo, kā tagad gudri saka – leģenda Jānis Osis. Lomās redzam arī Lidiju Freimani, Arnoldu Liniņu u.c.
Bet vai tad latviešu kultūra var eksponēties bez Raiņa Pūt, vējiņi!. To rādīja Dailes teātris. Tik skaistas ir Rasma Roga un Vija Artmane Barbas lomā, tik aizkustinoši tīrs jauniņais Eduards Pāvuls Gatiņa lomā. Un Lilita Bērziņa! SaltikovaŠčedrina Ēnas Eduarda Smiļģa iestudējumā rāda galveno lomu tēlotājus – Artūru Dimiteru, Kārli Pabriku, Hermani Vazdiku, Ēvaldu Valteru u.c. Pats Smiļģis, spēka pilns, redzams Maskavas dekādes fotogrāfijās. Izrēķiniet, cik gadu mūsu zvaigznēm bija pirms 60 gadiem. Cik daudzas jau mirdz debesīs un skatās uz mūsu zemi!
Maskavā Viljama Šekspīra Romeo un Džuljeta Dailes teātra inscenējumā nonāca, kā tagad teiktu – topā! Īpaši tuva tā kļuva Maskavas jauniešiem. Komentāri ir lieki, ja zinām, ka toreiz, pirms 60 gadiem, Romeo spēlēja Eduards Pāvuls, bet Džuljetu – Vija Artmane. Cilvēki aizturējuši elpu, skatoties šo izrādi (citā sastāvā Romeo spēlēja arī Harijs Liepiņš un Džuljetu – Milda Klētniece). Latvijas Leļļu teātris mazajiem skatītājiem parādīja Raiņa Zelta zirgu.
* * *
Teātru repertuāros, ko cēla priekšā maskaviešiem, nodevu nav tik daudz, kā varētu šķist, izdzirdot vārdu salikumu Latviešu mākslas un literatūras dekāde Maskavā. Jā, laiks, kā jau teicu, bija cinisks, bet arī priekšnojautu pilns. Vadonis bija miris, padomju Latvijas kultūru vēl lielā mērā, cik jau nu to pieļāva padomju vara, pārvaldīja Latvijas komunisti, nezinādami, ka viņus cieši novēro PSRS iesūtītie boļševiki, lai iedurtu dunci mugurā... Jo mūsu brīvvalsts 30. gadu disidenti, izcietuši salīdzinoši maigus sodus pēc Latvijas tiesas sprieduma, nevis pēc troikas iegribām S.P.R.S., kardināli atšķiras no Krievijas, Ukrainas, Baltkrievijas pārbaidītajiem, šantažētajiem boļševikiem, kuri te gribēja pavisam ko citu. Es tagad saprotu, ko nozīmē jēdziens boļševiks un ko – komunists, kam nav vienpartejiskas varas. Buržujs boļševikiem likās kā sīka vienība, kamēr Latvijas komunists, kam kāda vadoša vara rokās, – ienaidnieks. Drīz vien viņi to saprata. Abpusēji. Tās bija divas naidīgas nometnes – sociālās taisnības ideālus meklējošie (varbūt romantiski naivie) latvieši Eiropā un ideālus sen pazaudējušie boļševisma un sarkanā terora hibrīdi. To te bija saradies papilnam. Protams, ar Krievijas latviešu boļševikiem priekšgalā. Viņus Baltijas kara apgabala ģeneralitāte rīdīja virsū Ņikonovam, Dzērvem, Berklavam, Kalpiņam, Krūmiņam, pat Samsonam un arī Vilim Lācim. (Neslēpsim, arī daļa Latvijas komunistu bijuši, kā vēlāk liecinās tieši Kalpiņš, spiesti iesaistīties represijās. Arī viņi visi nebija sterili.) Mēs taču saprotam, ka Kalpiņš rīkojās latviskuma aizstāvēšanā, uzturēšanā un tālākvirzībā aiz sava slavenā māsasvīra Viļa Lāča platās muguras. Bet pienāca i Lāča stunda.
Boļševiku apvērsums pret Eiropas civilizācijā dzīvojušiem padomju ideālus gaidošajiem latviešiem būs noticis ar boļševiku Pirra uzvaru, viņi pakāpeniski sāka nomainīt latviešus vadošos amatos, sāka dominēt krievu valoda. Ja apvērsums nebūtu izdevies, Latvija šodien būtu apmēram tāda kā Lietuva, un tagad valsts valodas problēma nebūtu tik asa.
* * *
Vilis Lācis dekādē ir literatūras programmas priekšgalā. Kā vairogs. Padomju Savienībā labi pazīst viņa darbus, sevišķi Zvejnieka dēlu. Sin ribaka ir lasītājiem uz lūpām visās republikās, pat Ķīnā un citās ārvalstīs. Lāča darbi tiek tulkoti un izdoti milzu metienos. Taču latviešu literatūra tanī laikā ir stipri noplicināta. Varbūt tās nemaz nav. Izņemot Andreju Upīti. Rakstnieki aizbēguši, izsūtīti, krituši, aizliegti, pārbijušies, daži atvilktnei rakstoši, bet to ir maz. Tajā pašā laikā dīvaini – delegācijā ir talantīgie dzejnieki bijušie leģionāri Arvīds Skalbe un Bruno Saulītis, kā arī Jānis Silazars blakus padomju rakstniekiem, Staļina prēmijas laureātei Annai Saksei (Pasakas par ziediem, protams, ir nevīstoša klasika), Jānim Sudrabkalnam, Valdim Luksam, Jūlijam Vanagam un pašam Vilim Lācim. No krievu puses latviešu darbu apspriešanā piedalās krievu literatūras briljants Konstantīns Paustovskis, Zelta rozes autors, kurš šo darbu sacerēja rakstnieku jaunrades namā Dubultos, kā arī Vera Inbere, Konstantīns Fedins (tāpat kā Majakovskis, vīlies visā, ko piedāvā režīms; vēlāk Fedins nošāvās). Augstu vērtējumu latviešu padomju literatūras darbi nesaņem – īlens dūrās ārā no maisa.
Ja skatās fotogrāfijās, īpaši gaiši paliek, redzot Maskavā jauno dzejnieku Ojāru Vācieti, kam toreiz ir 22 gadi – platmalē, labā mētelī un ādas cimdiem rokās. Turpat arī vēl padomju enciklopēdijās par dekadentu apsaukātais krīvu krīvs un trioletu lielmeistars Kārlis Krūza. Kaut kas vēl ir dzīvs, un 30 grādu salā Maskavā latvieši dzied, jo ir jādzied.
* * *
Tajās dienās notika cienīgas latviešu mākslinieku izstādes. No Jaņa Rozentāla gleznas Pēc dievkalpojuma līdz Purvīša Pēdējam sniegam, līdz klātesošā akadēmiķa Teodora Zaļkalna skulptūrām un jaunās Felicitas Pauļukas daiļrades paraugiem. Bija redzami arī K. Hūna, J. Federa darbi, K. Zāles u.c. klasiķu darbi. Tā ir Eiropas māksla – tikai retais krievu skatītājs to neredz.
* * *
Kalpiņš secina, ka «.. neraugoties uz bargajiem laika apstākļiem, dekādes muzikālie sarīkojumi bija labi apmeklēti. Divus koncertus vajadzēja pat atkārtot, lai gan sākotnējās programmās tas nepavisam nebija paredzēts.»
Latvijas Valsts akadēmiskais Radio koris, kameransambļi, apvienotie kori un ansambļi, Radio simfoniskais orķestris Leonīda Vīgnera un Arvīda Jansona (Marisa Jansona tēvs) vadībā – visus nenosaukt. Pārņem liela bijība pret cilvēkiem, kuri spēja to visu noorganizēt.
* * *
Pētot 1955. gada dekādi un Kalpiņa personības strāvojumu kultūras vidē, atklājas vēl viens būtisks jaunieviesums toreiz 82 gadus vecos latviešu dziesmu svētkos. Kalpiņš spēj uz laiku laikiem iedzīvināt savu aizraušanos par dejas pacelšanu blakus dziesmai. Atmodinājis latvju novados etnogrāfiskos un folkloras ansambļus, kurus simbolizē 78 gadus vecā Kūmu māte no Bārtas, un aizvedot tos uz Maskavu, viņš cenšas nākotnē iemiesot tālejošu domu. Savos rakstos Kalpiņš ir pat ambiciozs – viņš piesauc Krišjāņa Barona nopelnus dainu krāšanā un Emiļa Melngaiļa darbošanos tautas meldiju apdarē un tad šauj ārā ideju, kura mūsdienās ir iekarojusi neapstrīdamu vietu mūsu kultūrā. Izrādīdams Maskavā arī nedaudzos tautas ansambļus un balstoties uz to panākumiem, ministra vietnieks ierosina: «.. tautas deja iekaros visplašāko tautas masu mīlestību un beidzot cienīgi nostāsies blakus tautas dziesmai, sasniedzot tās augsto līmeni. Tad varbūt arī dziesmu svētki kļūs par dziesmu un deju svētkiem.» Nu, lūk, kāpēc mums jau pusgadsimtu līdztekus dziesmai Mežaparka estrādē Daugavas stadionā notiek arī deju svētki, kurus bezgala mīl gan paši dejotāji, gan skatītāji, dzīdamies pēc biļetes. Bijušā ministra ambīcija ir piepildīta, reiz viņam piesaucot Krišjāni Baronu un Emili Melngaili kā sava žanra pionierus. Arī ministrs ir uzņemams pionieros.
Svētku nosaukums nu ir Dziesmu un deju svētki. Tas ir jaunievedums, pie kā mūsdienās pierasts jau kopš 1965. gada.
* * *
Protams, šis bezprecedenta Latvijas kultūras dalībnieku delegācijas izbraukums ārpus Latvijas atstāja milzu rezonansi uz kultūras attīstību mūsu republikā. Augstie kungi 1962. gadā varēja atcelt no darba ministru, piebremzēt Jāņu svinības, nepiešķirot vairs 24. jūnijā brīvdienu, izņirgāties par tautas tradīcijām, likvidēt filharmonijas tautas deju ansambli Sakta, applūdināt Staburagu (ko Kalpiņš un viņa dzīvesbiedre Vera Kacena publiski īpaši aizstāvēja), bet viņi nevarēja apturēt kultūru, mākslu un tautas tradīcijas.
* * *
Dekādes noslēguma koncertā, kas nav brīvs no nodevām un kura programmu piesaka arī 26 gadus vecā skaistule Vija
Artmane, vērojams vēl viens brīnums – koncerts pēc oficiālā ievada sākas ar emigranta – komponista Jāņa Mediņa skaņdarbu čellam Ārija. Komponists, pārbraucis bēgļu laivā pāri Baltijas jūrai, kopš Otrā pasaules kara dzīvo Zviedrijā un mirs pēc 11 gadiem – 1966. gadā. Vai mēs to toreiz un tagad apjēdzam?
* * *
Bet ar sarkanu samtu greznotajā Lielā teātra imperatora ložā blakus Hruščovam, Maļenkovam, Bulgaņinam latviešu māksliniekus vēro arī... Vjačeslavs Molotovs. Trūkst tikai viņa labākā drauga Joahima fon Ribentropa. Ir 1955. gada 27. decembris.
Kopš tās ziemas ir aizritējuši tikai 60 gadi – ne pārāk garš viena cilvēka mūžs. Bet pārmaiņas ir milzīgas. Tāpēc dziedi!
* Fakti no albuma Latviešu mākslas un literatūras dekāde Maskavā, Latvijas Valsts izdevniecība, V. Kalpiņa teksts, 1957.