Pagājušajā nedēļā Frankfurtē notika gada galvenais notikums grāmatu pasaulē – starptautiskā Frankfurtes grāmatu mese. Tā pulcēja izdevējus no visdažādākajām valstīm un kontinentiem.
Milzu tirgus
Lai gan zinātāji, kas Frankfurti apmeklē gadiem, apgalvo, ka šoreiz pasākums esot nedaudz sarucis un diezin vai mese pārspēšot kādu no iepriekšējo gadu rekordiem, redzēt vienviet tik daudz grāmatu no visas pasaules tik tiešām bija piedzīvojums. Stendi piedāvāja apskatīt un uzzināt kaut ko vairāk par Austrāliju, Singapūru, Brazīliju, Kanādu un citām tālām zemēm, kas pie mums ir tikpat eksotiskas kā mēs viņiem.
Āzijas valstu ekspozīcijas pārsteidza ar lielumu un milzīgo grāmatu daudzumu, apliecinot, ka runas par šo reģionu kā vienu no pasaules lielākajiem grāmatu tirgiem nebūt nav pārspīlētas – kaut izliktie paraugi dizaina ziņā šķita diezgan amerikāniski, jo īpaši bērnu grāmatu ar datoru veidotās ilustrācijas. Latvijā par šiem grāmatu tirgiem runā stipri teorētiski, tomēr, ja atceras izcilā lietuviešu grāmatu mākslinieka Ķēstuta Kasparaviča piemēru, kurš atzinību vispirms ieguva Taivānā, bet pēc tam Lietuvā, šī ir vieta, kur būtu vērts izmēģināt spēkus latviešu grāmatām. Ja tikai atrastos tulkotāji un kāds, kas prastu preci piedāvāt. Salīdzināt Frankfurtē redzēto ar tirgu nav nekāda poētiska metafora – tā ir vistīrākā dzīves proza. Šeit tiešām pērk un pārdod grāmatu tiesības tikt izdotām citās valstīs, un šajā jomā ir nepieciešami cilvēki ar attiecīgu profesionālo sagatavotību, perfektu grāmatu pasaules pārzināšanu un gadiem veidotiem sakariem.
Indonēzijas uznāciens
Viesu valsts statusā šogad Frankfurtē uzstājās Indonēzija. Raudzījos uz viņu sniegumu ar vērtējošu aci – galu galā nav aiz kalniem 2018. gads un Londonas grāmatu tirgus, kurā viesu statusā būs trīs Baltijas māsas – Latvija, Lietuva un Igaunija. Indonēzija šogad strādāja ar vērienu, bet neuzbāzīgi. Firmas zīme bija īpašā dizaina apgaismes ķermeņi. Izstāžu paviljonā tie uzbūra burvīgu puskrēslu, intimitāti, kas tūkstošgalvainā pūļa apstākļos rosināja te uzkavēties ilgāk. Paviljonā noteiktos laikos risinājās plaša kultūras programma, sākot no dejotājām, beidzot ar debatēm. Zem gaismas ķermeņiem izvietotajos skārienjutīgajos datoros varēja uzzināt ko nu kurā – gan valsts vēsturi, gan nacionālo ornamentu veidošanas un krāsošanas īpatnības.
Grāmatu upe liecināja, ka Indonēzija nav Potjomkina sādža, kas uz Eiropu atvedusi kaut ko sev vien saprotamu vai zināmu – tās straumi veidoja neskaitāmas indonēziešu autoru grāmatas Eiropas valodā (dominēja angļu izdevumi). Īpašs apaļais ekrāns, ko varēja skatīties no visām pusēm, stāstīja par Indonēziju. Grāmatu vāki vitrīnā, kas aizsedza debašu sektoru, runāja vēl daiļrunīgāk – nosaukumi no Feminisms un modernais islāms līdz Diktators Suharto. Vēl viena pasaule bija lielās garšvielu laivas. Tajās katrs varēja aptaustīt, pasmaržot un citādi izpētīt neskaitāmas Eiropā nepazīstamas garšvielas.
Indonēziešu šovu tā sauktajā gardēžu galerijā turpināja arī indonēziešu pavāri un pavārgrāmatu autori neiztrūkstošās garšvielu laivas pavadījumā. Indonēziešu virtuve ir diezgan liela eksotika, tāpēc skatītāju netrūka. Savukārt kulinārijas grāmatu pasaule ir tik nopietna grāmatu biznesa niša, ka tā pelna vislielāko cieņu un uzmanību.
Indonēzijas oficiālais stends Āzijas paviljonā varbūt neizcēlās ar milzu ekstrām uz kaimiņu fona. Tomēr tas bija liels, funkcionāls, cilvēku pārpildīts, bez liekiem šova elementiem. Varēja vērot, kā te aktīvi strādā izdevēji, kuri turpat uz vietas slēdza savus darījumus. Redzēju, kā aktīvākie literārie aģenti un izdevēji mesē pārvietojās, turot rokā izdrukātas laika listes, burtiski pārskrienot no paviljona un paviljonu, lai pagūtu uz iepriekš saplānotajām tikšanās reizēm.
Uz citu fona
Lasītājus, protams, interesē, kā Latvijas stends izskatījās uz citu valstu fona. Varu nomierināt – nekādas katastrofas, nudien neiekļuvām briesmīgāko stendu TOP 50. Bijām labā vietā, noteikti nepazudām un no kopējās ainas neizkritām, drīzāk pat izcēlāmies, jo bijām pamanāmi, lietas notika, tomēr iespēja augt vēl ir. Mūsu stendā bija lieliska Raiņa istaba, kas principā varēja kļūt par perfektu magnētu, tomēr tā bija uzstādīta tā, kā parasti laikmetīgās mākslas izstādēs «liek» kastes, kurās rāda video darbu. Pietrūka iekšā vilcēju āķīšu. Ja izstādei tādus nevajag, tad tirgum noteikti, jo šis ir tirgus, nevis estētu klubiņš. Bet principā – Raini vajag vest vēl.
Ļoti svarīgi, ja stendam ir saimnieks. Latviešiem varbūt nepatīk, ka ārzemēs, ieejot kādā bodītē, pārdevējs seko līdzi kā ēna, tomēr bez šādas uzbāzības daudzgalvaino pūli stendā neiedabūsi. Tieši tā ir jāstrādā mesēs. To labi izjutu, salīdzinot attieksmi, piemēram, Indonēzijas stendā (Kā varu jums palīdzēt? – Es vienkārši skatos. – Ziniet, tādā gadījumā es jums ieteiktu pievērst uzmanību… Un vēl mums ir tas…) un Ukrainas stendā (Pēc piecu minūšu gaidīšanas… – Meitenīt, man nepieciešamas dažu literāro organizāciju adreses… – Adreses?... Hmm!... Te mums tāds buklets, tur kaut kas ir. Ejiet!) Cilvēkiem stendā ir jābūt apmācītiem tikt galā ar pūli un izsmeļoši atbildēt uz jautājumiem.
Igauņi šogad savā stendā izliktajām grāmatām lepni iekšā lika lapiņas – tiesības uz šo grāmatu nopirktas tik un tik valstīs. Izskatījās iespaidīgi. Kupli pārdota tika vidusmēra bērnu grāmatu produkcija, kuras vienīgā atšķirība no latviešu grāmatām ir tā, ka ziemeļu kaimiņi ir sakārtojuši mārketinga lietas un ved autorus pasaulē nevis kā atsevišķus izņēmumus – tā darbojas sistēma, kur ir gan nauda, gan sava zināšana. Gan jau pēc dažiem gadiem arī mēs ar apbrīnu lasīsim «izcilās» igauņu bērnu literatūras pērles, klusībā raustot plecus, tāpat kā savulaik par dažu Atēnas izdoto Ziemeļvalstu autoru grāmatu.
