Patrika Ouržednīka īss Eiropas divdesmitā gadsimta vēstures apraksts ar kosmopolītisko nosaukumu Europeana ir kaut kas vidējs starp Ozoliņa Duktu un Hašeka Šveiku.
Vai kāds vēl atceras pirmo, neņemos spriest, bet ar otro – to vismaz vecākā gadagājuma lasītājiem vajadzētu būt dzirdējušiem. Tas ir tāds jocīgs romāns par onkulīti, kurš patriotisku apsvērumu vadīts devās aizstāvēt savu ķeizaru un fāterlandi Pirmajā pasaules karā. Tikai Šveiks tas nav pavisam noteikti, drīzāk Hašeka tradīcijā aplūkots Eiropas vēstures īsais kurss, kas hipergaros teikumos uzrakstīts tajā salkani stulbajā izteiksmē, kādā politkorekti mediji apgaismo savus neizglītotos skatītājus par to, ka zemeslode ir apaļa, «jo, ziniet, viņa nav plakana, kaut gan par īsti apaļu šo milzīgo akmens kluci arī nenosaukt, īpaši tad, ja mēs novāktu no planētas virsmas ūdeni; tā drīzāk ir neregulāras formas, ko ērtības labad pieņemts uzskatīt par apaļu».
Konservatīviem vēsturisku opusu cienītājiem šo grāmatu labāk nelasīt. Francijā dzīvojošais čehu rakstnieks (māte francūziete, tēvs čehs) divdesmitā gadsimta vēstures skaidrotāju cinisko politkorektumu un spēju virpināt tukšus terminus, kas neko neizsaka, ir novedis līdz augstākās kulminācijas punktam – totālam absurdam, no sausajiem faktiem radot kaut ko, kas pretendē tikt nosaukts par literatūru. Ja nemaldos, 2001. gadā, kad darbs pirmoreiz iznāca čehu valodā, kāda šīs valsts avīze to nodēvēja par Gada grāmatu, un kopš tā laika Europeana esot tulkota vairāk nekā divdesmit valodās, kļūstot par nenoliedzami populārāko Ouržednīka darbu.
Euoropeana varētu kļūt par lielisku rokasgrāmatu un padomdevēju visiem nonsensa cienītājiem un ciniķiem. Varu pieļaut, ka tekstu izvazās pa citātiem un izmantos, lai atsēdinātu visus tos pār mēru iedegušos intelektuāļus, kas tic, ka, piemēram, diskurss ir svarīgāks par pasauli, bet zīme būtiskāka par dzīves jēgu. Tomēr man šķiet, te, protams, varu maldīties, ka Euoropeana nekad netiks lasīta ar tādu sajūsmu, kā savulaik tika apspriesta Dukts. Manuprāt, mediju ietekme, dažādu teoriju apdullinošā izplatība un īpašās augstskolu programmas ir panākuši to, ka viena daļa lasītāju vienkārši nesapratīs, ka viņu priekšā nav jauna Eiropas vēstures interpretācija, bet gan literārs teksts, kas rotaļājas ar vēsturē valdošo muļķību: «Daži filosofi teica, ka pasaules kārtība atbilstot diskursa mehānismam, kam piemītot savas mainīgas, taču vienlaikus noteiktas zīmes, un ka, kaut arī zīmju sakārtošana nedodot daudz jēgas, viss esot spēle un nejaušība, un anarhija, un process, un dekonstrukcija, un interteksts, utt., tomēr zīme kā tāda būtībā esot nozīmju nesēja, arī kad mēs droši nezinām, kādu nozīmju. Taču citi filosofi savukārt teica, ka simboliem, no kuriem uzbūvēts diskurss un pasaule, trūkstot nozīmes un ka nozīmes neesamības dēļ ejot bojā subjekts un pati realitāte, un vēsture esot tikai nepārtraukta un bezformīga kustība, kura neko neizsakot, un viss esot fikcija un simulācija.» (115–116)
Līdzīgā garā kā ar divdesmitā gadsimta domas attīstību Ouržednīks izrēķinās ar visu gadsimtu: abiem pasaules kariem, holokaustu un genocīdu pret čigāniem, ideju vēsturi un teorijām, dzīvesveida maiņu, patērētājsabiedrības jauno paaudzi, hipijiem, eigēniku, nacismu, komunismu… Tomēr tā nav tikai asprātīga intelektuāļa dzirksteļošana ar labu devu groteskas un satīras. Lasot Ouržednīku, to labāk darīt nesteidzoties pa mazam fragmentiņam, jo sajūtas mainās, sākot no ak, dievs, kāds sviests, un kurš stulbenis to vispār sacerējis, līdz cieņai pret autoru, kurš spējis tik precīzi atklāt sabiedrības eksistences absurdo dabu vai drīzāk teorijas un pieņēmumus, kas šo absurdumu legalizē un padara par normu. Tas, kā mēs dzīvojam, būtībā ir nenormāli – tāds varētu būt viens no Ouržednīka secinājumiem.
Teikt, ka viņa Europeana ir eksplozīva bumba, neņemos – mūsdienu sabiedrība prot amortizēt un noklusināt jebkurus pret tās tā saukto normālību vērstos izlēcienus, tomēr darbs pretendē uz klusas laika mīnas statusu. Ja ne vairāk, tā vismaz būs liecība, ka 21. gadsimta sākumā ne visi domājuši legālā absurda kategorijās, kas mēģina iestāstīt, ka cilvēkam ārkārtīgi svarīgs esot Lielais sprādziens, sabalansēts uzturs, ekoloģiska pārtika un citi krāmi – visbiežāk sīkas, bet mārketinga uzpūstas grabažas, ko laikmets mums piedāvā kā dzīves lielo vērtību aizstājējas:
«Gadsimta beigās cilvēki gribēja palikt jauni un dinamiski, taču vienlaikus būt arī politiski un seksuāli korekti, un tas nozīmēja, ka viņi nepavedinās sievietes un uzmācīgi nesmaidīs viņām u.tml., un nestāstīs anekdotes par ebrejiem un vāciešiem, un homoseksuāļiem. Un dažas sievietes iesniedza sūdzības par saviem priekšniekiem, tāpēc ka viņi erotiski konotīvi sarunājās vai arī piedāvājās aizvest viņas uz mājām un turklāt izturējās netikumīgi, un kādam amerikāņu advokātam 1997. gadā nācās samaksāt savai sekretārei kompensāciju četru miljonu ASV dolāru apmērā tāpēc, ka viņš bija iebēris viņas dekoltē šokolādes dražejas. Un 1998. gadā daži amerikāņi gribēja atsaukt savu prezidentu, kas bija uzturējis nekorektas attiecības ar vienu savu stažieri, un taustījis viņai krūtis, un bāzis viņai vagīnā Kubas cigāru, bet viņa viņam veikusi fellāciju, kad viņš, piemēram, runājis pa telefonu ar valdības pārstāvjiem u tml., un amerikāņi pa to laiku bombardēja Irāku, un irākieši teica, ka tādā veidā viņi gribējuši novērst uzmanību no sava prezidenta nekorektās seksuālās uzvedības.» (86–87)
Nu ko lai te piebilst? Varbūt nevajag dzīvot tik stulbi, cik absurda izskatās mūsu vēsture, ja to sāk atstāstīt ar kritisku attieksmi un nepatērniecisku loģiku.