Par spīti daudzu mūsdienu intelektuāļu šķaudīšanai operas žanra kā savveida kultūras atavisma virzienā, tikai retais noliegs, ka uzrakstīt operu mūsdienās ir izaicinājums un liela uzdrīkstēšanās.
Teksts un partitūra
Neskatoties uz dažādās mediju realitātes ietekmēm un tehnoloģisko gadžetu iespējām, žanra konservatīvā struktūra joprojām paredz tādu mūsdienu kultūrā nepopulāru lietu kā mūzikas un teksta simbiozi gan tehniski, gan mākslinieciski. Un tas nozīmē komponista un libretista ciešu sadarbību. Ne velti operas zelta repertuāru veido darbi, kurus veidojuši diezgan noturīgi komponistu un libretistu tandēmi, piemēram, Džuzepe Verdi un Frančesko Marija Pjāve vai Rihards Štrauss un Hugo fon Hofmanštāls. Romantisma ekscentriskākā figūra operā – Rihards Vāgners, lai izvairītos no neizbēgamiem kompromisiem un strīdiem starp divām radošām personībām un to ego, libretus savām operām sacerēja pats. Šķiet, Valentīnaspartitūra un teksts tapuši autonomi, tāpēc ārpus fabulas jeb sižetiskā vēstījuma to dramaturģijas un poētikas sintēze operā nenotiek. Komponists Arturs Maskats un libretiste dzejniece Liāna Langa (spriežot pēc programmiņas, libretu gan veidojuši abi) uz holokaustā izdzīvojušās Valentīnas stāstu pēc ievērojamās kinozinātnieces Valentīnas Freimanes biogrāfijas motīviem lūkojušies stilistiski dažādi, bet režisors Viesturs Kairšs šo neviendabīgo materiālu iestudējis, mēģinādams vilkt paralēles starp pagājušā gadsimta četrdesmito gadu traģēdijām un saspringto politisko situāciju mūsdienās, lietojot sev raksturīgus simboliskus mājienus (saplēsta krūze, vecā saimnieka ēvelētais zārks) un gājienus (no kanalizācijas akas izlienošais vienīgais attēlotais (?) sarkanarmietis, koristu līķīši šur un tur uz skatuves, Rīgas pastkartes caurduršana ar sarkano karogu utt.).
Muzikālā forma
Muzikālās formas ziņā Valentīnā ir viss operai nepieciešamais – gan vāgneriski trauksmaina uvertīra ar pretnostatījoši rotaļīgu bērnu kori, gan diapazonā izvērsta titullomas partija, kas rakstīta īpaši Ingai Kalnai ar viņas tehniskajām iespējām. Tādēļ īpaši jātur īkšķi par abām pārējām Valentīnām – Eviju Martinsoni un Kristīni Gailīti. Ir melodisks tenora dziedājums (Aleksejs), mīlas dueti un spilgti raksturtēli.
Netrūkst programmatisku laikmeta zīmju – fokstrotu, polku, šlāgeru, valšu un maršu motīvu, ir ironiski izteiksmīgi kori, ebreju dziesmas un orķestrācija, kurā vietā un laikā lietoti dažādi citāti, piemēram, no Dārziņa Melanholiskā valša, Barisona Atlantīdas atskaņas no Brīnumzemes un, ja pareizi saklausīts, pat Dunajevska Varen plaša mana zeme dzimtā. Jaušama komponista pieredze teātra mūzikā un kamerdarbos, vienlaikus atzīstoties mīlestībā simfoniskajam orķestrim. Ir arī hits – slavinājums pilsētai – jau pieminētā Rīga, mana Rīga ar Čaka vārdiem un svinīgs fināls. Gana banalitātes, atturīga ironija un zīmīgi akcenti.
Maskata mūzika nepretendē uz vāgnerisku filozofiju, tā drīzāk ir ironiski postmoderna kolāža, laikmeta spogulis, ko caurauž romantiska smeldze un tādas kā nostalģiskas alkas pēc harmonijas mūsdienu sadrumstalotajā pasaulē. Par meistarīgi noturētu līdzsvaru starp daudzslāņaino orķestrāciju un solistu balsīm pirmizrādē paldies jāsaka diriģentam Modestam Pitrenam – operas pasaules pirmatskaņojums arī diriģentam lika krietni pasvīst. Starp muzikālajām veiksmēm interpretācijā līdzās Ingas Kalnas dzidri skanīgajai sarežģīto harmoniju un tembrālo nianšu locītājai Valentīnai noteikti jāmin Mihaila Čuļpajeva izjustais Alekseja dziedājums, ironiskais korporeļu/virsnieku un meiteņu koris Mēs ticam Kārlim Ulmanim un valsīgi lempīgais Šampanietis über alles, kā arī sirdi plosošais vecāku un meitas atvadu skats pirms vecāku došanās uz geto. Īpašu uzslavu pelnījis šarmantais krievu mecosoprāns Ļubova Sokolova Valentīnas mātes tēlā ar tikko jaušamu, šoreiz lomai ļoti piemērotu akcentu, plastiku un bagātīgām vokālajām krāsām. Kopumā viss solistu ansamblis izskatās harmonisks – skanīgi baritoni Armands Siliņš (Valentīnas tēvs), Jānis Apeinis (Dima), Rihards Millers (Valdis), daudzsološs tenors – Mihails Čuļpajevs, un spilgti epizodiskie varoņi Samsona Izjumova, Guntara Ruņģa, Viestura Vītola, Kristīnes Zadovskas, Ievas Paršas atveidojumā.
Cik lielā mērā mūzika aizķeras publikas atmiņā, pēc pasaules pirmatskaņojuma grūti spriest. Gribētos jau cerēt, ka šī nav kārtējā latviešu mūsdienu oriģinālopera–projekts, kas pēc dažām izrādēm vai pāris sezonām noguls arhīvos, tomēr droši to apgalvot nevar. Līdz šim pretēju piemēru praktiski nav.
Librets
Artura Maskata urbānā romantiķa rokraksts mūzikā labi sadzīvo ar Čaka vai Vācieša dzeju, un tas apliecinājies arī vairākās kompozīcijās, tostarp arī Valentīnas partitūrā integrētajā Rīga, mana Rīga. Nepretendējot uz vērtējošiem salīdzinājumiem, Liāna Langa pilnīgi noteikti nav ne Čaks, ne Vācietis. Viņas intelektuāli un jutekliski piesātinātā dzeja noteikti ir komponējama, taču kāda cita komponista, varbūt Gustava Fridrihsona, Mārtiņa Viļuma vai Jāņa Petraškēviča atslēgā (atstājot katram no iepriekšminētajiem iespēju šo pieņēmumu apšaubīt). Grūti spriest, cik lielā mērā tieši pie teksta strādājis Maskats, bet rezultātā jaušama jau pieminētā stilistiskās saskaņas problēma starp mūziku un tekstu. Izstrādātāka stāsta dramaturģija, notikumu portretējums, varbūt plašāka vai citādāk strukturēta tēlu galerija, iespējams, vairāk tuvinātu iecerētajam vispārinājumam par Valentīnas stāstu kā Rīgas un Latvijas stāstu Otrā pasaules kara gaismā, izmantojot konkrētās Valentīnas biogrāfijas motīvus.
Libretā uzkrītoši radīts Eiropai labi saprotamais nacisma nosodījuma diskurss, bet nepietiekami atklāti Otrā pasaules kara pāris gadu laikā pēctecīgi sekojošo traģēdiju visaptverošie postījumi Latvijā kā vienā no lielvaru buferzonas valstīm. Līdzās biogrāfiskajiem notikumiem (holokausta šausmām, kas tieši skāra Valentīnas Freimanes ģimeni – vecāki iet bojā geto, bet vīrs tiek nogalināts) uz kara fona divās ainās izteiksmīgi izvērsta zilā līnija (vēl viena tēma, par kuru tāpat kā par holokaustu ļoti ilgi Latvijas sabiedrībā runāts tikai čukstus), bet izpaliek, piemēram, kaut mazākā norāde uz pavisam īsā laika nogrieznī sekojošajiem 1941. gada notikumiem, kas bija tikpat iznīcinoši kā necilvēcīgā ebreju iznīcināšana. Plānotais vispārinājums iznācis diezgan vienpusējs un konjunktūrisks.
Fakts, kuru grūti nepamanīt
Konjunktūrisms kā tāda āža kāja skrāpējas arī ap radošās komandas šķietami nesavtīgās vēlmes izstāstīt unikālo Valentīnas izdzīvošanas stāstu kontekstā ar Rīgas Kultūras galvaspilsētas 2014 programmu un Latvijas prezidentūras laiku ES (19. maijā Valentīnu izrādīs Berlīnes Valsts operā). Protams, šāda mākslas kultūrpolitiska angažētība nav nekas jauns vai nosodāms. Tas ir fakts, kuru grūti nepamanīt un kuram nevajadzētu kļūt par mākslas darba vērtēšanas kritēriju. Protams, ir būtiski un apsveicami, ka opera Valentīna ar mākslas pastarpinājumu reflektē par joprojām tik sensitīviem tematiem kā holokausts, kolaboracionisms, šucmaņi, lielvaru armijas un latvieši, vilšanās ilūzijā, ka vienā vai otrā svešajā uniformā notikusi cīņa par Latvijas brīvību, kamēr šie temati ir vēl dzīvi komunikatīvajā atmiņā, proti, pārmantoti kā konkrēti stāsti teju katrā ģimenē – gribas gan teikt, ne tikai ebreju, bet arī latviešu un droši vien arī citu tautību un jauktajās ģimenēs. Arī valoda ir stilistiski daudzveidīga – no sadzīviskām replikām un žargona līdz spēcīgām metaforām un Kanta morāles imperatīva tulkojuma iešūšanai tekstā. Un tomēr librets vietumis šķiet plakans un pieteiktais vispārinājums – diskutabls.
Otrais pasaules karš un totalitārisma izraisītās traumas šobrīd mākslā, īpaši skatuves mākslās, ir aktuāla tēma, jo esam sasnieguši trauslo robežu starp komunikatīvo atmiņu, dažiem vēl atlikušajiem traģisko notikumu dzīvajiem lieciniekiem, kultūratmiņu un dažādiem seniem un jaunradītiem mītiem. Iespējams, ka vairs pat nav svarīgi, kā «bija patiesībā». Mākslas darba uzdevums, apzinoties dažādo interpretāciju eksistenci, nav meklēt patiesību un arī ne kalpot reprezentācijai. Drīzāk likt domāt un runāt. Par vēsturi un šodienu, atšķirīgo, nežēlīgo un vispārcilvēcisko. Opera Valentīna ir konkrēts stāsts, kas, pārcelts mākslas realitātē, cerēto vispārinājumu nesasniedz, bet uzrāda vienu būtisku un pietiekami sāpīgu augoni Latvijas 40. gadu vēsturē un liek par to runāt, un laikam arī tas jau ir gana daudz.
Starp citu, ļoti interesanti būtu salīdzināt Rīgas un Berlīnes publikas iespaidus par Valentīnu gan Vācijā populārā nožēlas kulta, gan nacistisko simbolu lietojuma stingro juridisko regulējumu kontekstā. Iestudējuma estētika (scenogrāfe un kostīmu māksliniece Ieva Jurjāne) stilizē laikmetu, spēlējas ar krāsu simboliku un reizē atspoguļo totalitāro individualitātes noliegumu vienādotajā kleitu fasonā. Skatuves telpa tiek veidota postmoderni fragmentēta – pilsētas pastkartes, no otras puses redzami balstītas fasādes kā filmēšanas paviljonā – reālā telpa pārklājas ar atmiņu telpu, un tā atkal ir ļoti personiska atmiņu telpa, kas nepakļaujas kaut kādiem vispārinājumiem.
Atmiņu motīvs
Atmiņu motīvs saistās arī ar mēmā tēla Valentīna mūsdienās (atveido Ieva Kepe) izmantojumu iestudējumā. Ja operas Valentīna, kā koķetē režisors, nemaz nav Valentīna Freimane, bet vispārinājums, tad kāpēc mēmais tēls veidots vizuāli tik atpazīstams? Viesturs Kairišs savā koncepcijā izmantojis psihoanalītisku pieeju un reizē šajā gadījumā neticami piemēroto dzīves – kino metaforu. Valentīna – deviņdesmitgadniece klīst pa Rīgu un Valentīnas – septiņpadsmitgadnieces atmiņām, skatuves ripai griežoties prožektoru gaismā (otrais cēliens). Tomēr ļoti konkrētajai Valentīnai ne tikai libretā, bet arī režisora interpretācijā tā arī līdz galam neizdodas salīmēties ar Valentīnu – simbolu kā, piemēram, Kaspara Znotiņa atveidotajam Imantam Ziedonim izrādē Ziedonis un Visums. Iestudējums ir atsevišķu ainu virknējums, atmiņu un realitātes montāža bez dramaturģiskās attīstības sajūtas vienā elpā ar emocionāli ietilpīgo mūziku. Par īstu līdzpārdzīvojumu var runāt skatā, kur vecāki dodas uz geto, bet sarkanarmiešu ienākšana, ebreju kolonnu un arī Valda dubultās nozīmes «svešās uniformas» pārdzīvojums vizuāli izplēn mazliet groteskā dekoratīvismā. Tai pašā laikā jāatzīst, ka bez Kairišam tipiskā skarbā tiešuma detaļās opera varētu izrādīties pārāk melodramatiska. Daļai skatītāju tieši pietrūka izvērstāka mīlasstāsta. Īstais mīlasstāsts Valentīnā vienkārši jāmeklē citur – nevis starp Valentīnu un Dimu, bet gan starp Valentīnu un Rīgu Maskata mūzikā.