Šovakar "Dzintara ceļa valstu" prezentācija koncerts

«Pirms trim gadiem es sāku strādāt pie divām idejām – latviešu tautasdziesmas dažādu pasaules valstu komponistu apdarēs, un šo ideju vēlāk veiksmīgi realizēja koris Kamēr... jau bez manis, un tā sauktā «Dzintara ceļa valstu» dzejnieku rakstītas vārsmas latviešu komponistu darbos. 12 tautas, 12 valodas, 12 pieredzes,» tā diriģents Māris Sirmais atklāj kora Latvija jaunākā projekta Dzintara ceļš rašanās vēsturi. Šovakar Latvijas Nacionālajā bibliotēkā (LNB) notiks jaunās programmas prezentācijas koncerts.

«Ņemot vērā, ka mūsdienās dzeja nav tik skanīga un dziedoša, bet gan diezgan stūraina un dažkārt pat robusta, to ir grūti ievīt muzikālajā plūdumā. Šis projekts bija nopietns pārbaudījums komponistiem,» atzīst kora Latvija mākslinieciskais vadītājs Māris Sirmais un aicina ikvienu interesentu būt klāt 12 pasaules pirmatskaņojumu koncertā LNB. Dzintara ceļa projektam tika veikti pasūtījumi 12 dzejniekiem radīt darbus par dzintara simbolisko nozīmi viņu tautu kultūrā un vēsturē. Dzejnieki tika izraudzīti no 12 dažādām valstīm, caur kurām agrāk gājis vēsturiskais Dzintara ceļš. Dzejnieku izvēlē Mārim Sirmajam ar padomu līdzēja Rakstnieku savienība, bet komponistu izvēle attiecīgajam dzejas darbam bijusi paša diriģenta rokās. Dažas izvēlas bijušas it kā vieglākas, «velkot zināmas paralēles», piemēram, Mārtiņš Viļums, kurš mācījies Lietuvas Mūzikas akadēmijā un šobrīd dzīvo Lietuvā, komponējis darbu ar lietuviešu autora radīto dzeju, tikpat loģiska bijusi arī Gundegas Šmites, kura jau ilgāku laiku dzīvo Grieķijā, izvēle komponēt mūziku ar tekstu grieķu valodā. Komponistam Jurim Ābolam, kurš prot serbu valodu un ir «pilnīgi pārņemts ar serbu kultūru», loģiski piedāvāts rakstīt mūziku dziesmai serbu valodā. Kā atzīst Māris Sirmais, šajā darbā «savijusies latviešu, serbu, franču un angļu valoda... pilnīgs kosmoss». Uz repliku – šis projekts vēlreiz apliecina, ka mūsu komponisti ir dažādās kultūrās dzīvojoši, – diriģents nosaka: «Es tā gribētu ticēt. Salīdzinoši ar mūsu nelielo nāciju tā bagātība un tradīcijas, kas mums ir tieši koru kultūrā, tomēr ir unikāla. Mūs patiešām apskauž lielas nācijas. Daudzi izvēlas izpildīt latviešu mūziku, braucot uz dažādiem konkursiem pasaulē, un, ja latviešu mūzika tiek izvēlēta no daudzu tautu vidus, tas vien liecina par mūsu komponistu un mūsu tradīciju milzīgo ietekmi un spēku uz kora kultūru pasaulē.»

Diriģents atzīst, ka interesanti bijis lasīt tekstus, ko iesnieguši autori, kuriem nebija nekādu ierobežojumu, tikai viens nosacījums – tekstā jābūt pieminētam dzintaram. «Nav tā, ka visi apdzied tikai jūru un dzintaru, kas guļ jūras dibenā, līdz tiek izskalots. Daža darbā dzintars ir pielipis pie lāpstas, kādam citam tas ir atmiņās – vīrietis atceras mīļoto sievieti, un atmiņu lauskās uzaust cigarešu iemutis, darināts no dzintara.»

«Man bija dīvaina izjūta, ka esmu viens no tiem latviešiem, kas nekad nav atradis dzintaru, un pirms gadiem desmit es nejauši to atradu, staigājot pa jūras krastu Jūrkalnē. Neticēju, kad to atradu – diezgan lielu gabaliņu,» savas personiskās attiecības ar dzintaru atklāj Māris Sirmais. Un ļoti nozīmīgs viņa dzīvē bijis posms, kad kopā ar latviešu leģendāro diriģenti Ausmu Derkēvicu strādājis ar sieviešu kori Dzintars.

«Es jums pateikšu gan – šajā vasarā man brīvas bija tieši divas dienas, un tas bija Jāņos. Vasara bija blīva,» tā Māris Sirmais raksturo gada siltāko sezonu, ko vairākums ļaužu parasti pavada atvaļinājumos. Tomēr tāds esot dabas likums – ir blīvie un ne tik blīvie periodi, un, kad pienāk mierīgāks periods, par kādu šobrīd neesot ne runas, to var izmantot, ķeroties pie programmām, kuru «notis jau noliktas un gaida savu kārtu».

Līdz ar septembri atsācies darbs arī Latvijas Mūzikas akadēmijā. «Tas ir liels un nopietns darba cēliens. Ir daudz ārzemju studentu no dažādām pasaules valstīm, arī no ASV. Nebūsim pieticīgi un kautrīgi, mums ir ar ko lepoties, un es priecājos, ka daudzi izvēlas mācīties Latvijā un grib izzināt, kā tie latvieši spēj TO dabūt gatavu.

Vai, tik blīvā režīmā dzīvojot, nevar pārdegt – par to diriģents pagaidām nedomājot, vien pieļaujot, ka tad, kad pēkšņi būs brīva diena, tad vairs nezinās ko darīt.