RECENZIJA: Judas Priest - „Redeemer Of Souls”
Uz šīs planētas vairs nav atlicis daudz joprojām pie dzīvības un labas veselības esošu „heavy metal” klasiķu, un Judas Priest ir vieni no tiem – nav brīnums, ka britu pēc skaita 17. studijas albums izraisījis tik milzīgu sajūsmu smagās mūzikas cienītāju vidū.
Kopš iepriekšējā studijas ripuļa „Nostradamus” izdošanas gan pagājuši tikai seši gadi, taču pa to laiku ir notikušas milzīgas izmaiņas – no Judas Priest aizgājis viens no šīs grupas simboliem Kenets Daunings (labāk zināms kā vienkārši K. K. Daunings), teicams ģitārists, kurš stāvējis pie šīs britu leģendas šūpuļa. Viņš par šo lēmumu paziņoja 2011. gada aprīlī, un jau šķita, ka tās varētu būt Judas Priest beigas – tāpat kā šī grupa nav iedomājama bez sprādzienbīstamā vokāla īpašnieka Roba Halforda, tāpat tā nav iedomājama arī bez K. K. Dauninga un Glena Tiptona superīgā ģitāristu tandēma, kas, cita starpā, ir vairākas reizes oficiāli atzīts par profesionālāko „heavy metal” pasaulē. Taču jāatzīst, ka tik traki nav – grupas sastāvā ienākušais Ričijs Folkners (iepriekš strādājis vairākos projektos, kas plašākai sabiedrībai diez vai kaut ko izteiks), protams, nav tik ģeniāls, taču kopā ar Tiptonu uzvedas itin labi. Judas Priest galvenais zīmols Halfords nav aizgājis neceļos, arī pārējie spēlē uz pilnu klapi, jauno laiku modernās vēsmas mūziķus īpaši nav iespaidojušas, līdz ar to – kungi un dāmas, mūsu priekšā Judas Priest par visiem 100%!
PAR. Viss, kā vajag, pēc pilnas programmas. Absolūti neviena dziesma nav „garām kasei”, taču īpaši varētu izcelt klasiskās „March Of The Damned” un „Halls Of Valhalla”, kā arī „Crossfire”, kurā briti atļāvušies maķenīt tomēr paeksperimentēt – sanācis labi! Žēl, ka ar koncertiem viņi šogad plānojuši ganīties tikai pa Ameriku, bet gan jau nākamgad stūrēs arī uz šo pusi.
PRET. Šis albums, protams, atpaliek no Judas Priest ziedu laiku diskiem, taču diez vai kāds vēl gaida, ka viņi spēs pārspļaut, piemēram, „British Steel” vai „Ram It Down”. Mulsina vienīgi pārlieku jūtamās atsauces uz citiem klasiķiem, piemēram, Iron Maiden un Manowar, taču varbūt tas tikai rēgojas.