TŪRISMS. Solovku arhipelāgs – šausmas un pārpasaulīgais vienuviet
Kad tu, cilvēk, domā, ka iemīlēt var tikai Pēterburgu un Islandi, bet nonāc Karēlijā un – notiek tas – sānsolis ar Karēliju! Šajā republikā iedzīvotāju ir tikpat daudz cik Rīgā, bet cilvēku skaits uz kvadrātkilometru – tikai 3,5. Tāpēc lielākā daļa Karēlijas ir cilvēka prātu, roku un darīšanas nesabojāta. Redzētais un piedzīvotais apbur, pārņem savā varā un liek kļūt atkarīgai. Uz atgriešanos!
Nedēļas laikā Karēliju apceļot nevar. Var tikai ielūkoties te vienā, te otrā, te vēl citā Karēlijas stūrītī. Šoreiz - stāsts par Solovku arhipelāgu. Vietu, kur jau kopš pagājušā gadsimta 20. gadiem tika veidotas soda, pāraudzināšanas nometnes, un (ieklausieties!) cilvēku pārveidošanas fabrika. GULAGa arhipelāga priekštece šeit bija SLON - Solovku īpašo uzdevumu nometne (krieviski - Соловeцкий лaгерь осoбого назначeния).
Nometnes nepareizajiem
Baisa vieta. Ja to zina. Ja nezina, tad - pārpasaulīgi skaista. Tāpat kā arhipelāgā ietilpstošā Lielā Zajackas sala, kur atradās sieviešu soda nometinājuma vieta un kur sievietes nevēlējās atgriezties vairs nekad, tik šausmīgi tur esot bijis. Tagad šī sala ir miera osta, klusums tur skan dažādās toņkārtās, jo cilvēka darbība salā ir aizliegta kopš XX gadsimta 40. gadiem. Staigāt drīkst tikai gida pavadībā pa koka laipām, solis pa labi, pa kreisi, ogu ēšana, akmeņu ņemšana «gaišai piemiņai un atmiņai» tiks sodīta ar nošaušanu. Ak, nē, tas ir melns joks, bet sods tiešām būs. Naudas sods.
Taču bija laiks, kad cilvēkus tur šāva. Mocīja. Līdz nāvei nostrādināja. Lielā Zajackas sala ne ar ko neatšķiras no citām Solovku arhipelāgā. Tur bija moku vieta. Tagad - meditāciju vieta. Cilvēki, izņemot tos, ar kuriem esi kopā, netraucē. Jo viņu tur nav. Esi tikai tu un daba. Kaut arī nav nekādu norāžu par nometņu laiku un vietējie gidi ir skopvārdīgi, nevar nedomāt, kā bija toreiz, kad cilvēki izcieta sodu. Kas ar viņiem ir noticis? Nomira, bet kur viņus lika? Sameta jūrā? Kādas ir izdzīvojušo atmiņas? Ko sacīja tie, kuri strādāja nometnēs? Gide teica - liecības neesot saglabājušās, kaut gan arhipelāgā notiek piemiņas brīži, pulcējas represijās cietušie. Paies vēl pāris desmitgades, un aizmirstība kļūs dziļāka - tāpat kā mētrājs ir apklājis labirintus Zajackas salā, no kolektīvās atmiņas tiks izdzēstas arī tās lappuses, kas nešķiet patīkamas. Piemēram, par to, ka Solovku īpašo uzdevumu nometnē tās pastāvēšanas laikā nomira apmēram 7500 cilvēku, puse no viņiem - bada nāvē 1933. gadā. Nebūs atmiņu, nebūs notikumu. Nebūs notikumu, nebūs tajos iesaistīto cilvēku. Dzīve turpināsies no tīras, baltas lapas. Uzskatu, ka nevajag dzīvot ar nemitīgām replikām uz pagātni, bet tā, ka nav pilnīgi nekādu atsauču... Vēsturi var pārrakstīt, bet diez vai var noliegt.
XVI gadsimta sākumā Solovku klosterī tika ierīkots cietums. Tajā bojā aizgāja ļoti daudz cilvēku, jo ieslodzījuma apstākļi bija bargi, bet cietumsargi mūki... nebija līdzcietīgi, lai nevajadzētu rakstīt «bija nežēlīgi». Starp citu, Solovku klosterī jautājām par garīdzniecības sadarbību ar čeku un represīvajām iestādēm. Viens no skaidrojumiem - mūki pakļaujoties augstākstāvošo norādēm, tātad gan Dievam, gan tiem, kuri Dieva vietā komandē parādi. Paklausība ir tikums. Palika neatbildēts retorisks jautājums, vai ticīgam, kristīgam cilvēkam sirdsapziņas nav? Jo nav jau cilvēka ķermenī tāda orgāna - sirdsapziņa.
Mūki dzīvo kopš XV gadsimta
Tagad Lielā Solovku sala un viss arhipelāgs ir arhitektūras piemineklis, ticīgo svētceļojuma vieta. Solovkos klosteris ir gandrīz vienīgais taustāmais objekts, ko apskatīt. Ir to vērts. Pagājušā gadsimta sākumā klostera teritorijā bija 19 baznīcas. Tās visas kā zvīņas zivs kažokā bija satupušas cieši līdzās. Bija vēl citas kulta celtnes. Klosterī dzīvo tikai 35 mūki. Vēl ir tie, kuri gatavojas mūka dzīvei. Klostera teritorija ir plaša, telpas - neaptveramas. Kādreiz, senatnē, salas izmantoja zvejnieki, lai pārlaistu vētras Baltajā jūrā. Vēl agrāk pirmiedzīvotāji arhipelāga salās veidoja akmens labirintus, lai aizgājēju dvēseles neatrastu ceļu atpakaļ. Kas miris, tam jāpaliek mirušo valstībā. Tās kalpoja par kapsētām. Mūki tur ieviesās tikai XV gadsimtā. Vispirms uzbūvēja klosteri, pēc tam cietoksni. Bija arī osta, ceļi, tika izvērsta saimnieciskā darbība. Pasaulīgā dzīve viņiem nebija sveša, vairojās bagātība un līdz ar to - mantas tīkotāji. Vajadzēja cietoksni ar 11 metru augstu mūri, 3,5-4 metrus biezām sienām. Tur mūki varēja justies pasargāti no apkārtējās laicīgās pasaules vismaz tik daudz, cik paši vēlējās izvairīties.
Vieta, kur aizmirst urbāno pasauli
Solovku salas ir lielākais Baltās jūras arhipelāgs. Ziemeļu klimats ir bargs, apmēram pusi gada ap salām dreifē ledus. Vasara ir īsa, krāšņa, skaista un sulīga kā iemīlēšanās pusmūža gados. Vasara steidz rādīt visu - baltās naktis, krāšņos saulrietus, paisumus un bēgumus jūrā, kad pastaigas laikā vari attapties Baltās jūras ūdenī līdz ceļiem. Rudens biezos mežu masīvus sāk izkrāsot jau augusta beigās. Ziema nāk ar ziemeļblāzmu, bet pavasaris atkausē sniegu, ar ko pārklātas arhipelāga salas. Bērzi aug līdzās eglēm un priedēm. Ir gari un slaiki koki, ir kropli, savērpušies, pieplakuši sūnu klājumam. Ogu biežņa, sēņu cepurītes kaitina sēņotājus. Ainava ir daudzveidīga - mežs mijas ar purvu, sīkiem, nolauztiem koku stumbriem un akaču zilumu. Jebkurā mirklī no meža var izlīst lācis. Savām acīm redzēju. Gabaliņu tālāk jož vilks. Bet Baltajā jūrā kuģīti pavadīja ziņkārs ronis. Esot arī baltie vaļi. Arhipelāgā mīt 200 sugu putni, dzīvnieki. Čūsku nav. Nu, šī jau arī nav pirmatnējā grēka vieta - pārāk auksti, paradīzes klimatam atbilstošais laika sprīdis ir īss.
Pētījuši arī latviešu zinātnieki
Arhipelāgā ietilpst vairākas salas, un katrai no tām bijusi sava funkcija. Anzera bija atvēlēta mūku eremītu dzīvei. Lielajā Mukslamā attīstīja klostera saimniecību, Lielā un Mazā Zajackas salas bija putnu ligzdošanas vietas, un mūki turp īrās pēc olām, ko izmantoja celtniecībā. Salas aizvien glabā senatnes pieminekļus no tā laika, kad kristietība vēl nebija procesā. Katra no Zajackas salām ir nedaudz lielāka par vienu kvadrātkilometru. Kad jautājām gidei, ko nosodītās sievietes darīja ūdens apskalotajā sauszemes gabaliņā, viņa nevarēja atbildēt. It kā izstrādājušas mežu. Bet ir saglabājušās liecības par nometnes (ne tikai šīs) ikdienu - ieslodzītajiem lika bezjēdzīgi staipīt un kraut baļķus, pārliet ūdeni no viena āliņģa citā utt. Dienu no dienas.
Uzgāju interesantu publikāciju žurnālā Zvaigžņotā Debess (1991. gada pavasaris). 1990. gada jūlijā Latvijas Astronomijas un ģeodēzijas biedrība sarīkoja ekspedīciju uz Baltās jūras Solovku arhipelāga salām. Viens no tās galvenajiem mērķiem bija akmeņkrāvuma labirintu apsekošana. Viens no tādiem atrodas (atradās?) Lielo Solovku salas rietumu piekrastē. Kultūras piemineklis fiksēts 1973. gadā un atrodas apmēram 18 kilometru attālumā no Solovku kremļa, grūti pieejamā salas krasta rajonā, dabas rezervāta teritorijā. Akmeņkrāvuma labirints no zemsedzes atbrīvojies 1971. gadā tā apkārtnē notikušā meža ugunsgrēka dēļ. Tas esot vienīgais neizpostītais akmeņkrāvuma labirints šajā salā. Pārējie akmens labirinti ir restaurēti un neatbilst to sākotnējam izskatam. Esot vēl citi labirinti, bet tie vismaz pagājušā gadsimta 90. gadu sākumā nebija uzieti. Līdzīgs labirints esot arī Anzeras salā.
Tas apliecina, ka Solovku arhipelāgā ir ko redzēt arī katrā nākamajā ierašanās reizē.