Īsais kurss Gruzijas viesmīlībā

Gatavojoties ceļojumam uz Gruziju, smēlos iedvesmu, izlasot Noras Ikstenas poētiska siltuma apdvesto grāmatu Dievmātes draudzene par Gruziju un tās cilvēkiem. Manu iespaidu par gruzīniem kā lepnu, karstasinīgu un sirdsgudru tautu nenoliedzami veidoja arī izcilās padomju un atmodas laikā skatītās kinofilmas.

Negribu teikt, ka kaut ko skatīt savām acīm nozīmē tūlīt sagraut iepriekšējos stereotipus. Taču Gruzija ir daudz, daudz sarežģītāka zeme un tauta, nekā man bija šķitis iepriekš. Viens no visu Gruzijas viesu ieteikumiem pirms brauciena bija – izbaudi gruzīnu vīnu un ēdienus! Es varu atkārtot to pašu: izteiksmīgi vīni un garda maltīte – tā ir īsta Gruzijas vizītkarte.

Tbilisi simbiozes šķautnes

Kalnu panorāmas ieskautajā Gruzijas galvaspilsētā Tbilisi savijas senatnīgās vecpilsētas šauro ieliņu labirinti ar mūsdienu stikla arhitektūras paraugiem, ar kuru pompozajām būvēm bija pārņemts iepriekšējais Gruzijas prezidents Mihails Saakašvili. Daudziem vietējiem šī modernisma un senatnes simbioze nešķiet pievilcīga, tomēr jāteic, ka neglīta tā nebūt nav. Taču Nora Ikstena šo parādību skaidro skarbi: «Tik pompoza un muļķīga izskatās modernā un sarežģītā šodiena salīdzinājumā ar apdrupušo, bet viedo un skaidro vakardienu. Tieši šī vakardiena ir Gruzijas īstais gars. Ne veikali, jaunās augstceltnes un zīmoli, kas to strauji pielīdzina un vienādo Eiropas un Amerikas tirgus paraugiem.»

Mtkvari upes krastos Tbilisi stiepjas teju 40 kilometru garumā, bet pati glītākā daļa, protams, ir vecpilsēta ar kalnos iebūvētajiem namiem un šaurajām ieliņām, ar Narikalas cietoksni augstu kalnā un vecajām minerālūdens pirtīm kalna pakājē, kā arī Metekhi baznīcu otrā pusē. Abus upes krastus pār gleznaino ieleju savieno gaisa tramvajs, un nervus viegli kutinošā braucienā var doties abos virzienos. Tbilisi centrs naktī ir skaisti izgaismots, radot noslēpumainu auru un pilsētas mūru un ēku varenības iespaidu. Par Tbilisi dibinātāju uzskata Gruzijas caru Vahtangu I Gorgasali, kurš 458. gadā esot nolēmis šeit pārcelt galvaspilsētu no senās galvaspilsētas Mchetas. Pilsētas vārds cēlies no gruzīnu vārda tbili, kas nozīmē karsts. Leģenda vēsta, ka Vahtangs I devies medībās ar piekūnu apvidū, kurā bija nolēmis celt jauno valsts galvaspilsētu. Piekūnam izdevies noķert putnu, taču tas tomēr izslīdējis no piekūna nagiem un iekritis strautā. Tas izrādījies karstais minerālūdens avots, kurā putns bija izvārījies un pagatavots maltītei. To, ka pilsētas centrā tiešām iespējams pērties pirtī karstos minerālūdens baseinos, liecina pēc sēra smaržojošās dūmu strūkliņas no 17. gadsimtā būvētajām Sulfura pirtīm. Tagad pirtis apsaimnieko Tbilisi dzīvojošie azerbaidžāņi un par salīdzinoši nelielu samaksu ikviens var izpērties no kalna plūstošajos ūdeņos, iegūstot mīkstu ādu un zīdainus matus. Serviss pirtīs pagaidām vēl atpaliek no pašmāju labākajiem spa kultūras paraugiem, taču vai Latvijā ir iespēja peldēt karstā dabiskā minerālūdens baseinā – nu nav dzirdēts gan.

Pilsētas ikdiena gan ir nedaudz citāda nekā vieglas romantisma devas apdvestā vecpilsēta. Ēkas, veikali, cilvēki vairāk liks atminēties Latviju pagājušā gadsimta deviņdesmitajos, ubagotāji uz ielām – ar bērniem, suņiem utt. – to, ka Gruzija diemžēl ir visai nabadzīga valsts ar 200–300 USD vidējo algu un vēl niecīgāku pensiju. Un kur vēl pārvietošanās pa pilsētu ar kājām! Ne vēsts no mūsos iedricelētās braukšanas kultūras – palaist gājējus pie gājēju pārejas. Šeit iela jāšķērso skriešus, ja gribi palikt dzīvs, un niknu autovadītāju raidīto pīpināšanu var dzirdēt pat uz gājēju pārejas esošie. Ja man līdz šim bija šķitis, ka trakākie auto braucēji Eiropā ir rumāņi, tad var teikt, ka gruzīni viņus pārspēj. Trakā braukšana un necieņa pret kājāmgājējiem gan nonāk pilnīgā pretrunā ar citām gruzīnu tautas īpašībām – skaļo viesmīlību, sirsnību un dziļo dievbijību.

Gruzīnu pareizticīgo baznīcas Tbilisi ir cilvēku pilnas, turklāt nevis tāpēc, ka ļaudis ieradušies aplūkot ikonas. Viņi lūdz Dievu, viņu lūpas kustas lūgšanās, un to dara jauns un vecs, vīrieši un sievietes. Gruzijā pareizticību atnesusi Svētā Nino ar no vīnogulāja savīto krustiņu rokās. Gruzīnu pareizticīgo vijīgais krustiņš ikonās izskatās tik sievišķīgs un maigs – tas it kā nesaderas ar klosteru un baznīcu skarbo mūru aukstumu un varenību. Taču, līdzīgi kā vīnogulāju saknes, pareizticība cieši sakņojas Gruzijas zemē.

Senās galvaspilsētas atjaunotne

Netālu no Tbilisi, aptuveni 20 minūšu braucienā no centra, atrodas senā Gruzijas galvaspilsēta Mcheta. Faktiski vārds senā ir lietojams nosacīti, iespējams, attiecinot tik uz vienu no gruzīnu pareizticības svētvietām – Svetitskhoveli katedrāli, kas slejas pāri pilsētas mūriem. Pārējā pilsētas daļa ap katedrāli ir atjaunota un pārbūvēta – tradicionālā stilā, ar ēkām ar senatnes arhitektūras piesitienu, taču nez kāpēc tās vairāk atgādina tūrisma objektus. Mazās suvenīru un vīna bodītes, kas izvietotas šajās ēkās ap katedrāli, ir tipiski tūristu pievilināšanas namiņi, bet nesteidziet tur vīnu pirkt – zīmoli un cenas kā Rīgas lielveikalos, kur gruzīnu ražojumi pieejami plašā sortimentā.

Svetitskhoveli katedrāle ir būvēta vietā, kur apbedīts vietējais jūds Sidonijs ar Kristus līķauta skrandu rokā. Tā līdzšinējā grandiozajā veidolā pārtapusi pamazām – sākot no 5. gadsimta līdz 15. gadsimtam, un kopš tā laika tā arī ir lielākā bazilika Gruzijā, zem kuras mūriem atdusas visi šīs valsts monarhi.

Skatoties no katedrāles pāri ielejai kalnā – redzams Džvari jeb Krusta klosteris, kura necilie un askētiskie mūri tapuši 6. gadsimtā ap koka krustu, kas uzstādīts kalnā. Ap Džvari klosteri kalna virsotnē ziemā valda asi vēji. Tie pūš tik skarbi, ka skaistā ainava ielejā uz Aragvi un Mtkvari upju sateci un Mchetas pilsētu ir vērojama vien mirkli – un tad gribas ātrāk prom. Bet Džvari klostera uzraugs, ko satiekam baznīcā, ir tikpat jauks kā ļoti daudzi gruzīnu ļaudis: Jūs no Latvijas? Ā, biju tur astoņdesmitajos, atpūtos Jūrmalā... Gruzīniem, neraugoties uz to, ka padomju vara tiem nav nesusi neko labu, nav skarbu atmiņu par šo laiku. Tāpat kā nav naida pret krieviem, lai gan vēl tikai 2008. gadā abas valstis iesaistījās karā. Kā izskatījās, vaina par karu tiek krauta uz politiķu, ne tautu pleciem.

Vīnu dzimtene – Kahetija

Ziemā apmeklēt Gruzijas reģionus ārpus galvaspilsētas ir visai saspringts piedzīvojums, jo ceļi liek sveicināt kaisītājus un pirmais sniegs Kahetijā gandrīz kā daždien Rīgā uzsnieg «negaidīti» visiem ceļu apsaimniekotājiem. Tādējādi divu stundu ilgais brauciens uz gruzīnu aristokrāta, literāta un Krievijas carienes Katrīnas II krustdēla Aleksandra Čavčavadzes muižu – muzeju Cinandali ievelkas teju četru stundu garumā. Pa ceļam – neskaitāmi nelieli gruzīnu ciemati, kur pie katra noplukušā namiņa, kas remontu nav redzējis, šķiet, vismaz gadus 30–40, aug apsnidzis hurmas koks ar sasalušiem augļiem tajā. Šādi ciemati stiepjas gar visu Alazani ieleju, kas ir gruzīnu vīnu šūpulis, un vīna darīšana, dzīvošana naturālā saimniecībā ir, šķiet, visu šo ciematu iedzīvotāju rūpals.

Pat gruzīnu literārās valodas pamatlicējam Aleksandram Čavčavadzem, tiek uzsvērts, ir nopelni ne vien literatūrā, kaujas mākslā, diplomātijā un vienkārši gara aristokrātijas latiņas celšanā, bet arī vīna darīšanas kultūras izkopšanā. Viņa muižas tuvumā atrodas vīna darītava Cinandali vīniem.

Nedzert Gruzijā vīnu ir tas pats, kas iespļaut namatēva sirsnīgajā sejā. Paši gruzīni visi kā viens saka: vīnu, atšķaidītu ar ūdeni, šeit dod mazuļiem no pusotra gada vecuma. Bet liekas, ka tas jau caur mātes pienu iezīsts, jo, lai arī piesardzīgi, bet tomēr no vīna neatsakās pat ne grūtnieces, ne barojošas mātes. Gruzīnu baltvīni ir dzintaraini sulīgā krāsā, bet sarkanvīni – biezi, tumšsarkani ar spēcīgu tanīna pēcgaršu. Paši gruzīni lepojas ar to: kā stāsta vīna darītavā un krodziņā Pheasents Tears (Fazāna asaras) gleznainajā Signagi pilsētā Kahetijas kalnos, gruzīnu vīna darīšanas metode ir unikāla. Vīnogu sula tiek raudzēta milzīgās (līdz 2 tonnām) zemē ieraktās māla krūkās (čuri) kopā ar miziņām, sēkliņām un kātiņiem. Tāpēc arī ir tik spēcīgs tanīna (miecvielas, kas rada mutē savelkošu sajūtu) efekts šajos vīnos. Mjā, gadījies dzirdēt, ka no gruzīnu vīniem mēdzot vairāk sāpēt galva nekā no franču vai itāļu. Bet, ja būt godīgam pret sevi, tad laikam gan tas atkarīgs no izdzertā vīna daudzuma, nevis garšas vai darīšanas tehnoloģijas. Un vairāk parasti izdzert gadās viesmīlīgā atmosfērā, kas Gruzijā ir likums. Kāpēc omulīgi stilīgajai vīna darītavai Pheasents Tears tāds nosaukums? Tāpēc, ka gruzīniem ir teiciens: «No laba vīna pat fazāns apraudāsies.» Kahetijā fazāniem, liekas, jāraud ik uz soļa, jo šeit audzē lielu daļu no 525 vīnogu šķirnēm, kas aug Gruzijā. Šeit, klausoties vīndaru stāstu, arī vislabāk var saprast, kādu ļaunumu var nodarīt gruzīnu tautai, aizliedzot vai ierobežojot vīna eksportu, kā to izdarīja Krievija pēc 2008. gada kara. Jo vīna ražošana ir gruzīniem Kahetijā ne tikai rūpals, bet augstākais tikums, un vīnstīga ir svētums. Braucot uz Cinandali, Gurdžāni pilsētā ceļa malā slejas piemineklis slavenajam aktierim Sergo Zakariadzem, kurš vienu no savām diženajām lomām nospēlējis 1964. gada Rezo Čheidzes filmā Kareivja tēvs. Gruzīniem spilgtākā epizode no šīs filmas ir nevis kādi padomju armijas varoņdarbi, bet gan aktiera tēlotā varoņa pļauka krievu tankistam, kurš veic manevrus vīnogulāju laukā, sabojājot stādus.

Miesas un gara svētki

«Viss viens, vai tie būtu pilsētas restorāni, mājas viesības, mazās iebrauktuves ceļu malās vai maltītes kalnu ciematos, – ēdiens vienmēr ir svaigs un smaržīgs, īsteni miesas un gara svētki,» tā man teju vārdus no mutes izņem Nora Ikstena, aprakstot gruzīnu galda un ēdienu kultūru. Teju visos restorānos vakarā spēlē un dzied mākslinieki, papildus miesiskiem kuņģa priekiem sagādājot arī garīgu baudījumu. Un Tbilisi naktsdzīve sit tikpat augstu vilni kā daždien Vecrīgas krogos.

Protams, latviešu nacionālais ēdiens šašliks, kas šeit asociējas ar Kaukāza virtuvi, Gruzijā ir: tikai to sauc mcvadi. Tā ir uz iesmiem cepta gaļa (visbiežāk – cūkas, jo garšīgs mcvadi no jēra esot tikai tad, ja jērgaļa izcila), turklāt tā netiek marinēta, kā pieņemts Latvijā. Hinkali (lielie gaļas pelmeņi) esot vīru varēšanas apliecinājums – jo vairāk pelmeņa kātiņu uz šķīvja, jo riktīgāks «vecis». Hinkali ir tik sātīgs ēdiens, ka ar trijiem jau jājūtas paēdušam. Bet «īstā veča» varēšanas apliecinājums esot ap 20 hinkali. Gruzīnu maize – hačapuri – katrā novadā tiek cepta citāda, ar citādu pildījumu, un jāteic, ka maizes daudzums maltītē taupīts netiek. Pārsteidzoša vieta gruzīnu virtuvē ir atvēlēta sēnēm – līdz šim nekur nav nācies baudīt tik daudzos veidos pagatavotas sēnes – austersēnes un šampinjonus.

Gruzija ziemā nav tikai zeme, kur pūš ļoti auksti vēji, tādējādi liekot salt tiem, kas nezina, ka pēc izjūtām no termometra rādījuma jānoņem vēl kādi pieci grādi, lai saprastu, cik silti jāģērbjas. Auksto vēju iespaidu ātri mazina viesmīlība, kas apņem katru cilvēku, kas nolēmis būt ciemiņa godā šajā Kaukāza valstī.

Vēl par ceļojuma iespaidiem Gruzijā kādā no nākamajiem laikraksta numuriem.

Rakstā izmantoti citāti no Noras Ikstenas grāmatas Dievmātes draudzene. Dienas Grāmata, 2013.

Autore pateicas Gruzijas Tūrisma administrācijai par atbalstu raksta tapšanā.