Vadonis – piemineklis Kārlim Ulmanim

Autorības kaislības, kas sabangojās ap muzikālās drāmas Vadonis libretu, pierimušas, pirmizrāde tuvojas, un ir laiks pievērsties galvenajam – iestudējumam, ar ko 17. septembrī Latvijas Nacionālais teātris atklās 91. sezonu.

Izrādē piedalās vairāk nekā 40 aktieru, tostarp Kultūras akadēmijas 3. kursa studenti, tapuši vairāk nekā 150 kostīmu un kostīmu detaļu. "Teātrī ir sajūta, it kā Bondarčuks filmētu Karu un mieru", par topošās izrādes vērienu teic režisors Edmunds Freibergs. Kārli Ulmani atveidos četri aktieri: Mārcis Maņjakovs vai Egils Melbārdis, bet trimdas Ulmani spēlēs Voldemārs Šoriņš vai Juris Lisners.

Otrs eposs

"Šis darbs ir par Kārli Ulmani kā personu. Jebkuras spekulācijas par to, ka tas ir mēģinājums attaisnot vai speciāli izrādīt apvērsuma jēgu un diktatūru, vai par to, ka tā ir parodija par Ulmani – ne prātā nenāk to darīt. Kārlis Ulmanis ir lielākais valstsvīrs, kāds Latvijā bijis un nav pārspēts šobaltdien," ir pārliecināts Vadoņa komponists Zigmars Liepiņš. Viņš uzsver, ka muzikālā drāma Vadonis ir tās autoru viedoklis par Kārli Ulmani un viņi nepretendē uz vēsturisku patiesību. "Svarīgākais šajā darbā – Ulmaņa personiskā drāma, problēma starp varu, tās dotām lietām, ambīcijām un personīgo dzīvi," atklāj komponists. Aktualitātes skanējumu Vadonis iegūst, šo tēmu konfrontējot ar šodienas situāciju Latvijā.

Libreta autors Kaspars Dimiters atzīst, ka par Kārli Ulmani domājis gadus septiņus, līdz šā gada janvārī ideju, ka tā patlaban varētu būt aktuāla tēma, darījis zināmu Zigmaram Liepiņam.

Kaspars Dimiters uzskata: "Kārļa Ulmaņa misijas vainagojumu nevar nodalīt no izcilā dzejnieka Edvarta Virzas. Imants Ziedonis teicis: katrai tautai ir vismaz divas lielas dziesmas – viena par varoņiem, otra par mājām. Varoņdziesma ir teiksma par Lāčplēsi, Straumēni – mīts par mājām. Straumēnu autora mīta vīzijā ietilpa ne tikai aprakstītā viensēta, bet visa Latvija, par kuras saimnieku viņš redzēja Kārli Ulmani. Tālab arī Virza, kā mēs zinām, ļoti palīdzēja un atbalstīja Ulmani."

Vadoņa libreta autors jauniestudējumam veltītajā preses konferencē arī norādīja, ka vienu mūsu tautas mītu Zigmars Liepiņš un Māra Zālīte jau iemiesojuši – tā ir rokopera Lāčplēsis. Savukārt Vadonis ir "Straumēnu mīta par mājām, saimi, saimnieku romantiski sociāls manifests. Zigmars to tikai šodien no manis uzzina, ka viņš uzrakstījis, mūzikā ietērpis otru eposu", sacīja Kaspars Dimiters. Viņš arī uzsvēra, ka "politiski amorālajā haosā līdz šai dienai nav radusies neviena personība, kas būtu līdzvērtīga Ulmaņa autoritātes fenomenam. Nav vērtību, nav autoritāšu. Tā kā Ulmaņa autoritāte tikusi degradēta pēcatmodas laikā, tā netika degradēta padomju laikos". Piemēram, Kaspars Dimiters citēja Pikšu saimnieka, Kārļa Ulmaņa brāļa mazdēla Gunāra Ulmaņa sacīto: "Īpaši tagad parādās viedokļi, ka viņš [Kārlis Ulmanis] bijis slikts, nodevis Latviju, bijis diktators, nestājies krieviem pretī ar ieročiem. Arvien vairāk un vairāk Ulmanis tiek noniecināts, ar to es saskaros katru dienu. Uz Pikšām gan brauc labākā latviešu tautas daļa, un viņi nespriež, Ulmanis bija labs vai slikts. Viņi zina, Ulmanis latviešu tautai uzcēla labklājības un drošības valsti, viņš kalpoja savai tautai un sev neko nepaņēma. Arī brīvās Latvijas prezidentiem Ulmanis nav ērts un tīkams, viņi uz Pikšām nebrauc."

Runas nobeigumā Kaspars Dimiters sacīja: "Muzikālo drāmu Vadonis veidoju ar skaidru apziņu, ka tā būs piemineklis vienīgajam latviešu tautas saimniekam Kārlim Ulmanim, kas tautai ļāva piedzīvot īstas labklājības un kultūras spozmes laikmetu." Libreta autors arī piebilda, ka tāda laikmeta Latvijā vairs nebūs: "Vienīgais, kas šo laikmetu mūsu tautā spēja izcīnīt, bija Kārlis Ulmanis. Āmen."

Par Latviju

Saimnieka tēmas aktualitāti uzsver arī Nacionālā teātra direktors Ojārs Rubenis, sakot, ka patlaban ir nepieciešams darbs, kas runātu par to. Otra, viņaprāt, būtiska tēma ir lēmumu pieņemšana: "Domāju par to, cik grūti cilvēkiem, kas ir pie varas, pieņemt lēmumus. Cik grūti Kārlim Ulmanim bija pieņemt vienu vai otru lēmumu, 15. maija, augusta lēmumus. Par to, ka cilvēki ir spējīgi pieņemt lēmumus, ka tie ietekmē mūsu dzīvi ne tikai vienas dienas, bet vesela gadsimta garumā, ir jārunā. Un par šiem cilvēkiem ir jārunā. Es negribu teikt, ka tas ir politisks darbs, vēlos no tā norobežoties. Šis darbs ir par cilvēku, viņa esību, izaugsmi, lēmumu pieņemšanu, atbildību ne tikai savā, bet visas valsts priekšā."

Režisors Edmunds Freibergs savulaik iestudējis divus citus muzikālus darbus, kuru autori ir Zigmars Liepiņš un Kaspars Dimiters. Tās ir operas Parīzes Dievmātes katedrāle (1997) un No rozes un asinīm (2000). Viņš atzīst, ka, pirms piekritis iestudēt izrādi par Kārli Ulmani, ilgi domājis un apsvēris šo domu. Vispirms tāpēc, ka, izlemjot aiziet no teātra mākslinieciskā vadītāja posteņa, vienu sezonu gribējis strādāt tikai ar studentiem. Turklāt, kad pirmo reizi iepazīstināts ar ieceri, nav radies priekšstats par to, kā tā varētu īstenoties, taču vēlāk secinājis, ka ideja nemanot jau bija pārņēmusi savā varā.

Par Vadoņa tapšanu runājot, viņš atzīst: "Manā režisora praksē, kas ir vairāk nekā 30 gadu gara, Vadonis ir viens no sarežģītākajiem darbiem. Kaspars rīkojies diezgan vieglprātīgi, nerēķinoties ne ar ko, vienkārši rakstījis. Bet es pieņēmu, mēģinu attaisnot un uzbūvēt. Viņš maz profesionāli pārvalda skatuvi, un tieši tāpēc – viņš uzbūvē, un mums jāatrod atrisinājums." Taču Edmunds Freibergs uzsver, ka viņam ir ļoti labs palīgs – otra režisore Ināra Slucka, "bez kuras es būtu kā bez rokām", turklāt ansamblis strādā ļoti atdevīgi un ieinteresēti. Par vēl vienu šīs izrādes režisoru viņš dēvē Zigmara Liepiņa mūziku, kas ir "stipra, emocionāla un piesātināta".

Par izrādes vēsti Edmunds Freibergs teic: "Jo vairāk mēģinu, jo vairāk šķiet – lai gan centrā ir Ulmanis, ļoti sarežģīti būvēts, pretrunīgs tēls, materiāls un izrāde ir par mums, latviešiem, Latviju un mūsu eksistenciālajām problēmām."

Zigmars Liepiņš uzsvēra, ka profesionāli dziedātāji izrādei netika piesaistīti, jo bijis uzstādījums, ka strādās tikai ar Nacionālā teātra aktieriem. Lai arī pirms vairākiem gadiem par dziedošiem aktieriem komponists esot "spļaudījies", tagad atzina, ka situācija ir mainījusies. Zigmars Liepiņš uzskata, ka Dita Lūriņa, Mārcis Maņjakovs, Egils Melbārdis ir labi sagatavoti un labā formā, vienlaikus gan augstas klases aktieri, gan dziedātāji.

Izšķiršanās

Mārcis Maņjakovs Kārli Ulmani redz kā izcilu personību, absolūtu ideālistu un patriotu. Kā ļoti būtisku faktu aktieris uzsver to, ka Vadonī "ir ne tikai Ulmanis un valsts, bet arī mīlas tēma, jo – kas tad dzīvē ir svarīgākais? Šeit ir tas duālisms – valsts un mīļots cilvēks". Kārļa Ulmaņa mīļoto sievieti Mariju atveido Dita Lūriņa vai Zane Dombrovska.

Mārcis Maņjakovs ir piedalījies divās Raimonda Paula muzikālajās izrādēs – Kerija un Dāmu paradīze, un salīdzinot viņš saka: "Zigmara Liepiņa mūzika ir pilnīgi citāda – viņa mūzikas ritējums ir ļoti specifisks, aktierim jāprot un jābūt ļoti plašam diapazonam, lai to nodziedātu. Man tā ir vienreizēja iespēja, un esmu priecīgs, ka Zigmars Liepiņš uzticas un jūt, ka es to varu izdarīt. Katra izrāde dod izaugsmi. Jo loma ir grūtāka, jo pieredze man kā aktierim aizvien lielāka."

Otrs Ulmaņa lomas atveidotājs Egils Melbārdis spēlējis arī Zigmara Liepiņa Adatā, bet par Vadoni saka: "Man ir milzīgs prieks un gandarījums par savu teātri, jo abas tēmas ir ļoti dažādas un aktuālas – gan Adatas, gan Kārļa Ulmaņa tēma. Tagad, uzņemot visu informāciju, kas nepieciešama šāda iestudējuma tapšanā, runājot ar radošo grupu un ne tikai, kontekstā ar pašreizējo situāciju sajūta ir... Godīgi sakot, tas ir milzīgs smagums. Un domāju, tieši tas smagums padara šo tēmu tik ļoti aktuālu. Izrādes tēma – mīlestība uz savu tautu un savu zemi –, kas mūsdienu ausīm skan ļoti patētiski, bet patiesībā tā ir izejas pozīcija, uz kuras vajadzētu balstīties vispār katram valsts pilsonim."

Jau 19. septembrī notiks nākamā pirmizrāde – režisora Ģirta Ēča debija Nacionālajā teātrī ar Deivida Harovera psiholoģiskā trillera Melnais strazds iestudējumu Jaunajā zālē. Divu cilvēku attiecību sarežģītās peripetijas izspēlēs Madara Saldovere un Normunds Laizāns.