21.mar 2013
Februāra nogalē Dailes teātris piepulcējās to teātru skaitam, kas pārskatāmā pagātnē pievērsušies Jevgeņija Oņegina tēla interpretēšanai, piedāvājot mūziklu Oņegins – postmodernu pastičo par slāvu kultūru, kurā tomēr tik neatlaidīgi meklējam pretlīdzekļus emociju un kaislību badam, kas tipisks mūsdienu sabiedrībai. Jāsaka, ka pēc Andreja Žagara ārišķīgi estetizētā operas iestudējuma Jevgeņijs Oņegins un Alvja Hermaņa asprātīgā, bet kaili intelektuālā Oņegins. Komentāri JRT Dž. Dž. Džilindžeram izdevies slāvu tēmai piebērt nedaudz sāls un piparu, lai padarītu dzīves bildi krāsaināku ne vien samērā nepretenciozajai Dailes teātra Lielās zāles publikai, bet arī dedzīgākam kultūrzīmju šifrētājam. Šķiet, par Oņeginu vienaldzīgo ir maz – redzējušo rindas vairāk polarizējas kaismīgos atbalstītājos un tikpat kaismīgos kritizētājos. Taču tas par izrādi liecina tikai labu.