Esmeralda Ermale: "Gribas redzēt pievienoto vērtību"
 
«Mākslai ir jārāda cilvēkiem horizonts mazlietiņ tālāk, nekā paši varētu saskatīt,» teic Dailes teātra aktrise Esmeralda Ermale ©F64

Viena no pagājušās sezonas labākajām izrādēm ir Dailes teātra Kamerzālē tapusī Dmitrija Petrenko Visas viņas grāmatas, kuras pamatā ir Bernharda Šlinka romāna Priekšlasītājs motīvos veidotā Justīnes Kļavas luga. Hanna ir Esmeralda Ermale, Mihaels – Dainis Grūbe. Esmeraldas Ermales Hanna ir viens no sezonas spilgtākajiem aktierdarbiem, kas mani emocionāli saviļņoja, un tāpēc aicināju aktrisi uz sarunu.

– Pagājušajā sezonā jums bija smaga, bet skaista loma Dmitrija Petrenko izrādē Visas viņas grāmatas. Vai bija nojausma, ka šis iestudējums izvērtīsies tik veiksmīgs?

– Visi priekšnoteikumi jau bija, lai izveidotos kas labs. Materiāls ir brīnišķīgs, un, ja pie tā strādā ar tādu mērķtiecību, kā Dmitrijs to darīja, tad, paldies Dievam, ir arī rezultāts. Protams, bezgala daudz reižu ir bijis. It kā viss būtu, bet kaut kā pietrūkst, nesaslēdzas, neiznāk. Bažas jau vienmēr pastāv. Man ir liels prieks, ka šoreiz viss saslēdzās. Un lielākais prieks ir par to, ka process bija ļoti jauks. Divi mēneši no dzīves tomēr kaut ko nozīmē. Lomas, pie kurām gribas tik ļoti piepūlēties, lai kas nozīmīgs iznāktu, jau nav gluži katru sezonu. Jauki, ka visi apstākļi tā sakrita un mēs visi varējām labi saprasties.

– Saprašanās ir tas būtiskais apstāklis?

– Mana pārliecība tomēr ir, ka jābūt režisora komandai. Esmu piedzīvojusi visādus variantus. Gadās, ka cilvēki satiekas, katrs mājās ko izdomājis un mēģina kaut kā sabakstīt to visu kopā. Reizēm arī tādā variantā negaidīti visi apstākļi nostrādā vēlamajā virzienā. Biežāk ir tā, ka režisors runā ar visiem pārējiem izrādes veidotājiem kā ar līdzvērtīgiem, izstāsta savu ieceri, ideju, tad kopīgiem spēkiem mēģina realizēt tieši šo ideju, nevis uztaisīt «kaut ko». Tā ir liela atšķirība. Ja ar ideju darbojas mērķtiecīgi, tad ir lielāka varbūtība, ka var izdoties.

– Tas «uztaisīt kaut ko» ir bieži?

– Biežāk, nekā man tas patiktu.

– Tātad Dmitrijam bija skaidra ideja, viņš zināja, ko no jums vēlas?

– Jā, viņam viss bija diezgan skaidrs. Pieļauju, mēs katrs ar savu izpausmi, ķermeni, domām un emocijām kaut ko pienesām klāt. Viņš ir no tiem režisoriem, kuri nevis akli pastāv uz savu, zinot, ka tieši tā vajag, bet ļoti jūtīgi skatās, kā tas izskatās konkrētajam aktierim. Vai tas piestāv, vai nav pretrunā ar viņa jūtu dabu. Tas nenozīmē, ka viņš neprasa no mums ko neierastu. Taču ir lietas, kas vienam cilvēkam piestāv, otram nepiestāv. Otrs darīs to pašu, bet nederēs. Tā ir ļoti jūtīga un smalka lieta, un man tiešām prieks, ka Dmitrijs to apzinās un ar to rēķinās. Tas nomierina, rada paļāvības izjūtu, jo zini, ka viņš nenoliks neveiklā, muļķīgā situācijā. Tas aktierim rada drošību, un tas ir ļoti svarīgi. Viņš pateiks, ja kāda izpausme nederēs mūsu mērķim. Ir jācenšas pēc ideālā izpausmes veida.

– Vai to, ka Dmitrijs Petrenko ir jauns režisors, kaut kā izjutāt?

– Nē, ar viņu bija ļoti viegli saprasties. Protams, man pirms tam bija bažas, jo es viņu personiski nepazinu, nebiju kopā strādājusi. Paļāvos, ka darbs ir jāizdara. Galvenais, process bija viegls. Ņemot vērā, ka materiāls ir tik smags, nebija jāstrādā ar ārprāta smaguma sajūtu. Tā jau nepamet, nevar abstrahēties. Bet ir tādi režisori, kas vēl dzen zemē, kamēr liekas, vairs neredzi dienasgaismu, dzīvo tajā drūmumā un šausmās. Ne vienmēr tas ir tas īstais veids, kā panākt rezultātu. Par to var domāt un runāt dažādi, nekārpot aktieri personiski.

– Kāda bija jūsu reakcija, uzzinot, ka būs jāspēlē šī loma?

– Bija liels prieks, ka beidzot ir sezonā loma, pie kuras varēšu piedomāt, strādāt, ar ko varēšu kādu laiku dzīvot. Man beidzamā laikā nav bieži bijušas tik nozīmīgas lomas, lai uztvertu to kā kārtējo notikumu. Man šī loma bija kas īpašs.

– Kino fons – Keitas Vinsletas tēlojums – netraucēja?

– Nē, es pirms iestudēšanas neskatījos vēlreiz šo filmu, intuitīvi neskāros tai lomai klāt. Detaļās filmu neatceros. Atceros kopējo izjūtu, pēcgaršu – filma man ļoti patika. Apzināti neskatījos, negribēju nekādi ietekmēties. Tagad es varētu noskatīties, jo manai lomai tas vairs nevar kaitēt.

– Kāds partneris ir Dainis Grūbe?

– Ar viņu ir ļoti silta, dzīva, atsaucīga, jutīga partnerība. Viņš ir atbildīgs partneris. Vieglprātība viņu apmeklē tikai mēģinājumos.

– Jūs šajos gados Dailes teātrī esat nospēlējusi virkni lomu. Kuras no tām jūs izceltu, kas nāk prātā pirmās, kuras devušas gandarījumu?

– Garajā mūžā jau tādu ir diezgan daudz. Sākot no paša sākuma, ar Miervalda Birzes Baznīcas kalnā – Dzelves Kate bija viena lomām, kur vismaz sāku saprast, kas aktrisei jādara uz skatuves, kā jāpanāk rezultāts. Tā man arī atnesa jaunās aktrises balvu. Tad Zīra Mārtiņa Zīverta Kāds, kura nav ar Vari Vētru kā režisoru. Tā man ir ļoti mīļa izrāde. Man ir bijušas arī daudzas mīļas komēdijas, piemēram, Anšlava Eglīša Galma gleznotājs Vara Vētras režijā. Tā bija tuvu tam, ko es gribētu sagaidīt no komēdijas – gan vieglums un humors, gan smeldze. Tas man liekas ideāli, ja to var izrādē apvienot.

Man ļoti nozīmīga bija arī Arņa Ozola iestudētā Zelta zirga izrāde, kur spēlēju Saulcerīti. Pozitīvās, simboliskās varones spēlēt ir ļoti nepateicīgi un sarežģīti, bet šajā izrādē mēs atradām veidu, kā var spēlēt ar zināmu azartu un atdevīgu prieku, neskatoties uz to, ka tēma ir smaga un skumja. Arnis man arī ļāva diezgan lielu brīvību, uzticējās, un arī izrāde bija veiksmīga.

Noteikti jāpiemin O’ Nīla Mīla zem gobām. Man patīk pats darbs, un luga prasa ļoti daudz. Varbūt teātrim tā nebija pati veiksmīgākā izrāde, bet manā personiskajā biogrāfijā Ebijas lomu uzskatu par svarīgu pieturas punktu.

Man gribas arī pieminēt darbus, kas ir bijuši ārpus Dailes teātra. Kad teātrī ilgāku laiku ir tukšais posms un esi nodarbināts tikai kopējos ansambļa uzdevumos, ir ārkārtīgi grūti saglabāt formu. Tā ir tiešām nopietna problēma. Ja neko nedari, nemēģini pats kaut kā sevi nodarbināt, stimulēt un pilnveidot, tad gadās, ka skaistais brīdis pienāk un lomu dabū, bet vienkārši nespēj. Tad tā sažmiedzies un pāruztraucies, esi atbildības nomākts, ka vairs nekas nesanāk. Nevari būt pietiekami brīvs un izdarīt to, ko vēlies. Tāpēc labajai rutīnai, regularitātei ir liela nozīme. Es priecājos, piemēram, par izrādi Dubults neplīst, ko spēlējām ar Rolandu Zagorski klubā Hamlets. Pēc tam bija arī Dario Fo Pēdējais brīvais pāris. Man abas šīs izrādes patika spēlēt. Dubults neplīst bija liels pārbaudījums aktieriem, jo divās stundās divi aktieri izspēlē lielas gradācijas, kāpumus, kritumus, emocionālus sarežģījumus. Tas prasīja zibenīgu pārslēgšanos no ainas uz ainu, bez dažādiem palīgiem, kas ir teātrī, – ne rekvizitoru, ne ģērbējas, ne grimētājas. Mēs veiksmīgi ar to tikām galā, tā bija kā iekšējā un ārējā aerobika. Tas prasīja milzīgu koncentrēšanos, un šo darbu uzskatu par lielu svētību, jo varēju sevi uzturēt formā.

– Zelma Cīrulīšos?

– Jā, noteikti. Bet milzīgu prieku sagādā arī mazas lomiņas, kuras, no teātra viedokļa skatoties, varbūt nav tik nozīmīgas. Man bija liels prieks spēlēt kopā ar Andri Bērziņu un Ligitu Skujiņu komēdijā Ne tāds kā visi citi. Es spēlēju paviegla rakstura meiču, kurai ir ļoti primitīva domāšana, bet skaidra dzīves uztvere. Man tas bija tik garšīgi, jo uzķēru to cilvēka domāšanu, kā viņa izjūt pasauli un kā tajā jūtas. Tad uzreiz ir viegli. Parādās garša.

Ir visādas labas lomas bijušas. Arī Kristīne Ugunī, bet izrāde neizveidojās veiksmīga, tāpēc atmiņas par to nav tik nozīmīgas. Vēl bija Didža Jonova izrāde Noskūpsti man vēlreiz. Tās pamatā bija Mārtina Krimpa luga, kas ir ļoti laba, jūtīgi uzrakstīta. Tā nav reālistiski tieša, bet ar noskaņām, kuras ir ārkārtīgi interesanti spēlēt, jo vari ielikt jebko, ko saproti, cik esi savā dzīvē sapratis. Tādu lugu ir maz. Tur ar intonācijām vien ļauj noprast, kas patiesībā starp cilvēkiem notiek. Esmu pārliecināta, ka tad arī skatītājam ir interesanti, jo viņš var šifrēt, mēģināt saprast, sajust.

– Kad skatījos uz jūsu Hannu izrādē Visas viņas grāmatas, kas ir Spēlmaņu nakts nominācijas vērta loma, tāpat citus jūsu darbus, grūti saprast tos tukšos laikus, kad nozīmīgu lomu nav. Kā to izskaidrot?

– Nekā, tā vienkārši ir, un viss. Esmu pilnīgi pārliecināta, ka teorijas un sakarības var izveidot bezgala daudzas un dažādas, un katrs pēc savas gaumes un saprašanas. Es necenšos ar to nodarboties, jo tam nav pilnīgi nekādas jēgas. Ne tas mierina, ne iedvesmo. Tas ir tāpat kā – sākās karš, un viss. Tev ir jādzīvo šajos apstākļos. Vari izdomāties visādi – kā būtu, ja kara nebūtu. Bet tas ir. Ir jāeksistē un jāpiepilda sava dzīve tagad. Jautājums ir – kā tu to izdari. Es sevi ar tādām domām nenodarbinu. Kādreiz jaunībā to darīju, bet tagad nodarbojos ar to, kas realitātē ir. To daru, vērtēju un par to esmu pateicīga.

Mēs esam ārkārtīgi saistīti cits ar citu. Tieši šajā profesijā tik ļoti kā nekur citur. Esam atkarīgi no tā, kādi cilvēki šajā laikā teātrī vispār strādā, kāda ir mode, kāds stils valda. Atkarīgi no tā, kas vispār sabiedrības apritē ir svarīgs, kādi ir kritēriji, sabiedrības morāle. To nekādi nevar sadalīt pa sastāvdaļām un teikt – ai, nu redz, nepaveicās tāpēc, ka bija tā un tā. Jā, bija tā, tātad citādi nevarēja būt. Ja kāds izvēlas vienu, bet neizvēlas otru, taču nevari teikt, ka viņš ir muļķis un kaut ko nesaprot. Viņam patīk tas otrs. Es ļoti cienu cilvēkus, kuri var paši sev organizēt darbu, ja profesionālajā dzīvē ir par šauru konkrētajā viņiem atvēlētajā nišā. Ne visi to spēj, ne visiem ir tādi raksturi. Mēs esam bezgala dažādi, un dažādi arī ir mūsu likteņi.

Es varu salīdzināt, kā teātris darbojās laikā, kad iesāku strādāt, un kā tas darbojas tagad. Absolūti citādi, bet laikmets ir cits. Mēs dzīvojam pilnīgi citā iekārtā. Ko mēs varam vēlēties paņemt līdzi no vecā, kas bija vērtīgs? Piemēram, rūpēties par ansambli kopumā, nevis iedalīt – tie ir mūžīgie masu skatu dalībnieki, tie – pirmo lomu tēlotāji. Kad es sāku strādāt, protams, trupā bija mīlētāji un populārākie aktieri Latvijā, bet visiem aktieriem bija iespēja savu reizi nospēlēt ko ļoti nozīmīgu un parādīt, cik vari tajā lomā izdarīt. Vismaz reizi sezonā tika dota iespēja. Mēs arī vairāk dublējāmies.

– Tātad agrāk teātra mākslinieciskā vadība vairāk domāja par trupas kopējo izaugsmi?

– Jā, tieši par kopējo izaugsmi. Mēs bijām Arnolda Liniņa audzēkņi, tāpēc viņš bija ieinteresēts mūs audzināt arī tālāk, profesionālajā dzīvē. Viņš rūpējās par to, lai visi varētu pilnveidoties un attīstīties. Kaut gan, nenoliegsim, arī viņa laikā bija vecākās paaudzes aktieri, kuri desmit gadus sēdēja bez nopietnām lomām. Neviens jau nav ideāls. Bet katram laikam ir savi ideāli un varoņi. Tāpat kā estrādē ir tipāži, kuri sabiedrībai konkrētā laikā ir pieņemami. Kad es biju jauna, tad uz skatuves mīlēts bija Zdislavs Romanovskis – vīrišķīgs, liela auguma, izskatīgs vīrietis. Vai Viktors Lapčenoks, kurš ir puiciskāks, bet vienalga vīrišķīgs. Tolaik sievietes bija sievišķīgas, vīrieši – vīrišķīgi. Tagad ir puiku periods, puisīši lēkā pa skatuvi. Es nesaku, ka tas ir slikti, tā vienkārši ir. Tagad modē ir tāds tipāžs vai vienkārši citādu nav. Cilvēki pieņem šos varoņus, jo tas ir viņu laiks. Ja pieņem un mīl, tad viss ir kārtībā. Katram laikmetam ir savas zīmes, pēc kurām mēs spriežam, kas ir noteicošais, ko cienām, ko nievājām, kas liekas vērtīgs, kas nav uzmanības vērts.

– Ja salīdzina toreiz un tagad – kāda ir aktieru attieksme pret savu profesiju, darbu?

– Pēc tā perioda, kad mūsu valstī viss kopumā mainījās, vecais tika nojaukts un nevarēja saprast, no kurienes jaunais nāks un kāds tas būs, attieksme stipri mainījās. Man te nemaksā, es arī te nodežurēju. Ne visiem, bet tā bija. Tagad neko sliktu par attieksmi nevar teikt. Ja cilvēks ir ienācis teātrī uz palikšanu, tad tas no viņa arī kaut ko prasa. Ja cilvēks ir ar mieru savus dvēseles, garīgos un fiziskos spēkus veltīt šai profesijai, tad arī dara, cik ir viņa spēkos. Skatos uz saviem jaunajiem kolēģiem – viņi strādā ļoti atdevīgi, ar lielu enerģiju, vēlēšanos un godīgumu.

– Jūsu radošajā biogrāfijā ir ieraksts, ka esat bijusi režisora Gunāra Vērenieka asistente komēdijā Ne šobrīd, sirsniņ!. Kā tas notika?

– Tas bija smieklīgi. Man ir tāda īpašība – kad redzu, kāpēc neiznāk un kas jāizdara, lai sanāktu, un manā izpratnē tas ir skaidri un gaiši pasakāms, es nevaru nosēdēt klusu. Es pasaku. Var jau būt, ne vienmēr to vajag darīt, un tagad arī lielākoties cenšos nevienam ar savām gudrībām neuzbāzties. Gunārs teātrī bija no ārpuses, viņš arī tik labi visus kolēģus nepazina. Bet man brīžiem bija ļoti viegli pateikt – pasakiet viņam to un to, tad viss aizies. Pēc dažām tādām reizēm viņš man teica, lai nāku sēdēt blakus un palīdzu. Es teicu, ka nevaru tā sēdēt klāt, kolēģi teiks, ka man kaut kas smadzenēs ir sagājis šķērsām un es te kaut ko iedomājos. Man ir jābūt tiesībām tā darīt, un tas oficiāli tika nokārtots.

Es nejūtu ne tādu spēku, ne vēlēšanos, lai būtu režisore, bet varētu palīdzēt vadīt procesu. Mazlietiņ esot no malas, ir daudz skaidrāks skats un mierīgākas domas. Neesi tik ļoti atbildīgs, bet režisoram atbildības nasta tiešām ir liela. No lielas vēlmes panākt rezultātu, režisoram nereti liekas, ka tas jau ir, jo ar gara acīm redz vēlamo, nevis īsto realitāti uz skatuves. Bet vēl šis tas jāizdara, lai rezultātu sasniegtu. Es tiešām jūtu sevī spēju, ka varētu kādam piepalīdzēt realizēt viņa idejas. Ne velti Smiļģim bija Ertnerīte.

– Ja šāda iespēja būt režisora asistentei atkal rastos, jūs to pieņemtu?

– Droši vien. Mani nupat Elmārs Seņkovs uzaicināja pastrādāt pie studentiem viņu eksāmenu darbos, un man bija liels prieks to darīt. Pazudušajā dēlā mani pieaicināja spēlēt Roplainieti, jo 2. kursa studentei būtu grūti atveidot to tēlu, nolādēt savu dēlu. Man bija tik interesanti, es to pat nevarēju iedomāties. Tas atsauca atmiņā mūsu studiju gadus, kā kūņojāmies, tapām. Man patīk ar jauniešiem darboties. Redzot to nemācēšanu un nesaprašanu, pasaki vienu teikumu un redzi, kā viņam pielec un izdara. Ir prieks un gandarījums redzēt, kā viņi atplaukst, attīstās. Es būtu priecīga tādā veidā palīdzēt, bet nejūtu sevī ambīcijas vadīt kursu vai nodarbības.

– Runājot par likteni, uzreiz nāk prātā jūsu Baibiņa un Gunāra Pieša filma Pūt, vējiņi! Kāda loma tai ir jūsu liktenī?

– Noteicošā. Es nebūtu gājusi stāties aktieru kursā, ja nebūtu filmas pieredzes. Man nebūtu pašapziņas tēmēt uz ko tādu. Tas ir pilnīgi skaidrs.

– Liktenīgā nejaušība?

– Kā to ņem. Galu galā pašai jau man vajadzēja piecelties, iekāpt autobusā un aizbraukt līdz Kinostudijai. Vajadzēja saņemt dūšu.

– Tātad vēlēšanās bija.

– Protams, bija.

– Un drosmi arī vajag.

– Sakašāju uz to brīdi, un tālāk jau aizgāja. Tad bija jāiet vēl un vēl, un jāmēģina pierādīt. Tas pirmais solis, man, meitenei no laukiem, bija ļoti grūts. Tie jau arī bija citi laiki. Mēs bijām daudz noslēgtāki, varbūt neuzņēmīgāki. Tagad jaunieši ir daudz brīvāki. Mēs pilnīgi citādi izturējāmies pret cilvēkiem, katrs bija savā čaulā. Sadzīviskās izpausmes bija daudz atturīgākas, slēptākas, ārēji pieklājīgākas, ar cieņu. Mums bija daudz striktāka, skarbāka audzināšana. Tas ir tik daudzplākšņaini! Remarkam ir viņa laiks, kad tika rakstīts par zudušo paaudzi. Bet katram laikam ir sava zudusī paaudze. Tā ir dzīve, pasaule, dialektika un attīstība.

– Kā jūtaties šajā laikā?

– Es nezinu, kā justos, ja būtu jauna. Jūtos tā, ka nevaru dzīvot ar pilnu krūti. Laikmets ir ļoti racionāls un skarbs. Attiecības ir samērā paviršas, lielākoties virspusējas. Draudzības ir merkantilas. Tās no abpusēja izdevīguma viedokļa īsu brīdi pastāv, pēc tam bez nožēlas izbeidzas, jo nav nekādas vajadzības turpināt. Tālāk pārslēdzamies uz nākamo vajadzību. Tas paiet zem ādas. Es to varētu pieņemt, ja tas būtu tikai feisbuka līmenī, kur man pat patīk tā vieglā komunikācija bez īpašiem pienākumiem – smaidiņš tur un šur. Ja dzīvi sāk piepildīt tikai šie vieglie smaidiņi, tad kļūst skumīgi un vientulīgi. Bet tur neko nevar darīt, mēs elpojam to gaisu, uzņemam caur porām. Es arī komunikācijā un attiecībās esmu kļuvusi vieglāka, jo laiks to pieprasa. Un tas pat zināmā mērā ir labi, ja visu neņem ļoti dziļi un traģiski. Tomēr, otrā plāna, dziļuma un pamatīguma man pietrūkst. Reizēm atceros savas izjūtas, kad mazlietiņ ar neizpratni pukojos, ka mana mamma ir konservatīva, ļoti taupīga, glabā lietas, kas nav savu vērtību saglabājušas. Bet tā ir dzīve, ko nevar tā vienkārši izmest. Nevar mainīt savu uztveri, domāšanu. Tam ir inerce un dziļāki cēloņi.

– Kas jūs teātrī interesē, un kāda ir šodien teātra loma?

– Mākslai ir jābūt arī izklaidējošai, es to nenoliedzu. Taču mākslai ir jārāda cilvēkiem horizonts mazlietiņ tālāk, nekā paši varētu saskatīt. Es jūtos ieguvusi, ja noskatos izrādi, kas man liek domāt, atklāt tādu pagriezienu attiecībās, notikumos vai lielajās likumsakarībās, kas nebija ienācis prātā. Ja saprotu, kā rīkoties jēdzīgāk vai pareizāk. Tas nenozīmē didaktiku vai primitīvu bakstīšanu ar pirkstu, bet to, ka cilvēks vairāk saprot par dzīvi. Ka tiek pagrūsts domāt kādā virzienā, vairāk sajust. Es uz teātri nāku arī pēc emocijām. Tas nav ne labi, ne slikti, tā ir mana vēlme gūt ko tādu, kas mani satricina, saviļņo vai aizskar. Gribu justies iespaidota. Savā reizē arī prāta konstrukcijas ir interesantas. Teātrim ir jābūt dažādam, jo cilvēki ir ļoti dažādi. Nav labs un pareizākais vārds «mācīt», bet dziļākajā būtībā tomēr mākslas uzdevums ir parādīt cilvēkiem virzienu, iespēju. Kad es redzu ko ļoti labu, kas cilvēkus mēģina padarīt labākus, redzīgākus, jūtīgākus, tad man liekas, varbūt es arī ar savu darbu varu viņus pozitīvi ietekmēt. Gribas redzēt pievienoto vērtību, un tās dēļ ir vērts pūlēties, mocīties, meklēt, divus mēnešus ar sviedriem vaigā strādāt.