Dace Pūce: Vajag atzīties sev nevarībā, neprasmē un darīt
«Jau sen sapņoju iestudēt mūziklu, apmēram desmit gadu esmu lolojusi šo ideju, un pasaka Burvis no Oza zemes ir mana sapņa piepildījums,» saka režisore Dace Pūce. Sestdien, 29. martā, mūzikas namā Daile notiks Valta Pūces un Pētera Brūvera mūzikla Burvis no Oza zemes pirmizrāde.
Izrāde kā kino
«Pie tā, ka es sāku lolot šo mūziklu, ir vainīgs mans kaimiņš, komponists Jānis Lūsēns, ar kuru es, netālu no savas dzīvesvietas, saskrējos vārtrūmē. Viņš ieminējās par mūzikas nama Daile vaļā vēršanu un teica, lai es velkot ārā visus savus malā noliktos projektus,» atceras Dace Pūce. Pārlūkojot mūziklu, kas 1997. gadā pēc Laimena Frenka Bauma stāsta Brīnumainais burvis no Oza zemes radīts iestudējumam Zviedrijā, bet 2004. gadā uzvests Dailes teātrī, secinājusi, ka tam «nav ne vainas un kāpēc gan lai tas gulētu plauktiņā». Režisore vēlējusies pamainīt libretu, vēstījumu padarīt vienkāršāku. «Toties es izdomāju ļoti sarežģītu izteiksmes formu. Tik sarežģītu, ka pat nav no kā pamācīties,» smaidot saka režisore Dace Pūce.
Jauniestudējums Burvis no Oza zemes iecerēts kā multimediāla muzikāla pasaka, kā darbs ārpus ierastajiem teātra mākslas rāmjiem, un tā skatuviskais risinājums daļēji pietuvosies kino žanram. Pirmo reizi Latvijas teātru vēsturē izrāde tiek veidota, pielietojot kino industrijā un televīzijā izmantoto izspiešanas metodiku jeb keying. Izrāde tiks sadalīta trīs vizuālās daļās – pirmajā aktieri darbosies uz rīra; otrajā – aktierisscenogrāfs mainīs maketus, kas pilda dekorāciju funkciju, bet trešajā – projekcijas uz ekrāna, kas būs abu iepriekšējo darbību summa. Izrādē tiks izmantoti arī 3D grafikas video un piefilmējumi. Iestudējuma profesionālais paņēmiens neesot nejaušs, jo jau vairākus gadus Dace Pūce, kas nav mācījusies teātra režiju, ir regulāri apmeklējusi dažādus kursus kino augstskolās Lielbritānijā un ASV. «Mūzikli ir grūti īstenojams žanrs Latvijā,» domā Dace Pūce, jo Latvijā nereti vieni ir labi aktieri, citi – labi dejo, vēl citi – labi dzied, bet ir maz tādu, kuriem visas trīs obligāti nepieciešamās spējas ir vienlīdz izkoptas. Veidojot radošo komandu, režisore apzināti izvairījusies aicināt profesionālus aktierus, kuros «uz skatuves redzamas rutīnas, noguruma un iztukšošanās pazīmes», viņai žēl, ka daudzi aktieri tiek pārslogoti un ir bez iespējām pamācīties citviet.
Režisore uzskata, ka mūzikls Burvis no Oza zemes būs jautrs un izklaidējošs šovs, bet ar potenciālām pārdomām par tēmu – nekur nav tik labi kā mājās. «Jo vairāk domāju par šo pasaku, jo vairākus simboliskos slāņus tajā atrodu, un varbūt tāpēc to zina visā pasaulē. Manuprāt, šajā pasakā it kā paslēpjas divi latviešu stāsti – par Laimes lāci un Sprīdīti –, tātad – par neuzdrošināšanos un slinkumu darīt un par
došanos pasaulē,» stāsta Dace Pūce.
Atzīties nezināšanā
«Man ir sajūta, ka pirms gadiem desmit mana dzīve pa īstam sākās. Ar mani vispār nekas nenotiek ātri un strauji, vienā dienā, es ilgi domāju un briedinu, līdz saņemos... Ap to laiku atmetu visu lieko, ieskaitot vēlmi sevi pierādīt citiem,» dzirkstoši smejot, saka Dace Pūce. «Lūk, desmit gadu loloju ideju par mūzikla iestudēšanu un beidzot arī to piepildu. Nenoliegšu, ka man ir pietiekami daudz mazvērtības kompleksu, lai neuzdrošinātos dzīvot pēc principa – es gribu, man vajag, bet gan klusībā lolojot ieceri un regulāri mācoties. Tagad apgūto lieku kopā.» Nepieciešamību visu laiku mācīties Dace skaidro ar vārdiem «man ir interesanti» un «mazohisms». Viņa ir pārliecināta, ka daudziem cilvēkiem ap gadiem 40–50 vienkārši esot grūti atzīt, ka viņi kaut ko nevar, neprot vai nezina, jo puse dzīves taču nodzīvota! «Tomēr – vajag atzīties sev nevarībā, neprasmē un darīt kaut vai cauri sāpēm, un tas ir zināms mazohisms. Pērn biju Meisnera kursos, man bija jāapgūst monologs četru lappušu garumā, jārunā tas angļu valodā... Redz, man nav bijis drosmes aktiermeistarību un režiju studēt Latvijā, tomēr zinu, ka to ir viegli darīt Amerikā, kur šādos kursos cilvēki atbalsta un palīdz cits citam. Starp citu, manis pieminētajos kursos vidējais vecums bija ap 50, bet kontingents – profesionāli aktieri, režisori, producenti, augstskolu pasniedzēji...»
Pēc nelielas pauzes režisore Dace Pūce nosaka, ka nemitīga sevis izglītošana vienkārši esot normāla nepieciešamība, jo laiks, kad viņai gribējies kādam kaut ko pierādīt, jau sen esot aiz muguras. «Es gribu taisīt foršas, lielas un nopietnas lietas. Negribu laiku un dzīvi šķiest lētiem darbiem, kas neatbilst manai gaumei. Negribu, lai komanda sanāk kopā pēdējā brīdī, nezina tekstus un pa roku galam kaut ko izdara. Gribu kārtīgi izdarīt darbu.»
Ikdienā Dace Pūce vada pirms desmit gadiem izveidoto uzņēmumu Marana Productions. Viņa uzskata, ka ir paveicies ar uzņēmuma darbiniekiem, uz kuriem var paļauties un ar kuriem jūtas gluži kā ģimenē. Pasākumu producēšanas kompānijām ziedu laiki beidzās līdz ar krīzes sākumu, un nu viņas bizness galvenokārt turoties uz «uzticīgiem klientiem, kas zina Marana Productions piedāvātā servisa kvalitāti. Protams, ka biznesā vienmēr ir jābaidās, jo garantiju nav. Tomēr es esmu sapratusi arī to, ka nav jēgas stresot par to, kas, iespējams, būs nākotnē. Man patīk kāds piemērs – mēģiniet dūri savilkt kulakā, saspiest to tik stipri, cik vien iespējams, un pēc tam atbildiet sev, vai no tā kaut kas tur ārā mainījās? Tieši tāpat ar klientiem biznesā – es taču nevaru piespiest viņus nākt pie mums. Un to arī jāprot pieņemt, gluži kā paša nezināšanu un neprasmi. Manuprāt, cilvēkiem daudz vairāk jāsaka paldies un jāpriecājas par to, kas ir. Sliktā piesaukšana nu jau kļuvusi par modi mūsu sabiedrībā. Daudzi ir bijuši dzīves bedrē un rāpušies ārā, nevajag apsēsties bedres dziļumā, raudāt un neko nedarīt, jo – neviens cits nepalīdzēs un nevar palīdzēt. Īstenībā, skolās vajadzētu mācīt par domu tīrību – kā nepiesārņot savu prātu».
Nenopērkamās atbildes
Lauku mājās Košragā nav būts kopš pērnā gada beigām, un Dace esot sev solījusies turp aizbraukt uzreiz pēc pirmizrādes. «Tur var sajust mieru, bet, atbraucot atpakaļ uz lielpilsētu, sākas lomkas...» saka Dace Pūce. Uz Burvis no Oza zemes pirmizrādi atbrauks arī meita Līva, kura nu jau Londonā studē televīzijas producēšanu, toties klāt nebūs dēla Valtera, kurš šobrīd atrodas koncertturnejā Nīderlandē. Visa ģimene kopā šobrīd esot vien Ziemassvētkos, bet abus ar vīru neesot piemeklējis tā sauktais «izdegušās ligzdas sindroms», kad grūti samierināties ar pieaugušo bērnu aiziešanu no ģimenes un patstāvīgas dzīves uzsākšanu. «Man stāstīja, ka tā mēdzot būt, bet es pati nezinu, kā tas ir. Redz, patiesībā šis fenomens ir pieķeršanās, bet cilvēks nedrīkst nekam pieķerties, un par to es sāku lasīt jau pirms 20 gadiem. Tolaik es nevarēju pat saprast, kā tā var būt, bet tagad zinu – cilvēks nedrīkst atstutēties pret kādu citu, arī pret īpašumu vai ieņemamo amatu, jo, kad atbalsts pazūd, cilvēks nogāžas, dažkārt pat ļoti sāpīgi. Iespējams, esmu izaudzinājusi sevi. Vēl viens aspekts ir pašpietiekamība, jo pašpietiekami cilvēki pārāk nepieķeras cilvēkiem,» saka Dace Pūce. Ar dēlu Valteru ik pa laikam strādājot kopā, ir gan menedžējusi, gan režisējusi dēla projektus, arī Līvai neliedzot profesionālus padomus. Iespējams, viņas dzīves pozīciju ietekmējot pašas raksturs – viņa sevi uzskata par darītāju, ne runātāju. Ar to daļēji varot skaidrot viņas aizraušanos ar jogu, kurā visi panākumi esot iegūstami, vien pašam strādājot, ne kapsulu formā aptiekā nopērkami. «Atbildes jau nevar nopirkt. Dzīvē ikvienam cilvēkam ir problēmas, ir jautājumi, un joga ir veids, kā es atrodu atbildes. Bieži vien arī neatrodu konkrētas atbildes, bet joga ir ceļš, kā es meklēju. Iespējams, tā ir mans veids miera iegūšanai,» saka Dace Pūce.
Pirms dažiem gadiem viņa bijusi Indijā, kur kāds gaišreģis Dacei pateicis, ka viņa dzīvošot vismaz līdz gadiem 90, un nu viņa arī mierīgi dzīvojot. «Es nedomāju par to, ka man nebūs ko darīt. Šķiet, ka problēma ir sabiedrībā, kas cilvēkus pēc 40 gadiem jau uzskata par veciem, kuriem dzīve jau beidzas. To var just uz ielas, medijos. Žēl, jo, manuprāt, tieši šajā vecumā ir īstais darīšanas periods.»