Šovasar Eduarda Veidenbauma memoriālajā muzejā Kalāči aplūkojama ekspozīcija Eduards Veidenbaums. Neiespējamais dzejnieks, kas vispirms dienasgaismu ieraudzījusi Tartu Rakstniecības muzejā. Izstāde ir lakoniska, bet vizuāli ļoti izteiksmīga un labi iedzīvojusies muzeja telpās. To novērtējuši arī apmeklētāji, kuru skaits kopš maija, kad ekspozīcija tika atklāta, strauji audzis.
Šo izstādi, ko veidojis Latvijas Rakstniecības un mūzikas muzejs (LRMM), bija iecerēts rīkot uz Veidenbauma 150. jubileju (2017. gadā) Rīgā, Vidzemes guberņas ģimnāzijas ēkā. Taču iecere neīstenojās, un galu galā izstāde pērn pavasarī nonāca Igaunijā - Tartu jeb Tērbatā, kur savulaik studēja arī Veidenbaums. Pēc tam tika nolemts, ka ekspozīcijai tomēr jānonāk arī Kalāčos.
Muzeja pedagoģisko programmu vadītāja Andra Ķīse atceras, kā izstādes veidotāji te pētījuši un vākuši materiālus, kā filmējuši mākoņus tieši šeit, tāpēc esot gluži likumsakarīgi, ka izstāde ir skatāma arī dzejnieka dzimtajās mājās. Viņasprāt, tā ļoti labi iederas - tieši savulaik (1987. gadā) izdegušajā ēkas pusē, izmantojot koku kā fonu un kā savdabīgu elementu. Tas labi sasaucas arī ar Veidenbaumu uzvārdu, jo vācu valodā tas nozīmē vītols. Savukārt uguns ir kā metafora Veidenbauma paša dzīvei - īsai un ugunīgai, vien 24 gadu garumā. «Izstādes nosaukums ir arī zīmīgs, jo patiesībā mēs par šo cilvēku, kuru uzskata par latviešu modernās dzejas iedibinātāju, varējām tā arī neko neuzzināt, jo publicējies savas dzīves laikā viņš nebija, arī viņa radi varēja neko nesaglabāt no viņa atstātā mantojuma,» teic A. Ķīse. Akcents likts uz viņa Tērbatas posmu, jo tas ir ļoti būtisks - gan dzejoļu dēļ (tos rokrakstos izplatīja viņa studiju biedri), gan arī vienīgās fotogrāfijas dēļ, kurā viņš redzams literārzinātniskās biedrības Pīpkalonija biedru grupā.
Izstādi ievada Aleksandra Dauges radītais draudzīgais šaržs, kurā Eduards redzams plānajā mētelītī un mātes adītajā šallē ar studentu cepurīti un apaļajām brillēm, dūmu mākonī ietinies. Lai ikviens varētu samērīties ar dzejnieku, kurš bija vien 1,59 metrus garš, stūrī ir auguma mērs. Taču ir arī iespēja samērīties ar to, ko viņš paveicis un apguvis. «Zinības pie viņa jau sāk plūst triju gadu vecumā, kad mazais Eduards apgūst lasītprasmi, piecos gados jau tekoši lasa, bet astoņos jau lasa citiem priekšā avīzes un grāmatas. Viņš ar tēva palīdzību, kurš bija liels grāmatnieks, spēj pašmācības ceļā apgūt tik daudz, lai varētu iestāties un pabeigt Cēsu draudzes skolas pēdējo klasi, pēc tam Cēsu apriņķa skolas pēdējās divas klases. Četrus gadus patstāvīgi apguva ģimnāzijas mācības. 1886. gada janvārī iestājās Rīgas guberņas ģimnāzijas pēdējā klasē un gada beigās to pabeidza,» Veidenbauma zinību pūru ieskicē muzeja darbiniece, uzsverot, ka tajā ir arī aptuveni desmit svešvalodas, kas ļauj viņam nodarboties ar tulkošanu. Tāpat apguvis stenogrāfiju, ar brāli sarunājies pašu veidotā valodā, samainot burtus vietām, piemēram, Jānis vietā teicis nājis. Lūk, pieraksti, kurus veidojis, mācoties igauņu valodu (gada laikā to apguvis). Viņa darbu atdzejotājs igaunis ar pseidonīmu Contra smalki izpētījis šo vārdnīcu un atzinis, ka vienas formas gan tagad vairs neesot. Bet kas to zina - varbūt pirms simt gadiem tāda bija.
Dzejniekam bijusi arī spilgta eidētiskā atmiņa. Tas nozīmē, ka, vienreiz izlasot, viņš atcerējies tekstu veselām lappusēm. Spēlējis šahu, arī vijoli. Dabaszinātnes bija viņa īpašā patikšana, ne velti viņam ir darbs Apcerējums iz mehānikas, par kuru īsi pirms nāves saņēmis prēmiju. Arī matemātiku apguvis kā spēlējoties un trīsciparu skaitļus rēķinājis galvā. To pierāda pilna lapa ar aprēķiniem, velkot kvadrātsakni no divi ar 36 cipariem aiz komata. Varbūt tas ietekmējis arī viņa dzeju - tā ir tāda smalka un izstrādāta, teju kā pēc formulas. Piemeklējis vajadzīgos vārdus, atskaņas, sinonīmus, lai dzejoļi skanētu kupli un krāsaini. Rokraksts arī šo to liecina par personību - tas viņam atšķiras, dažbrīd līdzens, citkārt cilpains un nemierīgs. Gluži kā viņš pats. Impulsīvs. Ja bijis pārliecināts par savu taisnību, bijis gatavs teju dūres izvicināt. Un muļķību - to ne acu galā necietis.
Ar viņa roku rakstītus dzejoļus izstādes autori ievijuši mākoņos, ko uzfilmējuši pirms diviem gadiem Kalāčos. Ikviens, kas apmeklē šo izstādi, esot aicināts piedalīties akcijā - safotografēt debesis virs šīs sētas un ievietot sociālajos tīklos, pievienojot tēmturi rmmpadebesis. Labākie darbi var pretendēt uz balvu.
Atsevišķa vieta ekspozīcijā ir izveidota citiem agri aizgājušiem dzejniekiem gan no Latvijas, gan citām zemēm - lai it kā radītu sasauksmi ar viņiem, kas arī bijuši spilgti un apdāvināti: Juris Alunāns, Klāvs Elsbergs, Novāliss, Silvija Plāta, Džons Kītss...
Sava vieta ir arī viņa dzīvi iezīmējušām lietām. Pirmā vēstule no Tērbatas uz mājām. Arī pēdējā, kurā viņš raksta, lai atbrauc viņam pretim uz staciju Cēsīs. Vai nu vēstule tik ātri nepienāca, jo viņš pēkšņi izlēma braukt, taču viņam nācās uz mājām kulties pašam decembra aukstumā. Viņš saaukstējās, un tas vārīgajam jauneklim izrādījās liktenīgi. A. Ķīse atzīst: tam, ka vēstules saglabājušās, jāpateicas Veidenbauma tuviniekiem. Patiesībā bez ģimenes nenotiek teju nekas. Ja nebūtu māsas un viņas vīra ieinteresētības, daudz kas būtu gājis zudībā, tostarp klētiņa, kurā viņam patika vasarās dzīvot, jo tur neviens netraucēja, un veļasrullis, uz kura dzejnieks mēdzis rakstīt. Jo radinieki agri saprata, ka Eduards ir kas īpašs.
