Latvijas Nacionālā mākslas muzejā būs skatāma Birutas Baumanes gleznu izstāde
No 2017. gada 12. augusta līdz 10. septembrim Latvijas Nacionālā mākslas muzeja galvenajā ēkā (Rīgā, Jaņa Rozentāla laukumā 1) 4. stāva izstāžu zālēs būs skatāma Birutas Baumanes gleznu izstāde, kas turpina muzeja izstāžu ciklu “Paaudze”.
Otrajā izstādē, ko Latvijas Nacionālais mākslas muzejs (LNMM) piedāvā cikla “Paaudze” ietvaros, apmeklētāji ieraudzīs Birutas Baumanes (1922-2017) 26 gleznas - mākslinieces novēlējumu muzejam. Kā nozīmīgākos dāvinājuma darbus jāmin “Pašportrets naktī” (1965), “Lauku muzikants” (1968), triptihs “Bērnība” (1983), “Karuselis” (1981) un “Dzīres beigušās” (1978), kā arī divas kompozīcijas no cikla “Kāzas Latgalē” - “Saimnieces” (1967) un “Sievas” (1967). Jauniegūtie eksponāti ir izcils papildinājums muzeja krājumā jau esošo autores darbu kopumam.
Gleznotājas Birutas Baumanes sapnis bija balets. Izturējusi iestājeksāmenus, viņa kļuva par Latvijas Nacionālās operas baletskolas audzēkni, kur sadraudzējās ar Taņu Sutu (1923-2004) un nonāca pašā mākslas sirdī - Aleksandras Beļcovas un Romana Sutas Elizabetes ielas dzīvoklī Rīgā. Te notika pirmā iepazīšanās ar mākslu.
Publicitātes foto
1940.-1941. mācību gads Romana Sutas studijā bija īss, Biruta gleznoja kā apsēsta, glezniecība kļuva par galveno. No 1941. līdz 1948. gadam Biruta Baumane bija Latvijas Mākslas akadēmijas Glezniecības nodaļas studente. 1942. gadā, paralēli akadēmijas studijām, jauniete iestājās Latvijas Universitātē filozofijas fakultātē, bet nodaļu likvidē, un Biruta faktiski bez franču valodas zināšanām pāriet uz romāņu filoloģijas fakultāti, nenokārtojot vien pēdējā kursa eksāmenus. Mākslas akadēmijā Birutai Baumanei izdevās mācīties no klasiskā modernisma pirmavotiem - Valdemāra Tones, Jāņa Liepiņa un Ģederta Eliasa, klāt pieliekot savu nevaldāmo temperamentu un esības prieku.
1956. gada pirmā Latvijas PSR jauno mākslinieku izstāde izvērtās par zīmīgu notikumu Latvijas kultūras dzīvē, jo tieši tad ienāca mākslinieku paaudze ar jaunu modernisma turpinājumu - socmodernismu jeb skarbo stilu. Viņu vidū Birutu Baumani nevarēja nepamanīt.
Zaļais un rozā ir Birutas Baumanes krāsas. Dzīves košums savaldīts plastiski skaidrā zīmējumā, eļļas krāsu mirdzums apslāpēts līdz plāna, gandrīz birstoša pigmenta struktūrai. Lakoniskā, reizēm skarbā glezniecības valoda laika gaitā būtiski nemainās, arī tematika saglabājas viena un tā pati - Kurzemes mazpilsētas vai Rīgas nomales ieliņas, zvejas ostas, lauku pirtis, svētki un cirks, portreti un klusās dabas. Īpaši ir sieviešu akti - sarkanas kadmija līnijas apvilkti, bez gaismēnām. Tie ir ne tikai modeļu studijas - tajos ielikta gan aizrautība ar formas plastiku, gan notiekošais ar pašu mākslinieci. Aktus var gleznot arī kā klusās dabas vai ainavas ar salšanu un vientulību.
Modeļi un draugu portreti, viņu acis un mutes - tie ir logi, pa kuriem nāk laukā viss cilvēks, notikums vai laiks, kurā bijis daudz prieka, mīlestības un skumjas. Pūderētās Arlekīnu, Pjero un klaunu sejas Birutu Baumani fascinē mūžam - balta seja, sarkanas, mēmas lūpas un acis ar bezcerīgu skatienu. Klauni ir arī pašportreti; viņi ir cilvēkos, bet vieni, kaunēdamies par savu vientulību.
Bieži tiek gleznotas naktis. Tās ir skaistas un bezrūpīgas, kurās tiekas draugi, rit dzīve, ir atklājumi un gleznu sākumi. Tāds ir arī 1969. gadā tapušais “Grupas portrets” (šobrīd apskatāms LNMM pastāvīgajā ekspozīcijā) - Boriss Bērziņš, Aleksandrs Stankevičs, Vilis Ozols, Biruta Baumane un Gunārs Cīlītis, naktī ejot cauri Rīgai. Un klāt vēl sētnieks, tuvā rīta vēstnieks, kurš aizslauka laiku. Ap kaklu Birutai dulli rozā lakatiņš, un seja atstāta krāsas nenoklāta, balta - no negulētās nakts, no dzīves vai mīlestības.
“Pašportrets naktī” (1965) - viena, tumsā aiz muguras gaišs izgaismots logs, tur mīt cilvēki, tur ir silti un labi, tur ir tas, pēc kā Biruta Baumane ilgojas visvairāk, un debesīs ir pirmsjāņu zilganzaļums, kas vienmēr iesveļ trakas dzīves alkas.
Kādā Līgo dienas priekšvakarā Biruta Baumane dodas uz Latgali pie vijolnieka Jāņa Seimanoviča uz īstu lauku sētu. Pēc laika uz turieni māksliniece tiek aicināta kāzās, un skiču albumi pildās negausīgā sajūsmā, līksmība nerimst trīs diennaktis, tiek dziedātas dziesmas, dejots un līksmots pie balti klātiem galdiem, uz akordeona spēlē muzikants Dilbeks. Tas nākotnē ir “Lauku muzikants” (1968) un septiņas kompozīcijas ciklā “Kāzas Latgalē” (1967). Muzejā jau esošajai gleznai “Pagalmā” klāt nāk “Sievas” un “Saimnieces”, kur pozē Helēna Romanova - lielisks modelis arī “Liliomā” (1975), kurā svarīgi bija uzgleznot pāri plūstošo Helēnas dzīves prieku, dziedot “Atkal, atkal ir debesis pušu” un “Atpūta siena laikā” (abi darbi ir LNMM kolekcijā).
Publicitātes foto
Latgales cikls un pašportrets ir nozīmīgi darbi 1968. gada izstādē Maskavā (Lužņikos, Itāļu paviljonā, kopā ar Herbertu Siliņu un Laimdotu Mūrnieku), kur katram māksliniekam tā ir kā sava personālizstāde. Biruta Baumane eksponē 76 darbus. “Pašportretu naktī” vēlas nopirkt Tretjakova galerija, bet autore nepārdod, pati ierodas Maskavā pēc neatlaidīgiem telefona zvaniem un vēstulēm, lai pateiktu personīgi, ka neatdos.
Triptihs sākas ar darbu “Dzīres beigušās” (1978) - pelēks monohroms gleznojums, krāsas zudušas, visi aizgājuši, pēdējās durvis atstātas vaļā. Tobrīd tukšums tik pazīstams, uz audekla klājas ātri un viegli. “Karuselī” (1981) viss griežas uz riņķi un atkārtojas, klaunam rokās viskošāko balonu saišķis, tas viss tik gaisīgs - te ir, te nākamā brīdī pārplīst un nav. “Bērnībā” (1983) bērns šūpojas, saule tikai lec, zeme smaga un dāsna, meitenes plaukstiņa atvērta, vēl nekas nav sācies. Ar šo darbu māksliniecei iet visgrūtāk, tas ir laiks, kas aizgājis vistālāk.
Dēkas romantika aizrauj Birutu Baumani. Pēkšņi ieraudzīts rosinošs motīvs pilsētā pie jūras, ostas skats vai vientuļš gājējs mazpilsētas snaudošajās ielās - nesarežģīts sižets mazliet smeldzīgā noskaņā. Patukšais svētdienas miers, kāds bērns vai kaķis un gaišas debesis. Ventspils osta ir piedzīvojums, kas vilina un tuvina mākslinieci kuģu vīru pasaulei. “Vējš virs Ventspils” (1971) - meistarei vairs nepietiek ar Ventspili, lai cik gleznieciska tā nebūtu, ir vajadzīgs vējš, pasaules ceļojuma gars, ilgas pēc mājām jūrā un mājās ilgas pēc jūras.
Birutas Baumanes pirmā personālizstāde notika Mākslinieku namā Rīgā 1966. gadā, kopš tā laika sarīkotas vērienīgas izstādes Latvijā un ārvalstīs. Nozīmīgs izziņas avots pētniekiem ir gleznotājas sarakstītā grāmata “Es dzīvoju” (1995). Par autores daiļradi ir izdoti katalogi un albumi, kā arī Aijas Nodievas monogrāfija “Dzīves krāsas” (1991), bet 2010. gadā klajā nācis apjomīgs galerijas “Daugava” vadītājas Andas Treijas sastādīts albums ar vairāk nekā 400 mākslinieces darbu reprodukcijām.
Latvijas Nacionālā mākslas muzeja krājumā glabājas 84 Birutas Baumanes gleznas.