Arnolds Klotiņš ir nenogurdināms darbarūķis, kurš gadu no gada turpina papildināt latviešu mūzikas vēsturi ar jaunām lappusēm. Nule kā klajā nākusi viņa jaunākā grāmata par trimdas latviešu kordiriģentu Robertu Zuiku No zobena dziesma. Roberts Zuika un viņa vīru koris karā, gūstā un trimdā, par 1944. gada rudenī Kurzemē dibināto Zuikas vīru kori, kura dalībnieki bija Latviešu leģiona karavīri, un par tā gaitām caur fronti, gūstekņu nometnēm, koncertiem un konkursiem Anglijā. 19. februārī Latvijas Nacionālajā operā Arnolds Klotiņš saņems Lielo mūzikas balvu par savu pagājušajā gadā iznākušo fundamentālo darbu mūzikas vēsturē Mūzika okupācijā, kas aptver 20. gs. 40. gadu pirmo pusi, kad Latvijā strauji un vairākkārt mainījās varas un ideoloģijas, atstājot savus nospiedumus arī mūzikas un kultūras dzīvē. Arnolda Klotiņa pieredzē kaldinātā pārliecība liek apgalvot, ka kultūrā bodes princips nestrādā un konstatēt rentabilitāti var tikai pēc ilgāka laika.
– Mūzika parasti rodas individuāli, taču tās performatīvajā aspektā allaž kļūst kolektīva. Kāda mūsdienās ir mūzikas un sabiedrības mijiedarbība?
– Karojošais individuālisms, kas ir aizņēmis visu Rietumu pasauli, nav gājis garām arī mūzikai. Protams, mūzika bieži vien rodas kaut kur jumtistabiņā, komponistam sēžot pie klavierēm, tomēr viņš jau nedzīvo izolēti, viņš tāpat iet cilvēkos, un sabiedrības iespaids mūzikā noteikti parādās. Taču ir arī pretējas tendences – piemēram, daži pārmodernās mūzikas festivāli, kuros pulcējas vieni un tie paši cilvēki, – tur nu gan jautājums, cik lielā mērā mūzika ietver sabiedriskos procesus, ir diezgan sarežģīts, ar to būtu jānodarbojas mūzikas sociologiem. Bet mūzika vispār noteikti atspoguļo noskaņojumu sabiedrībā – šobrīd, piemēram, ārkārtīgi populāra ir senā mūzika, baroks – tas ir burtiski iepleties koncertdzīvē. Varbūt tas liecina, ka cilvēkiem negribas mūzikā baudīt psiholoģiski sarežģītas lietas, gribas kaut ko pārbaudītu, stabilu. Plaisa starp publikas gaumi un jauno skaņražu mērķiem bieži vien noved pie tā, ka katrs dzīvo savā pasaulē, tāpēc kļūst arvien grūtāk uz mūziku raudzīties kopsakarā, pārvarot šauri reprezentatīvo vai – pretēji – izklaidējošo funkciju.
– Kā ir ar jūsu mūzikas vēstures grāmatu Mūzika okupācijā – vai tā ir viegli uztverama?
– Mans mērķis, šo grāmatu rakstot, bija panākt, lai tā būtu saprotama ikvienam vidusskolēnam, katram samērā izglītotam cilvēkam. Mūzika okupācijā nenodarbojas ar mūzikas teorijas abrakadabras izklāstīšanu, tā ir vēsture, protams, ar komentāriem un dažiem vērtējumiem. Tas, vai mūsdienu cilvēks ir gatavs uztvert kaut ko sarežģītu, ir jautājums par kultūru vispār. Jāatgādina, ka tirgus saimniecība un princips, ka viss ir bode – es dodu un man tūlīt dod pretī –, kultūrā nedarbojas. Stravinska mecenāti savulaik izgāza milzu naudu, lai tiktu uzrakstīts un Parīzē iestudēts balets Svētpavasaris, taču izgāzās arī pats pirmatskaņojums. Tomēr šodien neviens nenoliegs ietekmi, kādu Svētpavasaris ir atstājis pasaules kultūrā un mūzikā. Kultūrā nevar runāt par tūlītēju rentabilitāti, tā atmaksājas citādi un lēnām. Diemžēl bodes princips padara visu tik vienkāršu, un cilvēki tam pielāgojas. Mūs ietekmē arī ārkārtīgais cilvēku attiecību un jūtu vienkāršojums, kas iepleties visur skanošajā popmūzikā.
– Mūzika okupācijā ir par ideoloģiski pretrunīgu laiku ar daudzām politiskām peripetijām. Vai, pētot tā laika presi un citus materiālus, nācās cīnīties ar šaubām par avotu vai informācijas ticamību?
– Vēsturnieka šaubas par avotu autentiskumu ir dabiska parādība. Tāpēc ļoti daudz jānodarbojas ar salīdzināšanu, jāpēta arī privātā sarakste un jāmeklē atšķirīgi izziņas pavedieni. Taču mans mērķis nebija pagātnes vērtējumā pasludināt kādu absolūto patiesību, bet parādīt, kas tad šajā laikā mūzikas dzīvē ir noticis. Mani urdīja doma par to, ka beidzot jāievieš skaidrība par šo nepētīto vai vienpusīgi pētīto laika periodu, kas patiesībā ir ļoti intensīvs un interesants tieši mākslas aspektā.
– Kādas tad ir galvenās atšķirības starp vācu un padomju okupācijas attieksmi pret mūziku un mūzikas dzīvi Latvijā?
– Tā sauktajā vācu laikā dominēja nacionālsociālistiskā ideoloģija. Atšķirībā no komunistiskās ideoloģijas tā neprasīja, lai mākslinieks būtu partijas kalps. Tika deklarēts, ka mākslai ir jāizsaka vien vispārējais noskaņojums, lai gan arī šī prasība jau nozīmēja daudz – viss, kas ietvēra subjekta pārdzīvojumu iepretī totalitārajam kopumam un izteica dzīves cīņā uzkrāto psiholoģisko smagumu, skaitījās nevēlams, izskaužams. Vācu nacistu ideologi, piemēram, asi vērsās pret traģēdijām Latvijas radioteātrī. Iedomāto vienoto savas tautas kopumu tie bija izsludinājuši par vienīgo arbitru, kamēr indivīda subjektīvo pārdzīvojumu apkaroja un tā atspoguļojumu mākslā dēvēja par deģenerāciju – vajāja ekspresionistus, dadaistus, konstruktīvistus un citus novatorus. Latvijas valsti vai latviešu nacionālo kultūru nacistu okupanti ignorēja, Latviju viņi uzskatīja tikai par Padomju Savienībai atņemtu reģionu. Taču, kad kara dieviete no viņiem novērsās un fronte prasīja arvien vairāk pārtikas un lielgabalu gaļas, tad dialogs ar okupētās teritorijas iedzīvotājiem kļuva nepieciešams. 1943. gadā pat tika sarīkotas 18. novembra svinības ar karogiem. Mūzikas dzīve bija ļoti intensīva, bija ļoti daudz solokoncertu ar latvisku repertuāru – tā bija daļa no netiešas nacionālās pretošanās. Sovjetiskā okupācija, savukārt, nevērsās pret latviešu mūziku kā tādu, bet pastāvēja stingrs šķiriskais dalījums – viss, kas saistījās ar nacionālo valsti Latviju, ko staļinisti uzskatīja par «baltgvardu Latviju», bija kaitīgs. Cenzūra bija briesmīga, un arī jebkurš autors, kas kādreiz bija rakstījis mūziku ar Latvijas valstiskumu pozitīvi atainojošiem vārdiem, bija apdraudēts. Jo uz okupēto Latviju tika attiecināti PSRS likumi un piemēroti pēc būtības ar atpakaļejošu datumu. Koru koncertu programmās bija obligātas vismaz divas kaujinieciskās padomju dziesmas. Iegūt nežēlastību varas acīs bija ļoti viegli, pret personālijām vērsās asi. Viens no tādiem cilvēkiem bija komponists un kritiķis Jēkabs Graubiņš, kura taisnprātīgā un tiešā valoda okupantiem nepatika.
– Kāda ir mūsdienu cilvēka attieksme pret vēsturi? Bieži vien šķiet, ka daudzi procesi, tostarp mākslā, orientēti tikai uz šodienu.
– Jā, nevērība pret pagātni un dzīves procesu nepārtrauktību izpaužas tajā, ka patlaban vāji tiek kopts elementārais kultūras sfēras informatīvais lauks. Enciklopēdiju redakcija tika likvidēta, bet tās vietā nekas vērtīgs nav radies. Tad nu bieži vien, lai uzzinātu kādas pagātnes kultūras personības elementāros dzīves datus, katram vēsturniekam atsevišķi jānosēž vairākas dienas arhīvā. Vēstures izpratnē daudz ko ir mainījis postmodernisms, kas savā banalizētajā formā apgalvo, ka nekādu lielo patiesību un cēloņsakarību nav un tās nav izzināmas. Tas ir ieviesis vēsturnieku vidū zināmu piesardzību un, iespējams, ir viens no iemesliem, kāpēc latviešu mūzikas vēsturē pēdējos 20–30 gados rosības bijis maz. Studenti labāk izvēlas šauru tematiņu un izpēta to līdz sīkākajām niansēm, bet no kopsakarību pētīšanas izvairās. Arī arhīvos un bibliotēkās ir problēmas ar mūsdienu materiāla uzkrāšanu. Pat t. s. Misiņa bibliotēkā, kas allaž vākusi pilnīgi visus iespieddarbus latviešu valodā vai par Latviju, daudzi materiāli dažādu iemeslu dēļ vispār nenonāk.
– Šobrīd modē ir identitātes jēdziens. Vai var runāt par īpašu latvisko identitāti mūzikā?
– Pirmkārt, jāsaprot, ka identitāte nav nemainīgs lielums, tā mainās. Tagad nemitīgi runā par identitāti mākslā, es labprātāk saku nacionālā īpatnība, savdabība. Ir tāds stāsts par Andreju Upīti, kurš, iepazīstinādams Raini ar Kārli Skalbi, norādot uz Raini, teicis – «lielākais latviešu dzejnieks», bet uz Skalbi – «latviskākais latviešu dzejnieks». Viņš ar latviskumu saprata Skalbes savdabīgo izteiksmes trauslumu un pasaules uztveres delikātumu. Tajā pašā laikā tas nav atturējis Upīti apzīmēt latviešus par dzērājiem un kaušļiem. Citiem vārdiem, identitāte ir ļoti smalka lieta – ar to jāstrādā ne tikai ar aptiekas svariem, bet ar elektronmikroskopu. Kā bioloģiskas būtnes cilvēki lielākoties pārdzīvo vienu un to pašu, vai tas būtu latvietis vai gruzīns. Taču veids, kā pārdzīvoto paudīs latvietis un gruzīns, visticamāk, atšķirsies. No otras puses, man liekas diezgan komiski tie cilvēki, kuri apgalvo, ka nekā latviska neesot, ka pat nevarot pateikt, kas ir latvietis, – gruzīnam tāda nostāja pat neienāktu prātā. Latviešu mūzikas avotu vidū, manuprāt, samērā stabils faktors ir bijis zemnieku tautasdziesma. Mūsu profesionālā mūzika gandrīz nemaz nav izmantojusi pilsētas folkloru, jo tā bija vāciska, sveša. Viss mūsu folkloras mantojums ir zemnieku folklora, kur ritmam raksturīgs vienkāršais dalījums, bet intonācijām – trihordika, un tas raisa emocionāli nesaasinātu, gludenu izteiksmi, melodijas gandrīz bez pustoņiem. Ja paskatāmies par latvisku komponistu atzītā Alfrēda Kalniņa melodiku – tajā tik daudz trihorda skaņu, ka veidojas īpašs emocionāli palss iespaids, pretēji, piemēram, ungāriem, kuri savā klasikā daudz izmantojuši čigānu mūziku, saasinātas intonācijas un ritmus, pilnīgi citas struktūras.
– Kā jūs skatāties uz moderno pieeju tautasdziesmai, kad tā tiek integrēta profesionālajā kormūzikā?
– Katrs laikmets ņem no tautasdziesmas to, kas tam derīgs. Jānis Cimze rēķinājās ar to, ka toreizējie kori bija apguvuši Johana Punšeļa populāro korāļu grāmatu ar tās naivajām harmonijām, tāpēc līdzīgi veidoja tautasdziesmu apdares. Emilis Melngailis labi sadzirdēja tautasdziesmu diatonikas spēku un to padarīja par normatīvu. Savukārt, pēc tam, kad tautasdziesmu apdarēs bija izmēģināti nežēlīgi hromatismi un pat dodekafonija, Pauls Dambis atskārta tautasdziesmu vienkāršās arhaikas pievilcību. Šajos platuma grādos 60. gadu vidū un 70. gados tas bija kaut kas ļoti svaigs, sevišķi kontekstā ar folkloras kustību, kas bija pretstats paviršai pašdarbībai un mēģināja iedziļināties arī tautasdziesmas dziļākajos slāņos. Vēlākais ieražu rituālisms, kas tagad kļuvis populārs, dažādiem komponistiem ir visai atšķirīgs. Tostarp tautasdziesmas vienas rindiņas nemitīga atkārtošana reizēm nodara tai ļaunumu. Tautasdziesma taču ir ļoti lakoniska. Kad es dzirdu kādā apdarē, ka vienu rindu atkārto 12 reižu, tad sāku ilgoties pēc kodolīgas četrrindes. Savukārt, uzburt tādu sinkrētisku iespaidu, ka katrs dziedātājs korī dzied kaut ko savu, bet tas viss kopā rada tādu mistiski miglainu, universālu skanošo telpu, liekas, nav grūti, bet paliek jautājums – kāds tam mērķis. Ja tas tiek izdarīts radoši, iespējams, tas ceļ tautasdziesmas prestižu mūsdienu sabiedrībā. Tagadnes oriģinālmūzikā ar latviskuma konstatēšanu ir grūtāk – tomēr, manā izpratnē, par latviskiem var dēvēt arī visai mūsdienīgos komponistus Imantu Kalniņu, Imantu Zemzari, vēl citus.
– Ko mūsdienās nozīmē jēdziens «klasiska mūzika» un vai pastāv autentiska interpretācija?
– Vispār es cenšos lietot tādu jēdzienu kā stājmūzika. Lietišķā un šauri funkcionālā formā mākslinieciski elementi ir mums visapkārt. Bet, kad aizejam uz muzeju, tad skatāmies stājmākslu. Klasiskai mūzikai jeb stājmūzikai tiek izvirzīts mērķis būt pašpietiekamai un atrasties ārpus lietišķi funkcionālā aspekta, pašai paust kādu saturu. Interpretācija ir sarežģīta lieta. Tie, kas šobrīd spēlē 17. vai 18. gadsimta mūziku, izmantojot zarnu stīgas un pazemināto skaņojumu, pārāk bieži pretendē, ka viņi spēlē tā kā toreiz un ka tādējādi šo mūziku iespējams uztvert kā 17. vai 18. gadsimtā. Taču tam īsti nevaru piekrist, jo mēs nevaram precīzi zināt, kā cilvēki tajā laikā izjuta mūziku. Mūzika uzrunā asociatīvi, tāpēc tās satura uztverē vismaz puse ir atkarīga no klausītāja, no viņa pieredzes. Nedomāju, ka var runāt par kādu īpaši autentisku interpretāciju. Atklāti sakot, nedod Dievs, ja mums būtu nācies dzirdēt, kā Bahu viņa laikā dzied Tomasa baznīcas korītis, visticamāk, tas muzikāli bija diezgan kusls un mums šķistu maz iespaidīgs.
– 20. gadsimta vēstures konteksti ir uzspieduši zīmogu arī mūzikai, tai kļūstot par ideoloģijas pavadoni. Piemēram, Vāgnera, kuram šogad svinam 200. jubileju, mūzika bieži saistās ir hitlerisko Vāciju, gruzīnu dziesma Suļiko – ar Staļinu.
– Mūzikā pašā ideoloģijas nav, ideoloģiju nereti uzspiež teksts un, protams, konteksti. Taču partitūra var radīt zināmu noskaņu. Vāgnera mūzikā ir tieksme cilvēkam kā subjektam pārvarēt sevi, indivīda cīņa ar vai pret kopumu, kas vispār ir viena no mākslā visos laikos fundamentālākajām problēmām un var tikt dažādi interpretēta. Taču ideoloģija ne vienmēr ir bubulis. Piemēram, manuprāt, viena no Latvijas problēmām šobrīd ir tā, ka valstij nav konkrēta attīstības mērķa un ietvara. Vajadzētu skaidrāk formulēt valsts pozīciju un nostāju, ne tikai uzsvērt Latvijas dalību ES vai NATO. Vai Latvija tiks izmantota kā bufervalstiņa, lai Rietumeiropai nebūtu tiešas saskares ar Krieviju? Vai kopā ar citām Austrumeiropas valstīm būsim tikai noieta tirgus un tātad lemti stagnācijai? Rietumeiropa jau ir ieguvusi visai daudz no šā noieta tirgus. Kā būs turpmāk? Katrā ziņā katrai valstij skaidri jāapzinās sevi un jārīkojas savu mērķu vārdā, nevis nemitīgi jāuzdod sakrālais jautājums, vai Eiropa mūs sapratīs. Novēlu, lai arī mūziķi šo jautājumu sev uzdod arvien mazāk.
Arnolds Klotiņš (1934)
Mākslas doktors, latviešu muzikologs un mūzikas vēsturnieks
Deviņdesmito gadu pirmajā pusē (1992–1995) bijis Latvijas Radio ģenerāldirektors
LU Literatūras folkloras un mākslas institūta vadošais pētnieks, daudzu zinātnisku rakstu un mūzikas kritiku, kā arī mūzikas vēstures grāmatu autors
Sarakstījis monogrāfijas Mūzika un idejas, Alfrēds Kalniņš: komponista dzīve un darbs, Jurjānu Andrejs mūzikas kultūrā un tautā, sastādījis Latviešu kordziemas antoloģiju
Galvenais redaktors un sastādītājs grāmatai Mūzika okupācijā (2012), tikko klajā nākusi grāmata par kordiriģentu Robertu Zuiku un viņa vīru kori
Šonedēļ Lielās mūzikas balvas ceremonijā saņems balvu par izcilu ieguldījumu Latvijas mūzikas vēstures izpētē