Evita Sniedze: « Ir taču 21. gadsimts»

Man šķiet, ka Valmieras teātra direktori Evitu Sniedzi darbi atradīs arī tad, ja viņa no tiem mēģinās kā īpaši slēpties. Viņa pagūst ne vien audzināt dēlu, vadīt teātri Valmierā un piedalīties krīzē nonākušā Daugavpils teātra atjaunošanā, bet arī rakstīt scenāriju televīzijas seriālam Eņģeļu māja un, domājams, arī kādu lugu. Droši vien tas nav viegli, bet Latvija jau sen būtu beigusies, ja līdzās Mērnieku laikos pieminētajiem runas vīriem nebūtu arī tur neminētie darītāji. Jaunās teātru sezonas ieskaņā Neatkarīgās saruna ar Evitu Sniedzi par teātri Latvijā, tā problēmām un attīstības perspektīvām.

– Es negribu, lai tu man tagad sāktu uzskaitīt, kādi jauniestudējumi un režisori Valmierā būs jaunajā sezonā, bet man ir jautājums par Valmieras teātra attīstības perspektīvu plašākā nozīmē. VDT ir izcili vecākās paaudzes režisori, savas profesijas grandi, tomēr ir svarīgi, lai līdzās vecmeistariem šeit ienāktu un nobriestu tie, kas veidos teātra seju nākotnē.

– Teātrī jau vienmēr irjādomā, kādā virzienā tas iet un kā tas attīstīsies. Nākamajā sezonā aicināsim jaunus režisorus, bet turpināsim teātra repertuārpolitiku. Mums ir klasika, latviešu dramaturģija un augstvērtīga modernā dramaturģija. Tas, kas teātrī panākts pēdējo piecu sešu gadu laikā – mums ir no kā izvēlēties. Un pie mums grib nākt strādāt. Latvijā parādījušies labi režisori, bet arī teātris sevi labi apliecinājis – te ir labi aktieri, atmosfēra, daudzveidīgs spēles laukumu piedāvājums. Šobrīd ir situācija, kad varu jaunajiem režisoriem, kuriem ir padomā te strādāt, teikt – piedodiet, sezona ir pilnībā saplānota, domājam par nākamo gadu. Protams, ka mēs meklējam divus trīs jaunus režisorus, kas te gribētu iesakņoties. Mums ar Viesturu Meikšānu bija trīs gadu līgums, viņš pats negribēja uz ilgāku termiņu, lai saglabātu lielākas brīvības iespējas. Tagad Viesturs gadu strādās Maskavā, redzēsim, kā viņam tur viss attīstīsies. Protams, ka viņu te gaida atpakaļ – gan aktieri, gan skatītāji. Viesturam Meikšānam arī Valmierā ir izveidojies savs fanu pulks. Ir drusku smieklīgi lasīt, kā viņa aiziešana uz Maskavu tika pasniegta masu medijos. Normāliem virsrakstiem vajadzēja būt – Valmieras teātra režisors Viesturs Meikšāns iestudēs izrādes Maskavā. Tik kolosāli, ka viņam ir šāda iespēja, un es nevaru iedomāties nevienu teātra cilvēku Latvijā, kurš atteiktos no piedāvājuma pastrādāt Maskavā. Tas taču ir prestiži, tā ir pavisam cita, ļoti piesātināta teātra vide, citi vērtēšanas kritēriji, milzīga konkurence. Ja tu spēj tur izsisties, tad cepuri nost. Un Viesturs bija teātrī sezonas atklāšanas dienā, tā ka mēs jūtamies savējie.     

Skaidrs, ka mēs nevaram būt simprocentīgi droši, ka Viesturam turpmāk būs laiks studēt te divas izrādes sezonā, tāpēc šajā sezonā domājam par jauniem režisoriem, kam varētu būt Valmieras teātra asinsgrupa un kas spētu piesaistīt jaunu publiku. Piemēram, pie mums šosezon ir atgriezies Mārtiņš Eihe. Viņš jau te bija, tad aizgāja uz Liepāju, tad darbojās projektu teātrī. Eihe veidos Ziemassvētku koncertu un pēc tam Raiņa Daugavu. Esmu pārliecināta, ka šī izrāde nāks īstajā laikā. Ar to mēs atklāsim Blaumaņa festivālu. Man prieks, ka festivāls būs ļoti interesants, ir daudz kas šajā piecu gadu laikā tapis, sadarbībā ar Latvijas Universitāti notiks arī starptautiska konference.

– Kā ir ar laikmetīgo latviešu dramaturģiju? 

– Varis Brasla iestudēs jaunu Alvja Lapiņa lugu. Tā tiek veidota pēc Gunara Janovska darba motīviem. Elmārs Seņkovs iestudēs Raudupieti. Visiem zināms, ka Blaumaņa oriģināls ir ļoti īss prozas darbs, tāpēc sadarbībā ar jaunajiem dramaturgiem viņš mēģinās šo tēmu attīstīt skatuves vajadzībām. Es domāju, ka ar latviešu dramaturģiju ir tā – tas, kas ir labs, nepaliek neiestudēts. Nesen iesūtīja vienu lugu – ļoti interesants materiāls, talantīgi uzrakstīts. Tiklīdz atradīsies režisors, kas to redz, es noteikti domāju, ka tas tiks iestudēts.

Tajā, ko esmu lasījusi un ko iedod teātriem, joprojām tiek ekspluatēts tas, ko krievi sauc par černuhu. Ja no tā var iztaisīt tā, kā Džilindžers Hananu, paceļot to eksistenciālā līmenī, šādu darbu ir vērts iestudēt. Bet ja atkal tikai jāvemj… Cilvēki ir pelnījuši kādu cerības staru. Traģikomēdiju, piemēram. Mūsu sabiedrība vēl nav tik pārēdusies, nejūtīga, lai to vajadzētu modināt, rādot uz skatuves fizioloģiskus procesus. 

– Tu esi ne vien Valmieras Drāmas teātra priekšgalā, bet arī Daugavpils teātrī. Šovasar valdība norakstīja parādu trim teātriem – Daugavpils, Rīgas krievu un Nacionālajai operai. Kā skaidro šo situāciju?

– Es jau visu laiku tur pamatā esmu konsultante, tur uz vietas ir Oļegs Šapošņikovs un Rita Strode, kura ļoti ātri un veiksmīgi iekļāvusies Daugavpils teātra problēmu apzināšanas procesā. Tas ir ļoti svarīgi – saprast, vai pilsētai ir vajadzīgs teātris un kāds teātris. Taviem nosauktajiem teātriem situācija ar parādiem ir nedaudz savādāka nekā Daugavpilī. Tur bija veģetēšana, pēc tam nomainījās visa vadība, un ir diezgan loģiski, ka parādus palīdzēja nomaksāt. Vispirms palīdzēja Kultūras ministrija, tad pilsētas dome palīdzēja dzēst to parāda daļu, apmēram 30 000 latu, kas teātrim bija sakrājies attiecībā pret pilsētu, bet visu pagājušo sezonu teātris katru mēnesi maksāja parādus pēc noteikta grafika. Un tagad Kultūras ministrija iedeva atlikušos 35 tūkstošus, kas ir ļoti maza summa salīdzinājumā ar tiem diviem citiem tevis minētajiem teātriem.

Daugavpils teātrim tāpat kā visiem teātriem un Operai bija trīs attīstības scenāriji. Teātra eksistence bija ļoti apdraudēta, jo, atmaksājot parādus, neatlika nauda jauniem iestudējumiem. Viņi rotēja uz vietas. Sezonas laikā analizējot situāciju, pilsētas teātra auditoriju, secinājums bija tāds: krievu izrādes var sevi atpelnīt, bet latviešu ne. Tā ir misija – uzturēt latviešu kultūru šajā pilsētā.

– Kas ar Daugavpils iedzīvotāju nacionālo sastāvu nudien nav nekāds pārsteigums un principā bija jāparedz jau tad, kad teātri atjaunoja.

– Jā, arī poļu Daugavpilī ir apmēram tikpat, cik latviešu. Oļegs Šapošņikovs tāpēc ir sācis domāt par izrādēm arī poļu valodā. Teātrim radusies ļoti laba sadarbība ar Polijas vēstniecību, nezinu, cik tālu šīs sarunas ir aizvirzījušās, bet ir doma, ka nākamajā sezonā kāds poļu režisors varētu iestudēt izrādi poļu valodā. Protams, ka Daugavpils teātrim jādomā arī šajā virzienā, tāpat kā jākopj latgaliešu valoda. Šajā sezonā latgaliešu valodā tiks iestudēts Sapnis vasaras naktī, tad jau redzēs, kā tas aizies. Latgaliešu valoda un latviešu valoda šajā teātrī vēl ilgi būs tādā kopšanas stadijā. Par to ir jāpiemaksā, jo pieradināšana pie tā, ka teātris atkal spēs būt tādā profesionālā līmenī, ka ir prestiži uz to iet, parasti notiek lēni. Neaizmirsīsim, ka Valmieras teātris savus skatītājus ir audzinājis un pieradinājis kopš pagājušā gadsimta 60. gadiem!

– Tātad taisnība ir visiem tiem, kas toreiz, kad Daugavpils teātra nedienas sākās, teica, ka teātris latviešu valodā Daugavpilī ir politiska lieta un Latvijai, ja tā šādu teātri vēlas, par to ir jāpiemaksā?

– Jā, tā ir politiska lieta! Būtībā jau lēmums par visu kultūru ir politisks lēmums. Te, protams, ir cita lieta – uz kā rēķina ekonomē citi teātri, kuriem nav parādu, jo naudas jau nevienam nepietiek.

– Nav tā, ka pārējiem teātriem var sākt likties – sataisām arī mēs parādus, gan jau dzēsīs?

– Nevar teikt, ka nejūtamies apbižoti šī lēmuma sakarā. Vidējā alga ir nenormāli maza, sākas cilvēku aizplūšana. Viņus noturēt var tikai ar motivāciju un interesantiem piedāvājumiem. Bet ir jāsaprot, ka mūsu teātros ir ļoti dažāda situācija. Un katrs gadījums ir īpašs. Tajos Rīgas teātros, kur pēc rekonstrukcijām tika salikta jauna, dārga aparatūra, atklājās – ja notiek kāda tehniska ķibele, vietējie meistari to nemaz nevar novērst, jo ir garantija utt. Ir jāsauc attiecīgās firmas speciālisti no ārzemēm, bet viņu pakalpojumi ir ļoti dārgi. Skaidrs, ka šādi izdevumi nav bijuši paredzēti dotācijā. Ēkas uzturēšanas izdevumi pieaug – parēķinājām, ka Valmierā pagājušajā ziemā tie, salīdzinot ar iepriekšējo gadu, pieauguši par piecpadsmit tūkstošiem latu. Un tad vadītājam jāizlemj, vai taisīt nodokļu parādus vai rēķināt un tikt cauri. Bet skaidrs, ka tad tas ir uz cilvēku rēķina. Protams, ka var teikt – Kultūras ministrija dod naudu ēkai un mērķim, nevis procesam, bet skaidrs, ka patiesībā tā ir sēklas nauda, ko teātri dabū, lai pēc tam skatītājiem būtu pieejama māksla. Lai jaunajiem režisoriem būtu kur trenēties. Jautājums, protams, ko katrs saprot ar mākslu. Mēs tiecamies pēc profesionalitātes.

– Tagad savukārt Valsts Kultūrkapitāla fonda (VKKF) eksperti bija sašutuši par to, ka daļa no Latvijas mežu ziedotās naudas tika novirzīta mērķprogrammai, kuru kuluāros dēvēja par mērķprogrammu teātra lampu iepirkšanai, jo tam taču nebija nekāda sakara ar radošo procesu. Tomēr gan jau pašiem teātriem tā bija ļoti nepieciešama nauda.

– Protams! Šī nauda bija ļoti nepieciešama teātriem. No valsts dotācijas teātra tehnisko aprīkojumu atjaunot nekādi nav iespējams. Bet aparatūra daudzos teātros ir veca, skatuves grīdas ir jāatjauno. Mēs nevaram izlikties, ka skatuves tehnika nav teātra sastāvdaļa. Vienalga, vai tas būtu nevalstiskajos vai valsts teātra ēkās. Manuprāt, pārpratums bija tas, ka šo mērķprogrammu novirzīja caur VKKF, nevis atstāja Kultūras ministrijā. Kas attiecas uz tehnisko nodrošinājumu, mums Valmierā, salīdzinot ar pirms dažiem gadiem rekonstruētajiem teātriem, ir ļoti bēdīgs stāvoklis. Mani gaismotāji mūsu gaismu tehniku sauc par 19. gadsimtu. Uz skatuves mums ir deviņdesmitajos gados no Operas mantoti prožektori. Daugavpilī šajā ziņā vispār ir pilnīga katastrofa. Tur, lai izrādi nogaismotu, aparatūra ir jāīrē. Un kāds tad var būt radošais process? Un tam ir vajadzīga nauda.

Patlaban teātrī visapdraudētākās profesijas, ņemot vērā to, ka ļoti aug privāto uzņēmumu pieprasījums pēc labiem speciālistiem, ir tieši tās, kas nodrošina izrādes vizuālo ietērpu. Piemēram, noturēt teātrī labu galdnieku vai šuvēju ir ļoti grūti, jo viņiem ir iespējas nopelnīt daudz vairāk citās vietās. Teātrim jau nevajag meistaru, kas prot uztaisīt labu mēbeli, bet gan mēbeli, kas labi izskatās uz skatuves, ir viegli izjaucama, saliekama. Tā ir ļoti specifiska un smalka lieta. Bet algas ir tik mazas, ka mūsu teātrī pēdējās sezonas laikā nomainījās gaismas, skaņas un skatuves ceha darbinieki. Nezinu, vai problēma ir īstais vārds, bet tā, manuprāt, tomēr ir problēma – kamēr valstī tiek kultivēta sajūta, ka sākusies ekonomiskā izaugsme, bet cilvēki savā makā to nejūt, iestāžu vadītājiem ir gandrīz jājūk prātā, skatoties acīs darbiniekiem, kuri uz rokas saņem simt astoņdesmit latus. Un jāmēģina viņu motivēt, noturēt. Strādājam un ieņemam mēs vairāk nekā pirms tam. Pēdējā mēneša laikā, gatavojoties jaunajai sezonai, man bija nopietnas sarunas ar visu teātra cehu vadītājiem. Algas jautājums tajās bija galvenais. Tas, ka pastāv divas Latvijas – viena pārtikusi, bet otra tāda, kura nezina, kā savilkt galus kopā, to jau arī labi redz teātrī. Var jau te runāt par jaunas publikas piesaisti un citām lietām, bet daļai sabiedrības galvenais ir izdzīvot, kāda tur vairs vēlme pēc kultūras.

Turklāt laiks iet uz priekšu, tehnoloģijas un tehniskās iespējas noveco. Ir taču 21. gadsimts, uz skatuves būtu jābūt pilnīgām multimediālas vides iespējām, lai uz teātri nāktu ne vien tie, kam jau sen patīk teātris, bet arī jaunieši. Man liekas, dabūt skatītāju zālē jauniešus ir viena no lielākajām latviešu teātra problēmām.

– Kāpēc tā? Mūs taču savulaik uz teātriem veda no skolas reizi mēnesī!

– Trūkst tieši viņiem domātu izrāžu, trūkst režisoru, kas tās varētu uztaisīt. Man ir balta skaudība par Lietuvu, kur Oskars Koršunovs radījis jauniešu paaudzi, kas gāžas uz viņa izrādēm. Viņš māk ar jauniešiem sarunāties. Pie mums no tā pagaidām ir tikai aizmetņi. Ar vārdu jaunatne es te nedomāju studentus, bet gan tos, kam ir trīspadsmit, četrpadsmit gadu.

– Mums tajā vecumā bija Jaunatnes teātris.

– Jā, un toreiz tas bija valsts pasūtījums. Tagad par prioritāti jāizvirza latviešu valodas kopšana, un viens ceļš tās īstenošanai ir dabūt bērnus teātrī. Zini, kāpēc tīri praktiski bērnu un jauniešu izrādes iestudē tik maz? Tāpēc, ka teātris tajās ieliek tikpat daudz, ja ne vairāk, līdzekļu kā iestudējot izrādi pieaugušajiem, bet atpakaļ dabū divreiz mazāk. Jo biļete uz bērnu izrādi nevar maksāt astoņus latus. Tai jāmaksā trīs, augstākais četrus latus, jo nāk ģimene ar bērniem un mūsu cilvēku pirktspēja ir tāda, kāda ir. Tai laikā, kad VKKF bija tam domāta mērķprogramma, bija ļoti labi!

– Varbūt vajadzētu nospļauties par augsto mākslu un taisīt tikai komercgabalus, kas nes peļņu?

– Jā, kā tad! Tad mūs necienītu skatītāji, lamātu teātra kritiķi un neatkarīgie teātri prasītu, kāpēc šādam teātrim tiek dota dotācija! Un teātra vadītāji taču arī nav muļķi, viņi paši vislabāk zina, kas ir profesionāli, kas nav. Valsts atbalsts mums ir vajadzīgs, lai teātrī biļete, piemēram, nemaksātu sešpadsmit latus. Ir taču jāvadās arī no cilvēku pirktspējas. Valmierā nevar uzlikt cenu – divdesmit lati par biļeti. No otras puses, Valmieras teātra skatītājs ir ļoti prasīgs. Tagad daudzi brauc un skatās izrādes Eiropā, viņi grib redzēt te vismaz tādu pašu līmeni. Pilnās zāles Valmierā liecina, ka kaut kas svarīgs te notiek. Turklāt ļoti svarīgi te ir uzturēt daudzveidību.

– Varbūt maldos, bet, kad raugos uz Valmieras teātri, reizēm ir sajūta, ko atrodu, piemēram, franču kultūrā, bet kuras ļoti pietrūkst Latvijai. Francūži nenoliedz iepriekšējo paaudžu sasniegumus kultūrā, ciena tos. Tas labi redzams, piemēram, skandalozā Beigbedera romānos. Mums savukārt gandrīz katra jauna paaudze ienāk kultūrā tā, it kā pirms viņiem te būtu pilnīgi idioti. Valmieras teātrī ir tik izcili vecmeistari, viņi joprojām aktīvi strādā, kaut gan pēc Latvijas standartiem visus sen varētu patriekt pensijā. Vai mēģini teātrī veidot šo kultūrai tik nepieciešamo pārmantojamības sajūtu, kas, neraugoties uz konkurenci, vēlmi sevi pierādīt, ir vajadzīga, lai mūsu dzīve būtu garīgi bagātāka?

– Latvijā, mēģinot nodrošināt labklājību, kam tagad vēl nākusi klāt vajadzība izrauties no krīzes, ir pazudis viens vissvarīgākais posms – pārmantojamība. Mēs, protams, varam skaļi runāt un lepoties ar daudz ko – Dziesmu svētki, vēl kaut kas. Bet – Pikaso vispirms iemācījās klasisko glezniecību, un tad radās viņa stils. Mums zināšanu trūkums tiek aizstāts ar agresiju pret klasisko, es pat gribētu teikt – profesionālo. Es nekad nebūtu varējusi iedomāties situāciju, kad tikko rakstīt sācis cilvēks raujas recenzijā norādīt vietu Kroderam, piemēram. Jo nav jau runa par kritisku skatienu, ir runa par analīzi un amata prasmi no profesionālo vērtētāju puses arī. Mēs nevaram dibināt neko jaunu, ja tam nav pamata. Jebkurš no stiliem pasaules vēsturē ir radies loģiskā cēloņsakarībā, nevis tāpēc, ka kāds kaut ko nesaprot un nezina. Jo stulbums un aklums noved pie iznīcināšanas. No sākuma kultūras, pēc tam tautas. Tāpēc mēs tagad, meklējot jaunus režisorus, aktierus teātrim, domājam ne tikai par viņu profesionalitāti (jo to, protams, grūti prasīt, ja tikko pabeigta skola), bet gribam, lai viņš saprastu cilvēku. Viņa sāpes, priekus. Lai vecākiem (jo skolās nav tam laika) būtu bijis laiks sarunāties ar savu bērnu un viņš zinātu elementāras lietas. Lai viņš būtu redzīgs. Un viņam būtu sirds.