Šajā pavasarī Lietuvas Nacionālais drāmas teātris Viļņā organizēja labāko izrāžu skati, uzaicinot ārzemju kritiķus, režisorus, teātru un festivālu direktorus. Tajā pašā laikā Latvijas Jaunā teātra institūts Rīgā piedāvāja iespēju iepazīties ar jaunākajiem latviešu teātra uzvedumiem. Lielākā daļa ārzemnieku priekšroku bija devuši Rīgai. Tā nebija nejaušība.
Aizdomas, ko pēdējos gados rosināja atsevišķi fragmentāri iespaidi, tostarp Baltijas nacionālās drāmas festivāls, Viļņas apmeklējuma laikā apstiprinājās: mainījusies Baltijas teātra karte. Lietuva zaudējusi savas teātra lielvalsts statusu, dodot priekšroku Latvijai un Igaunijai. Šim faktam vajadzētu radīt prieku un pacilātību. Tā arī ir. Bet ne tikai. Mani pārņēma arī kādas dziļas, pat smeldzīgas skumjas, kad skatījos, piemēram, Eimunta Nekrošus jauno izrādi Dievišķā komēdija, kas tapusi pēc Dantes poēmas. Nezinu, kāds būtu piemērotākais apzīmējums piecu stundu garajam priekšnesumam: noriets, drupas, metaforiskā teātra štampu enciklopēdija, formālisms, mirušais teātris... Jā, tās bija skumjas, pat neērtības sajūta. Apmēram 20 gadu E. Nekrošus izrādes manā dzīvē bija kas vairāk par labu teātri: tās radīja laimes sajūtu, jo uz skatuves atvēra eksistences noslēpumus, deva nojausmu, ka bez reālās pastāv vēl citas pasaules. E. Nekrošus teātris man ļoti daudz nozīmēja arī kā kritiķei: neiedomājamās, bet pacilājošās grūtībās nācās atrast vārdus un veidu, kā par to rakstīt. Un – skatoties E. Nekrošus izrādes, es, vismaz man tā liekas, neviļus piesavinājos spēju noteikt teātra provi. Attiecībā uz vīniem, gleznām vai garnelēm es to nevaru, bet attiecībā uz izrādēm – gan. Skatoties Dievišķo komēdiju, ienāca prātā romiešu nopostītās un ar sāli apkaisītās reiz varenās Kartāgas drupas. Tikai – nav romiešu, uz kuriem novelt vainu.
Publika pusnaktī cēlās kājās un kvēli aplaudēja, piecas organizācijas, no tām trīs ārzemju, piešķīrušas naudu, Nacionālā teātra direktors Audronis Ļuga, kurš pazīstams arī kā principiāls kritiķis, izrādi nosaucis par sezonas kroni... Vai pats režisors arī tic šīm šķietamās labklājības ārējām zīmēm? Kāpēc viņš nemeklē mākslā citu ceļu, bet turpina kraut uz skatuves reiz atrastās metaforas citās kombinācijās, kur sen vairs nav dzīvības? Neizdevīgi atteikties no sasniegtā statusa vai arī trūkst prasmes citādi strādāt? Likumsakarības ir skaudras: mainīties daudz grūtāk, dažkārt pat neiespējami ir ģēnijiem, kas reiz sasnieguši virsotnes, pretēji, kā tas ir ar mazāka talanta un mazāku panākumu māksliniekiem, kā arī cilvēkiem reālajā dzīvē.
Mazuma piegaršu atstāja arī slavenā soma Kristiana Smeda Skumjās dziesmas no Eiropas sirds, kuras tapušas pirms sešiem gadiem sadarbībā ar Lietuvas Nacionālo teātri. Varbūt tāpēc, ka viņa jaunākās Helsinkos un Tallinā režisētās izrādes Misters Vertigo un 12 Karamazovi, kura pērnziem atceļoja arī uz Rīgu, ir vulkāniskas enerģijas un gluži neticamas fantāzijas koncentrāts, ko inscenējis mākslinieks, kurš ne tikai labi pārvalda mūsdienu pasaules teātra jaunākos sasniegumus, bet kurš skatuves mākslā arī pats rada jaunus likumus. Iestudējums, kurš tapis pēc F. Dostojevska romāna Noziegums un sods, primāri man likās interesants kādas mūsu lokālas teātra kritiķu diskusijas kontekstā. Normunds Naumanis, analizējot Māras Ķimeles Noziegumu/sodu Jaunajā Rīgas teātrī, pārmeta režisorei, ka, pirmkārt, viens aktieris spēlē vairākas lomas, otrkārt, ka uzvedums nav ieturēts traģēdijas žanrā. K. Smeda izrāde apgāza šādas un arī vēl daudzas citas pretenzijas par to, ko drīkst un nedrīkst teātrī. Viņa uzvedumā vispār darbojas tikai viena aktrise, kura pārmaiņus spēlē visas – kā sieviešu, tā vīriešu –lomas, sākot ar Soņu, turpinot ar Marmeladovu, Katerinu Ivanovnu, Raskoļņikovu, augļotāju... Aldona Bendorīte skatītājiem, kas sēž aplī, izdala rekvizītus un saspēlē ar tiem padara arī publiku par dažādu lomu izpildītājiem, saviem partneriem. Klasiskais romāna naratīvs tiek pilnībā dekonstruēts, skumji brīži mijas ar ironiskiem un pat jautriem, darbība no nepārprotamām mūsdienām, kur, piemēram, augļotāja strādā par publiskās atejas kasieri, pārsviežas uz nekatru laiku un atpakaļ. Aktrises tehnika ir virtuoza, taču personīgi man izrāde neko jaunu nepateica ne par Dostojevska interpretācijas, ne par mūsdienu teātra iespējām. Bet K. Smeds ir režisors, no kura ir pamats gaidīt kā vienu, tā otru.
Par skates kulmināciju kļuva Oskara Koršunova iestudētā Mariusa Ivaškeviča luga Izdzīšana. Ne tikai sāpīgās tēmas dēļ – mūsdienu lietuviešu ekonomiskā emigrācija uz Rietumiem, bet galvenokārt – skatapunkta, intonācijas un inscenējuma tehnikas ziņā. Var tikai nožēlot, ka latviešu teātrī nekā tamlīdzīga nav. Precīzāk, gandrīz vai nav, jo notvert Māriņa Eihes un Normunda Bērza kopdarbā tapušo Viļa Lācīša romāna Stroika ar skatu uz Londonu lasījumu, kurš neregulāri parādās uz kādas no mazajām skatuvēm, ir visai problemātiski.
Oskara Koršunova izrāde ilga vairāk nekā piecas stundas, un, kaut arī tā tika tulkota tikai daļēji, garlaicīgi nebija ne mirkli. Tulkotāji, palaikam angļu tekstā iesprauduši paskaidrojumus tagad viņi runā par Lietuvas vēsturi vai viņi salīdzina lietuviešus ar krieviem, uz ilgiem periodiem apklusa, bet zāle smējās kā traka – acīmredzot tie bija lietuviešiem ļoti aktuāli joki. Brīžam bija pārsteigums – kā tad es bez tulkojuma visu saprotu, taču tā nebija lietuviešu valoda, bet krievu lamuvārdu virtenes. Neizskaistināta un neuzlabota bija ne tikai leksika, bet arī situācijas un personāžs, skatīti nevis no Lietuvas valsts, labklājīgu pilsoņu vai didaktisku pamācītāju, bet no pašu notikumu varoņu viedokļa. Aizkustināja teātra mākslinieku neuzspēlētā prasme nostāties blakus no sevis atšķirīgajiem cilvēkiem, iejusties viņu rūpēs un pārdzīvojumos. Protams, radās arī vispārinājumi un secinājumi. Piemēram, mūsdienu Baltijas imigrants ir sirsnīgs un naivs, bet vitāls cilvēks, kurš pat neapjauš briesmas, kas viņam nepārtraukti uzglūn Rietumu megapolēs, šajā gadījumā – Londonā; lai svešumā kaut cik izsistos, bieži nākas zaudēt personības identitāti; emigrācijā veidojas kāda psiholoģiskā, sociālā un nacionālā ziņā pavisam jauna cilvēku formācija, kura nebūt nesapņo atgriezties dzimtenē, kaut arī pieder pie jaunās mītnes zemes pašiem zemākajiem slāņiem... Taču par izrādes lielāko nopelnu es uzskatu tās primāri juteklisko, nevis intelektuālo ietekmi uz skatītājiem. Režisors nevis stāstīja, kas notiek ar varoņiem, bet ļāva piedzīvot to, tēlojot nežēlīgus kautiņus, sentimentālas dziesmas un dejas nomales bārā, asprātīgu vārdu divkaujas atkritumu tvertnē, kur viens draugs ieradies ciemos pie otra, galvenā varoņa aizraujošu seksu ar eņģelim līdzīgo lietuviešu meiteni, kā arī šī eņģeļa totālo degradēšanos alkohola un narkotiku iespaidā... (Izrādes enerģētiku kurināja piecu mūziķu ansamblis.) Izrādes struktūru veido ratiņos sēdoša invalīda atmiņas – viņš atgriežas pagātnē, bārā sadzer ar savu toreizējo es, nesekmīgi mēģina brīdināt citus un sevi jaunībā. Kaut kādā mērā izrāde ir viņa atmiņu lente, kur spilgtākie kadri aizņem šķietami neproporcionāli lielu vietu, salīdzinot ar citiem, kas varbūt vērotājam no malas liktos svarīgāki. Taču tas ir loģiski, jo atmiņā taču paliek vienīgi dziļi izjustais. Un humāni, jo dod tiesības varonim uz savu vienīgo, kaut nepareizo, dzīvi. Nevis teātra izrediģēto un pareizo.