Liekas, vai gan mēs vēl kaut ko par viņu nezinām? Sprīdītis tik sirsnīgi malts skolu programmās, ka savulaik pārtapis pat par konfektēm, limonādi un saldējumu, Annele smaidot raudzījusies no šokolādes tāfelīšu iepakojuma, Maija un Paija vietā un nevietā piesaukta biežāk nekā misters Propers no tīrīšanas līdzekļu reklāmām. Galu galā vai katrs no mums bijis Sprīdīšos un klausījies stāstu par Annas Brigaderes mīļo kaziņu, kuras ādiņa, iespējams, vēl šodien karājas pie rakstnieces mājas sienas. Un tomēr nezinām! Lai gan visdažādākajās toņkārtās apspēlēta, Anna Brigadere joprojām rūpīgi glabā savus noslēpumus.
Krišjānis Brigaders
Padomju literatūras pētniecībā bija tāda smieklīga mode norādīt rakstnieku dzimtas saknes, lai uzsvērtu proletārisko izcelšanos. Tomēr šis nebūs padomju literatūras stāsts. Lai saprastu, kā Anna Brigadere no neviena nepazītas ganu meitas, kalponītes un guvernantes kļuva par latviešu literatūras Grande Dame, ir jāmeklē saknes. Nezinu, vai kādreiz kaut kur tikusi apkopota statistika par to, cik Latvijā, kuras, starp citu, toreiz vēl nemaz nebija, tālajā 1861. gadā piedzima kalpu meitas. Droši vien daudz! Laikmetā, kad jaunlatvieši vēl bija pārāk jauni, lai izdotu Pēterburgas Avīzes, tā nudien bija ikdienišķa parādība. Tolaik tā īsti nebija ne latviešu valodas, ne latviešu kultūras, nebija dzimis Rainis un arī Aspazija ne, pat neņemot vērā afēras ar dzimšanas dokumentiem.
1861. gadā dzimušos kalpu bērnus nekāds vieglais liktenis negaidīja, un tomēr 1. oktobrī (pēc jaunā stila) dzimusī Anna Brigadere izsitās un iekļuva Latvijas kultūras vēsturē. Vienīgā no visām togad dzimušajām kalpu meitām. Mihaila Bulgakova romānā Meistars un Margarita ir epizode, kur sātaniskais āksts Korovjevs piemin Margaritas karalisko izcelsmi. «Asinis!» – viņš daudznozīmīgi piebilst. Brīdī, kad Anna Brigadere dzimst, šo vārdu neviens nelieto, arī līdz šā romāna sarakstīšanai jāgaida vairāk nekā septiņdesmit gadu, tomēr frāze par pareizo asiņu nozīmi ir ļoti zīmīga latviešu rakstnieces dzīves gājumā.
Visticamāk, tie ir tēva gēni. Brigaderes biogrāfs Pēteris Ērmanis pēc pašas rakstnieces stāstītā apraksta Krišjāni Brigaderu kā apbrīnojamu vīru. Dzimis turīga saimnieka ar daudziem dēliem apveltītā ģimenē. Atteicies no mājām, lai brālim nebūtu jāiet armijā. Kad pārējie brāļi veduši viņu precināt ar turīgu saimniekmeitu, viņiem par spīti izvēlējies nabadzīga mežsarga jaunkundzi. Apveltīts ar saimnieka ķērienu, tomēr visu mūžu kalpojis svešās mājās, rakstniece to vēlāk visu atklāj triloģijā Dievs, daba, darbs.
Anna Brigadere ir tēva mīlule pastarīte trīs bērnu ģimenē – par viņu vecāka ir māsa Līziņa un brālis Jānis. Tēvs mudina bērnus nepalikt laukos un sisties uz augšu. Droši vien tā savus bērnus skubina daudzi vecāki, tomēr ne visi bērni piepilda vecāku ilgas. No Brigaderu trijotnes izsitas divi – pastarīte Anna un Jānis, kurš kļūst par pazīstamu aktieri.
Apbrīnojami ir tas, kā turas kopā ne vien Krišjāņa Brigadera atvases, bet arī dzimta kopumā. Tuvs Annas radinieks ir leģendārais Jānis Rapa, kurš palīdz rakstniecei līdz pat viņas mūža beigām, esot ne vien viņas darbu izdevējs, bet arī faktiskais Sprīdīšu apsaimniekotājs. Tieši viņš no mākslinieciskā Jāņa Brigadera, kurš, būdams bez veikalnieka ķēriena, laiku pa laikam uzsāk visnotaļ praktiskus biznesus, ko nespēj attīstīt, atpērk izputējušo grāmatu veikalu, likdams pamatu leģendārajam Valtera un Rapas grāmatu namam.
Triecieni un traumas
Vecmeita Brigadere prata radīt ap sevi nepieejamības un stingrības auru. Viņas privātā dzīve tomēr bija slēptu kaislību plosīta. Vairāki latviešu kultūras darbinieki, kurus priekšlaikus nopļāvusi kāda 19. gs. nogalei un 20. gs. sākumam raksturīga sērga vai epidēmija, uz nāves gultas esot saukuši Brigaderes vārdu.
Var tomēr tikai mēģināt iedomāties, kādas problēmas atrast vīru 19. gadsimta nogalē bija gudrai un izglītotai latviešu māksliniecei, kura arī pēc laulībām gribēja palikt rakstniece. Vīrieši, ar kuriem Anna Brigadere, iespējams, varētu saistīt savu dzīvi, vai nu pāragri mirst, vai ir jau precējušies. Atšķirībā no Aspazijas, kura savā prozā mēdza palielīties ar jaunības dēkām, Brigadere dedzina mīlestības vēstules, jo nevēlas, lai nākamības pētnieki uzzinātu, kādas attiecības viņu, piemēram, saistījušas ar šveicieti Dr. Augustu Langmesseru, kura sieva ir bagāta angliete.
Pirmais nopietnais trieciens Annelei ir viņas tēva nāve. Kā raksta Pēteris Ērmanis, Krišjānis aiziet ļoti strauji – pļaujas laikā pārpūlējies, viņš sasirgst un dažu dienu laikā nonāk smilšu kalniņā. Skarbā Annas māte, kam līdz tam jebkurš lauku darbs ir nieks, pēc vīra nāves sabrūk. Var pieļaut, ka jau toreiz Anna Brigadere nolemj koncentrēties tēva novēlētajam mērķim – tikt ārā no kalpu dzīves nabadzības, upurējot šā mērķa vārdā personisko laimi.
Nav tomēr izslēgts, ka no laulības saitēm viņu attur arī mīļotās māsiņas Līzītes neveiksmīgā laulības dzīve, kuru Annele pusaudzes gados vēro savām acīm. 1881. gadā Līzīte mirst dzemdībās, nespējot laist pasaulē dvīņus. Anna nevar ciest Līzītes vīru Preikšātu un nespēj sev piedot, ka trīspadsmit gadu vecumā bērnišķīgā naivumā, Bībeles mācības piesaucot, pierunājusi Līzīti palikt uzticīgai saderinātajam Preikšātam, kaut gan rakstnieces māsa tolaik iemīlējusies kādā simpātiskā muižas pārvaldniekā un nopietni apsvērusi domu Preikšātu pamest. Bērnišķīgi naivais padoms, kas tomēr izšķīris mīļās māsiņas Līzītes likteni un novedis pie tik traģiskām beigām, nomāc Annu Brigaderi līdz mūža beigām.
Tāpat jānorāda, ka gandrīz līdz 40 gadu vecumam rakstniece strādā par mājskolotāju turīgās vācu ģimenēs – šī profesija īsti neparedz privāto dzīvi. Pārciestās nopietnās slimības un arī bailes no dzemdībām varētu būt vēl viens bubulis, kas pavada Annu Brigaderi – dzemdībās mirst ne vien māsa, bet arī rakstnieces draudzene Irma Balode, ar kuru viņa ceļo pa Eiropu, un mīļā kalponīte Līda.
Guvernante
Nocīnījusies pie māsas Ventspilī un brāļa Rīgā – Jānis dibina dažādas sīkas bodītes, kurās Anna ir vienīgā darbiniece –, Brigadere, apguvusi dažādas jaunkundzēm noderīgas iemaņas rokdarbos un pedagoģijā, 1882. gadā negaidīti dodas uz Maskavu. Viņai tobrīd ir 21 gads un, gluži kā Sprīdītim pamāte, dzīve Latvijā apriebusies līdz kaklam. Labu darbu te atrast nav iespējams, lai tādu dabūtu, nepieciešamas nevis zināšanas, bet diploms, kura Annai nav. Turklāt kuram gan krieviski vāciskajā Rīgā vajag izglītotu latvieti? Anna piedzīvo situācijas, kad potenciālais darba devējs, uzzinot, ka pretendente ir latviete, pasaka – paldies, man jūs neesat vajadzīga. Nekas daudz kopš tiem laikiem nav mainījies, vai ne?
Maskavā Annai Brigaderei izdodas iekārtoties par audzinātāju vācu fabrikanta Vēbera ģimenē, bērnu pulciņš te paliels, turklāt vienai no meitām ir «ūdensslimība», kas prasa īpašas rūpes. Anna turas braši, tomēr kādās viesībās, nesot ievārījumu ciemiņiem, viņa sabrūk un zaudē samaņu. Par laimi, pie Vēberiem toreiz ciemojas ārsts. Diagnoze nav iepriecinoša – tīfs. Annas Brigaderes organisms izrādās neparasti spēcīgs. Viņa izdzīvo, tomēr iemanto virkni veselības problēmu, kas rakstnieci vajā visu atlikušo mūžu. Pēc slimnīcas Brigadere atgriežas Vēberu ģimenē, tomēr, īsti neatguvusi spēkus, nespēj tikt galā ar daudzajiem bērniem. Tad Annai izdodas atrast citu darbu, tomēr atkal problēma – Vindtu ģimenē, kas viņu noalgo, dzīvo kāds vecs akls un lēni mirstošs radinieks, kurš kaprīzi uzstāj, lai Brigadere viņam augām naktīm lasa priekšā.
Veiksme jaunajai meitenei uzsmaida vien tad, kad viņa iepazīstas ar Krišjāņa Valdemāra ģimeni. Ar Valdemāra kundzes protekciju Brigadere nonāk Jaroslavļā bagātās aristokrātes Berjozovas ģimenē. Tai seko vēl kāda nevīžīga muižnieku dzimta. Var pieņemt, ka 1884. gadā Annai pasaules iekarošana ir līdz kaklam. Viņa atgriežas Rīgā ar varenu guvumu – 25 rubļiem kabatā. Te viņa iepazīstas ar kādu, kā mūsdienās teiktu, darbā iekārtošanās biroja vadītāju Vilpertes kundzi. Ar viņas protekciju Brigadere pabeidz prestižus kursus un turpmākos gadus strādā par mājskolotāju pie Gēlinkiem. Te viņa pamazām sāk nodarboties ar rakstniecību. Starp citu, pirmais publicētais Brigaderes stāsts Slimnīcā vēsta par rakstnieces piedzīvoto Maskavā, slimojot ar tīfu.
Pēc Gēlinkiem seko rūpnieki Olrihi. Kopā ar viņiem Anna Brigadere kādu laiku dzīvo Olrihu muižā Bielutenē Austrumprūsijā. Tomēr vecā prūšu bruņinieku ligzda izrādās drēgna un nemīlīga. Anna iedzīvojas muguras nerva iekaisumā, un ārsti iesaka viņai pavadīt vasaru (1897) Ārensburgā. Slavenajam Baltijas jūras pirātu midzenim, Sāremā salas galvaspilsētai, ko mūsdienās dēvē par Kurresāri, ir liktenīga loma Brigaderes dzīvē – te viņa izšķiras pielikt punktu mājskolotājas karjerai un kļūt par profesionālu rakstnieci.
Davosas līkloči
Pusotru gadu pēc Ārensburgas Anna Brigadere cītīgi raksta un veido savu karjeru. Viņa piedzīvo visu – gan iepazīšanos ar Rūdolfu Blaumani, kurš izsaka par viņas stāstiem gandrīz komplimentu, gan to, ka solītais honorārs par stāstiem tiek apgriezts uz pusi. 1898. gads nes jaunu pagriezienu Annas Brigaderes dzīve. Bagāto fabrikantu Baložu meita Irma ir saderinājusies ar juristu Arvēdu Bergu. Pirms kāzām jaunkundze vēlas uzlabot savu trauslo veselību Šveicē, Davosā. Lai meita vienatnē nenoklīstu neceļos, viņai vajadzīga līdzbraucēja. Salasījusies Annas Brigaderes stāstus, Irma vecākiem paziņo, ka brauks uz Davosu tikai tad, ja viņas līdzbraucēja būs Anna Brigadere.
Brigadere piekrīt. Jau Šveicē, kad vilciens tuvojas galamērķim, ceļotāju kupejā ienāk kāds sludinātājs Dr. Augusts Langmessers. Likteņa ironija, bet tā, kurai uzticēts apsargāt Irmas jaunkundzes labo vārdu, pati saņem Amora bultu. Evaņģēlists Langmessers ir tik šarmants un gudrs! Visa šī padarīšana noved pie tā, ka Anna Brigadere sāk rakstīt vācu valodā. Kā apgalvo Pēteris Ērmanis, šie darbi nekur neesot publicēti.
Davosā abas jaunās dāmas nodzīvo apmēram pusgadu. Tad pie viņām ierodas Irmas māte un trijotne apceļo Itāliju, lai no Venēcijas dotos atceļā uz dzimteni. Atgriezusies Latvijā, Anna Brigadere slimo, daudz raksta, iegūst jaunus draugus un nostiprina savu vārdu sabiedrībā. Savukārt Irma, kā jau minēts, 1901. gada rudenī mirst dzemdībās.
Kas ir Sprīdītis?
1903. gads rakstniecei nav veiksmīgs. Viņa slimo, pārcieš operāciju un, lai ātrāk atlabtu, mitinās pie sava mīļā brālīša Jāņa un viņa sievas. Novembra sākumā pie Brigaderiem ciemos atnāk Jēkabs Duburs, Rīgas Latviešu teātra direktors, un lūdz, lai rakstniece uz Ziemassvētkiem pārtulko kādu bērnu lugu. Anna atsaka, jo viņai riebjas salkanās vācu Ziemassvētku ludziņas, bet Duburs uzstāj! Brigadere atbild: «Iekam daru darbu, kas man pretīgs, tad tak labāk uzrakstīšu latviešu pasaku.»
Deviņās dienās top Sprīdītis. (Zinot to, ka normāla luga nudien nav garāka par lielu avīžrakstu, par to īpaši nebūtu, ko brīnīties.) Anna Brigadere atdod Duburam tekstu un dodas ciemos uz Maskavu. Viņa atbrauc tikai uz izrādes ģenerālmēģinājumu, un tas ir drausmīgs! Smagu sirdi dramaturģe dodas uz pirmizrādi, paredzot, ka labi tas nebeigsies. Turklāt Brigaderei jau ir slikta pieredze ar lugu Izredzētais! Viņa maldās. Sprīdītis pirmizrādē «sprikstēja, kūsoja, dzirkstēja!», kļūstot par vienu no nedaudzajām latviešu autoru lugām, kas izrādītas ārzemēs un ekranizētas.
Nenoliedzami, ka šajā darbā Anna Brigadere ieliek vienu no lielajiem nācijas kodiem, kas aktualitāti nav zaudējis mūsdienās. Mēģinājumi no Sprīdīša iztaisīt uz skatuves «bērnu lugu», kas tā formāli arī ir, neizskaidro lugas panākumus. Anna Brigadere ar Sprīdīti iekļaujas, varētu pat teikt, 20. gs. sākuma latviešu modernās literatūras meinstrīmā, kas, piedāvājot it kā bērniem domātas pasakas, aktualizē pārlaicīgi nopietnas pieaugušo tēmas – šajā kompānijā ir gan Skalbe un Rainis, gan Andrievs Niedra un Augusts Saulietis.
Mūsdienās gan būtu jābeidz brīnīties par to, kur Anna Brigadere ņēmusi iedvesmu šim deviņās dienās sarakstītajam darbam. Palūkojieties uz Annas Brigaderes biogrāfiju! Uz viņas šķietami negaidīto lēmumu 21 gada vecumā pamest Latviju! Nu tīrais skuķis taču! Manuprāt, Anna Brigadere Sprīdīša tēlā noraksta savus personiskos pārdzīvojumus Krievijā. Nu kaut vai Sprīdīša izgāšanās, nespējot novaldīt Vēja mātes dēlus (Vēberu bērnus Maskavā).
Annele
Tiem, kas Annas Brigaderes daiļradi apguva padomju laiku skolā, bija jālasa Anneles stāsti, kas bērnu galvās ne īpaši sējās kopā ar triloģiju Dievs, Daba, Darbs. Atceros savu latviešu valodas skolotāju, kura kā aptrakusi skandēja Sudrabkalna draņķīgās padomju laiku rīmes. Nu ja, viņa teica, Brigaderes grāmata laba, taču nosaukums gan nekāds, bet ļaunie imperiālisti buržuāziskās Latvijas laikā to citādi nebūtu drukājuši. Droši vien šie meli ir dzirdēti daudzās padomju laiku skolās.
Patiesības labad jāteic, ka skolasbērnu spīdzināšanu ar Anneles ganu dēkām nesāka komunisti. Jau trīsdesmitajos gados sērijā Latviešu klasiķi skolai apgāds Valters un Rapa izdeva atsevišķus, bērnu auditorijai piemērotus tēlojumus, tomēr triloģija, gluži tāpat kā Jaunsudrabiņa Baltā grāmata, nav nekāda bērnu literatūra! Tas ir pieauguša rakstnieka stāsts par bērnību, kas adresēts pieaugušam lasītājam. Pievērsiet uzmanību tās apakšvirsrakstam: «Grāmata jauniem un veciem».
Dievs, Daba, Darbs līdzās Pumpura Lāčplēsim, brāļu Kaudzīšu Mērnieku laikiem, Raiņa Zelta zirgam, Virzas Straumēniem, jau pieminētajai Jaunsudrabiņa Baltajai grāmatai ir izredzēts vēstījums. Tas nes sevī mūsu nācijai ļoti svarīgus kodus – viena no virsotnēm, kuru pat nav jēgas mēģināt pārspēt. Ir jābūt ne vien talantam, bet arī īpaši veiksmīgam zvaigžņu stāvoklim, lai kaut ko tādu sarakstītu.
Pret komunistiem
Ir pierasts, ka par Annu Brigaderi runājam augstās ētiskās kategorijās, tomēr ilgus gadus tika noklusēts rakstnieces ieguldījums Latvijas brīvības idejas cildināšanā. Viņas romāns Kvēlošā lokā savā ziņā kļūst par Latvijas tapšanas hroniku divdesmitajā gadsimtā. Starp citu, Pētera Stučkas komunistu valdīšanu Anna Brigadere attēlo tik skarbi, ka padomju laikā romāns automātiski nonāk aizliegtās literatūras plauktos. Romāns gan nav tā forma, kuru rakstniece pārvalda tikpat brīvi un virtuozi kā dramaturģiju, tomēr kā vēstures liecība šis darbs runā uzskatāmāk par dažu labu vēstures grāmatu:
«Neatminama kā sfinga mīkla bija jaunā vara. Padarīt nevērtīgu cilvēku, izpostīt viņa cieņu bija pirmais uzdevums. Kā dzimtlaikos cilvēks sākās ar baronu, tā tagad tas sākās ar komunistu.
Vērtību zaudējušos cilvēkus dzina reģistrācijas birojos, kur tos pēc kaut cik līdzīgas nodarbošanās lieliem jomiem bāza arodvienībās. Nebija vairs vārdu, bet mumuri, nebija vairs cilvēku, bet skriemeļi. Sanestus krātuvēs, varēja pārbaudīt, vai tie derīgi jaunajai mašinērijai, vai metami laukā.» [..]
«Kā vācu okupācijai, tā arī padomēm nacionālā literatūra bija kā dadzis acīs. Dziedoņi un spēlmaņi bija vajadzīgi koncermītiņiem un arī, lai uzturētu valdības kā mākslas veicinātājas prestīžu, bet rakstnieku darbu jau iznīcināja un paralizēja ar to, ka aizliedza žurnālus un laikrakstus, nācionalizēja apgādniecības un grāmatnīcas un tā iespieda rakstniekus tai beztiesiskajā masā, kuŗas darba vairs nevajadzēja un kuŗai vairs nav tiesības ēst no proletārieša maizes rikas.»
[..]
«Ielās parādījās savādas procesijas. Slotām un lāpstām apkŗāvušies «buržuji» staigāja līdz mēslu ratiem, kuŗos tiem vajadzēja ievietot ielas atkritumus, ka sētniekiem tīši jāpamet uz ielām. Trīs vai četrkārt lielāks uzraugu bars staigāja tiem pa pēdām pakaļ. Tie, ko tur dzina, bija ievērojami pilsoņi, notiesāti pie spaidu vai tā sauktajiem sabiedriskajiem darbiem. Arī Aliks gāja kādu laiku. Tad viņš nozuda. Kā daudzi, tā arī viņš nebija izturējis pazemojuma un cietumā mira.» [..]
«Ar katru dienu pieņēmās posts, bads, slimības un nāve. Jo dziļāka grima nakts, jo skaļākas kļuva aģitācijas runas. Pilsoņi bija posta cēlonis. Viņu mājas bija kā neizsmeļami apcirkņi, kur glabājās ieroči, uzturas līdzekļi, zelts un sudrabs.
Tie bij jāatņem ar varu.
Sākās kratīšanas.
Aizveda vienu otru redzamu pilsoni, un tas nekad vairs neatgriezās.
Naktīs sāka skriet noslēpumaini automobiļi no cietumiem Ķeizarmeža virzienā. Daudzi bija dzirdējuši atskanam no viņiem šausmu kliedzienus.» (Kvēlošā lokā. R, 2008, 361., 362. lpp.)
Mūža nogale
Pēdējo sava mūža cēlienu Anna Brigadere pavada brīvajā Latvijā. 1922. gadā valsts, godinot viņas nopelnus, uzdāvina rakstniecei Sprīdīšus, lai Brigaderei būtu vieta, kur strādāt. Pirmās brīvvalsts laikā līdzīgi tika godināts ne viens vien izcils kultūras darbinieks (pēc neatkarības atjaunošanas dzīvokli Rīgā uzdāvina Andrejam Eglītim, bet, ak, laiki, ak, tikumi, par dāvināšanas likumību drīz vien sākas tiesu darbi). Skaidrs, ka gleznainā apkārtne ir iedvesmojoša, tomēr nekāda saimnieciskā darbība šajos pauguros nav iespējama – rakstniece savās jaunajās mājās pavada vasaras, bet saimniecību uzrauga izdevējs Jānis Rapa. Sprīdīši tomēr jau uzreiz kļūst par savdabīgu svētvietu Latvijas kultūras cilvēkiem.
1933. gada ziemā, par spīti apgrūtinošām veselības problēmām, Anna Brigadere beidzot pieliek punktu Dievs, Daba, Darbs noslēdzošajai daļai. Rakstniecei aizvien biežāk streiko sirds – pat ierastais pārbrauciens uz vasaras māju Sprīdīšiem medicīnisku problēmu dēļ togad aizkavējas. Galu galā Annas Brigaderes veselība tomēr uzlabojas, un viņa dodas uz Tērveti. Viņa nezina, ka ārsti jau brīdinājuši tuviniekus – laiks būt gataviem uz pašu nepatīkamāko. Anna Brigadere priecīgi nosvin Jāņus, kas togad iekrīt no piektdienas uz sestdienu, arī svētdiena ir ļoti jauka un rakstniece laimīga, ka no Rīgas atbraucis Jānis Rapa. Vakarā viņa diezgan agri dodas gulēt, lai vairs nepamostos. Tā aiziet karalienes!
Kā piebilst biogrāfs Pēteris Ērmanis, Annas Brigaderes bēru dienā, par spīti stiprajam lietum, uz Rīgas Meža kapiem viņu izvada apmēram kilometru garš (!) sērotāju gājiens.